Komponista Jāņa Līcīša nošu pierakstu burtnīca no lēģera
Tēti, pastāsti par vecajiem laikiem! – ar šādu lūgumu nereti vērsos pie tēva savos pirmsskolas laika “nav-ko-darīt” brīžos, ja viņš bija atlaidies gultā ar avīzi rokā. Runa ir par komponistu, diriģentu un mūzikas pedagogu Jāni Līcīti, kurš plašākai auditorijai, ticamākais, būtu pazīstams, ja ne okupācijas, karš un septiņi Vorkutas lēģerī pavadītie gadi ar sekām uz visu turpmāko dzīvi. Šis dzīves posms, protams, neietilpa viņa tālaika stāstos. Apjausma par tēva likteni, personību, radīto mūziku un izcilo pedagoģisko veikumu nāca vēlāk un pamazām, pa druskai vien vācot informāciju. Tad, kad mans dzīves vilciens jau bija šķērsojis pārmijas, kur paliku bez vecāku klātbūtnes un atbalsta.
Kad vecāku radītās vērtības kļūst nozīmīgas bērniem? – mēģinot rast atbildi uz šo jautājumu, par “Mēneša priekšmetu” izvēlēts šis ārēji necilais bloknots, kurš vēsta par vienu no Jāņa Līcīša radošajiem veikumiem. Tieši tas manā – meitas, mūziķes un muzejnieces – izpratnē šķiet ļoti īpašs ar savu stāstu turpat 70 gadu garumā. Bloknotā apkopotas 105 lietuviešu tautasdziesmas, kuru melodijas pierakstījis Līcītis, atrodoties ieslodzījuma vietā Vorkutā, Sibīrijā no 1951. līdz 1956. gadam. Dziesmas teicis likteņa biedrs, profesionāls lietuviešu dziedātājs Balis Radžus (Balys Radžius).
Abi atradās stingrā režīma nometnē kā “sevišķi bīstami valsts noziedznieki”, no izglītotiem, cienījamiem sabiedrības locekļiem pēkšņi kļuvuši par vergiem kopā ar sabiedrības padibenēm un kriminālnoziedzniekiem. Abi smagi strādāja ogļu šahtā, un retajos brīvajos brīžos mēģināja uzturēt gara spēku, nepazaudēt saikni ar savu dzimteni, tautu, tās mūziku. Radžus dziedāja tēvam Paņevēžas apriņķa dainas, Līcītis tās pierakstīja ar zīmuli savilktās nošu līnijās, jo nošpapīrs nebija pieejams. Apakšā – dziesmu teksti lietuviešu valodā Radžus rokrakstā. Acīmredzot radniecīga mentalitāte, profesija, intereses folkloras jomā rosināja šo procesu.
Līdzās barakā atradās “mēmās klavieres”, kuras pēc tēva norādījumiem turpat nometnes galdnieku darbnīcā darināja kāds diemžēl nezināms igauņu amatnieks, varbūt pat amatierinstrumentu būvētājs. Tā ir koka koferītī salokāma klaviatūra, 3 un ½ oktāvas, taustiņu mehānika darbojas, trūkst tikai tāda “sīkuma” kā stīgu, respektīvi, skaņas. Uz tās tēvs vingrinājās, lai kaut cik iztaisnotu darbā savilktos pirkstus, un mūziku iztēlojās tikai ar “iekšējo dzirdi”. Koferītis ilgus gadus glabājās mūsu komunālā dzīvokļa gaiteņa griestu plauktā. Agrā jaunībā uztvēru to gandrīz vai kā eksotisku rotaļlietu. Apjausma par tā patieso nozīmi nāca vēlāk.
Atgriežoties no Sibīrijas, tēvam izdevās iekārtoties darbā Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Tur viņš skoloja jaunos mūzikas teorētiķus un vēsturniekus, kuru vidū bija daudzi sabiedrībā zināmi, daļa nu jau aizsaulē aizgājuši muzikologi un komponisti. Tie viņu atcerējās kā izcilu pedagogu – erudītu, prasīgu, reizē humora pilnu un sirsnīgu. Pēc reabilitācijas savulaik izslēgto Līcīti atjaunoja arī Komponistu savienības rindās. Viņš aizgūtnēm centās atgūt nokavēto un atjaunot uz sešiem gadiem gandrīz pilnībā paralizēto radošo procesu. Pirmo darbu vidū bija arī tēva veidotās Klaviervariācijas un apdares balsij ar klavierēm, izmantojot vairākas no šīm nometnē pierakstītajām dainām. Tās periodiski atskaņotas, taču, izņemot variācijas, pieejamas vienīgi rokrakstos.
Turpmākos gadu desmitus, arī pēc tēva nāves, burtnīciņa gulēja viņa rakstāmgalda dziļumos. Un tad jau mainījās laiki, nāca atmoda un Latvijas valstiskuma atjaunošana. Muzikoloģe Vizbulīte Bērziņa, kura aktīvi interesējās par staļiniskajās represijās cietušajiem latviešu mūziķiem, vērsās pie manis, jo zināja par mūsu mājās noglabātajām “klavierēm”, kā arī tautasdziesmu burtnīciņu. “Klavieres” ar viņas starpniecību 1990. gados uzdāvināju jaunizveidotajam Latvijas Okupācijas muzejam, savukārt par tautasdziesmu burtnīciņu bija ieinteresējies Dainis Stalts. 2003. gadā tēva pieraksti uzsāka savu publisko dzīvi. Pēc Stalta iniciatīvas izveidoja bloknota kopiju un folkloras festivāla “Baltica” laikā Rīgā, pasākumā Mazajā Ģildē, to dāvināju lietuviešu folkloras teicējai un dziedātājai Veronikai Poviljonienei. Savukārt oriģinālu nodevu mūsu muzeja krājumā. Pagājušajā gadā lietuviešu muzikoloģe Gaila Kirdiene, kura pēta lietuviešu gaitas un muzikālās aktivitātes izsūtījumā Sibīrijā, kā arī baltiešu savstarpējās saites šajā kontekstā, ierosināja izdot šī krājumiņa faksimilizdevumu ar komentāriem, rakstiem lietuviešu, latviešu un angļu valodās, fotoattēliem, pievienotiem J. Līcīša apdaru nošu pierakstiem un skaņu ierakstiem. Šobrīd projekts uzņēmis pilnus apgriezienus, un nākamgad, cerams, izdevums ieraudzīs dienas gaismu.
Tikai 12 gadu vecumā nejauši noklausītas sarunas rezultātā es uzzināju par tēva pieredzi ieslodzījumā – nometni, nodevībām, pazemojumiem. Šoks – tā vienā vārdā var izteikt manas tālaika izjūtas. Atlikušie pieci gadi, ko bija lemts pavadīt kopā ar tēti, bija mans spurainais pusaudzes vecums, kad viņš man šķita atpalicis no modernās dzīves, nevajadzīgi piesardzīgs un bailīgs attiecībā pret valdošo sistēmu – padomju varu. Laiks un pieredze likuši daudz ko pārvērtēt, un, atbildot uz jautājumu par vecāku radīto, varu teikt – tēva personība, dzīvesgājums un radošais mantojums mani iedvesmojis sekot viņa vērtībām, apzināties savas saknes, interesēties par kultūras vēsturi un saglabāt nākamībai priekšteču radīto.