Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Nila Saksa un Jurģa Liepnieka romānu „Nāve – tās nav beigas”. Uz jautājumiem atbildēs arī paši autori. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs nedēļu – līdz 10. aprīlim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Latviešu detektīvžanra attīstības līkloči, iespējams, būtu gana aizraujoša pētījuma vērti, taču grūti nepiekrist literatūrkritiķim Guntim Berelim, kurš situāciju kodolīgi formulē šādi: „Sakām – latviešu detektīvs, domājam – Kolbergs; sakām – Kolbergs, domājam – latviešu detektīvs.”[1] Nenoliedzami, šajā izteikumā slēpjas vienkāršs, taču šķietami neatbildams jautājums: kāpēc kopš neatkarības atjaunošanas un cenzūras likvidēšanas jeb 25 gadu laikā latviešu detektīvs tā arī nav spējis atplaukt savā pilnbriedā, pie apvāršņa parādoties arvien jauniem censoņiem, kuri rakstītu mūsdienīgus, elpu un prātu aizraujošus detektīvromānus, veiksmīgi apvienojot vietējo apstākļu attēlojumu ar pasaules vēsmām? Tā vietā līdz lasītājiem galvenokārt (protams, ir arī izņēmumi) nonākuši vien otrās un trešās šķiras vietējo autoru izstrādājumi, kurus raksturo paviršība sižetu un personāžu izstrādē, bezgaumība un visplašākais klišeju klāsts. Atskatoties uz pēdējiem 20 gadiem, jāsecina, ka vienīgais patiešām augstvērtīgu, taču vienlaikus izklaidējošu kriminālžanra darbu autors joprojām ir Andris Kolbergs, kurš šajā laikā radījis arī savu magnum opus – triloģiju par Mendela Davidsona briljantiem. Ņemot vērā iezīmēto situāciju, katrs skaļāks žanra jaunpienācējs tiek sagaidīts ar lielām ekspektācijām, un pagājušā gada beigās par šādu cerību stariņu kļuva Nila Saksa un Jurģa Liepnieka kopdarbs „Nāve – tās nav beigas”, kas ātri ieguva popularitāti un izpelnījās vispretrunīgākās atsauksmes.

Domājams, ka šādas lasītāju un kritiķu uztveres pamatā ir abu autoru izvēlētais eklektiskais rakstības stils, kurā pamīšus sajaukta kriminālintriga ar slepkavības izmeklēšanu slēgtā lokā, kas iegūst globālas sazvērestības mērogus, ģimenes sāga ar baisu noslēpumu, ezotērika un mistika, kā arī visai neķītra pornogrāfija, to visu papildinot ar reālu personu un notikumu pieminēšanu (vai maskētām norādēm par šādām personām un notikumiem). Šī tēmu un stilu kokteiļa vērtējumā liela loma ir lasītāja gaumei un tam, ko tieši viņš no romāna cerējis sagaidīt (par to savā recenzijā raksta arī Ainārs Kamoliņš: „Vieniem grāmata varētu nepatikt, citi to lasīs aizgūtnēm. Kādu vairāk ieinteresēs grāmatā aprakstītās baumas, citu pievilks vai atgrūdīs autoru dažādi vērtētās personības.”[2]). Grūti neatkārtoties, sakot, ka šāda autoru pieeja padara grāmatu par unikālu parādību latviešu detektīvžanrā un kopējā literatūras ainā.

Ņemot vērā, ka šī raksta autors savas subjektīvās domas par romānu jau paudis recenzijā[3], tā vietā, lai atkārtoti iztirzātu sižeta peripetijas un personāžu dvēseles smalkumus, būtu vērts atgriezties pie žanra jautājuma. Proti, ja uzlūkot „Nāve – tās nav beigas” kā tīru trillera vai detektīvromāna paraugu, gaidāma vilšanās, jo autori brīvi rotaļājas ar žanra principiem, bieži atstumjot kriminālintrigu otrajā plānā ar dažādām atkāpēm no personāžu privātās dzīves norisēm, kurām ar sižeta risinājumu praktiski nav nekādas saistības. Arī intervijā abi rakstnieki min, ka ilgi diskutējuši par radītā darba žanru: Liepnieks piedāvā to saukt vienkārši par crime fiction (kriminālliteratūra), bet Sakss norāda, ka galvenais mērķis bijis radīt labu izklaidi, nedomājot par žanra ietvariem.[4] Vēlreiz pārdomājot kopējos iespaidus un meklējot līdziniekus pasaules literatūrā, atminējos par slaveno „Iluminatus!” romānu triloģiju („The Illuminatus! Trilogy”), ko sarakstījuši amerikāņi Roberts Šī un Roberts Antons Vilsons 20. gs. 70. gadu vidū. Tie ir psihodēlijas un kontrkultūras literatūrai piederīgi darbi, kuros autori apvieno sociālu satīru, zinātnisko fantastiku un dēku romānu, dāsni piesātinot triloģijas lappuses ar narkotikām, seksu un maģiju. Iespējams, Sakss un Liepnieks apzināti vai neapzināti ir radījuši līdzvērtīgu literāru eksperimentu, postmodernu lubeni ar atsevišķām trash literatūras iezīmēm un pamatīgu ironijas devu, ko visveselīgāk būtu uztvert ar vieglu smaidu līdz pat grāmatas pēdējai lappusei, brīvi ļaujoties autoru neprātīgajam un bieži absurdajam fantāzijas lidojumam.