Komponists Imants Kalniņš Piebalgā, netālu no savām lauku mājām, nāk no pasta kastītēm ar avīzi rokās. Vasara, 1970.gadu beigas. Foto: Jānis Blūms. RTMM_456644

Cik dažādas ir vietas, kur mākslinieki patveras, lai nodotos radošajam procesam, tik dažādi ir skatījumi uz tām. Kad komponists Imants Kalniņš 1975. gadā sāka dzīvot savā nesen nopirktajā mājā Paulēnu kalnā Vecpiebalgā, sākotnēji tā viņa ieskatā bija trimda. Komponists pats atzinies, ka tas viņam nav bijis viegls laiks: „Liktenis to dzīvi veidoja tā, ka 1975. gadā, kad man satrūka absolūti visi kontakti gan ar oficiālajām iestādēm, gan ar ģimeni, man bija ļoti smaga krīze. Bet man bija māja, es braucu turp un sāku tajā dzīvot. Jā, es divus gadus tur nodzīvoju viens pats. Tas bija mans trimdas laiks, labprātīgās trimdas laiks”.

Pēc aktīvās muzikālās darbības Liepājā, kur viņš līdztekus pedagoga darbam muzicēja gan ar savu grupu „2 x BBM”, gan Liepājas teātra izrādēs, pēc „Oktobra oratorijas” un Ceturtās simfonijas panākumiem, sumināts koncertos un pirmizrādēs visā Latvijā kā populārs teātra, kino un kora mūzikas komponists, Imants Kalniņš pēkšņi nonācis lauku klusumā, sajūtas diskomfortā, taču drīz vien iemanto apskaidrotu personības autonomiju.

Senā ēka Vecpiebalgā celta 1799. gadā kā latviešu zemnieku māja. Kad uz turieni pārceļas komponists,  tur jau kādu laiku neviens nav dzīvojis. Viņš pats uzlicis mājai jaunu šķindeļu jumtu un uzmūrējis krāsni. Mūziku Vecpaulēnos viņš sākumā raksta maz, bet ar laiku šī lauku māja kļūst par viņa galveno radošā darba vietu. Jau 1976. gadā te sacerēta opera „Spēlēju dancoju”, nākamajā gadā – oratorija „Rīta cēliens” un arī vēlākie nozīmīgākie Imanta Kalniņa darbi. Lai gan Vecpaulēnos trūkst pilsētniekiem ierasto ērtību, nav ūdensvada un jākurina plīts, Imants Kalniņš par to tikai sapņaini smaida, teikdams: „Tur viss ir pa īstam! Vecpiebalga – tās ir manas radošās baterijas!”