19.07.2019

Žermēnas Heines-Vāgneres rokassprādzes

Ligita Ašme RMM mākslas eksperte

Kura Latvijas skatuves māksliniece salīdzināta ar Grētu Garbo un kāpēc? Izrādās – izcilā operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere. Jo, līdzīgi Grētai Garbo, viņa aizgāja no skatuves savas mākslas pilnbriedā pēc 25 operā pavadītiem gadiem, spoži nodziedot Turandotas lomu savā atvadu izrādē 1975. gadā, un palikusi Latvijas operas vēsturē kā “stella stellarum”*.

Uz skatuves – dižena, suģestējoša, taču dzīvē – tāla visam, ko mēdz saukt par primadonnisku. Žermēnas Heines-Vāgneres sudraba rokassprādzes izvēlējos par Rakstniecības un mūzikas muzeja jūlija mēneša priekšmetu, jo muzeja darbā šogad īpaši izgaismojam lietas, kas saistās ar māju sajūtu, kamēr paši dzīvojam pagaidu telpās un gaidām, kad nokļūsim īstajās mājās.

Arī Žermēnas Heines-Vāgneres rokassprādzes simbolizē, cik nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts. Viņa pati secinājusi: “Lai cik tas savādi arī būtu, starp dzīvi un skatuvi man arvien bijusi krasa robeža”[1].

Mājas izcilajai dziedātājai bija dzīvoklis Rīgā un vasarnīca Jūrmalā. Kad 1990. gadā pēc denacionalizācijas banka pārņēma arī otro stāvu ēkā Elizabetes ielā, kur dzīvoja Žermēna Heine-Vāgnere, īrniekus izmitināja citur, taču, cienot mākslinieci, banka izpirka viņai tieši tāda paša plānojuma dzīvokli turpat stāvu augstāk. Savukārt vasarnīca bija viņas vīra, arhitekta Nikolaja Vāgnera projektēta. Mājas iekārtojums vienmēr bijis īpaši pārdomāts un harmonisks.

Ruta Ruņģe savā grāmatā par mākslinieci stāsta: “Skaistuma izjūtai Žermēnas Heines-Vāgneres mājās pakļauts viss – gan Rīgas dzīvoklī, gan vasarnīcā Dubultos. Nekā lieka, sīkumaina, viss tverts lielās līnijās un varbūt arī tieši tāpēc viss tik neatkārtojami un brīnumaini saskanīgi šķiet saistīts ar šīs mājas iemītnieku personību”[2].

Stāstot par savas mākslas iedvesmas avotiem, Žermēna Heine-Vāgnere uzsvērusi pārdzīvojuma patiesuma, intuīcijas un ģimenes atbalsta nozīmi. Teikusi, ka viņai dzīvē ļoti laimējies ar vistuvākajiem cilvēkiem – ar māmiņu un vīru. Viņas māte Erna Heine, bijusī Teodora Reitera kora dziedātāja, ar mīlestību un stingrību sekojusi meitas gaitām.

Žermēna Heine-Vāgnere atzinusies, ka: “Nav taisnīgāka kritiķa un soģa manā dzīvē bijis kā mana māte. Viņa gandrīz neiztrūkstoši apmeklēja visas manas izrādes. Viņa pamanīja katru manu kļūmi, katru sīkumu gan skatuves tēlā, gan tērpā, gan balsī. Bet, ja nu kādreiz atgadījās kas ārkārtējs, un viņa nevarēja ierasties, tad man kaut kā pietrūka, un es domāju: “Ko mana māmiņa būtu teikusi šovakar?” Pat kolēģes bieži man jautāja: “Ko tava mamma teica par mani?”- jo viņām nebija tāda “personīga kritiķa”, kas seko un vērtē viņu darbu. Bet es biju laimīga, ka man tāds bija un varēju uz viņu simtprocentīgi paļauties.”[3].

Ar savu vīru Nikolaju Vāgneru māksliniece iepazinusies un apprecējusies jau studiju gados. Šodien šķiet gandrīz neticami, bet laulību ceremonija 1948. gadā notikusi Rīgas Doma baznīcā, brūtes brāļi bijuši īrētās frakās un uz kāzām braukuši karietē ar diviem zirgiem.

Ilggadīgā Žermēnas Heines-Vāgneres draudzene Benita Bergmane viņas vīru apraksta šādi: “Nikolajs viņu neaprakstāmi mīlēja, un viņa mīlēja viņu. Kad Žermēnai bija pirmizrādes, Nikolajs stāvēja aizkulisēs, vērīgi raudzīdamies, lai rāvējslēdzēji un drukņopes būtu aiztaisītas, lai pēdējā matu lociņa būtu vietā. Viņš viņu dievināja”[4].

Vīrs nāca uz visām izrādēm un koncertiem, kur uzstājās Žermēna Heine-Vāgnere, pavadīja viņu turnejās, gleznoja viņas portretus. Viņa bijusi pateicīga Nikolajam par gādību un izpratni, it sevišķi par to, ka viņai nav nācies iepazīt greizsirdības scēnas. Katrreiz, kad iestudēta un nodziedāta jauna loma, Nikolajs Vāgners viņai dāvāja vienu sudraba rokassprādzi, un tas norisinājies kā īpašs rituāls: māksliniece pēc pirmizrādes ar ziedu klēpjiem atgriežas ģērbtuvē, atveras durvis, un dziedātāju apsveikt ierodas dzīvesbiedrs. Tiek pasniegta kārtējā sudraba aproce. Katras stīpiņas iekšpusē iegravēts operas varones vārds, operas nosaukums un pirmizrādes datums. Šīs sudraba rokassprādzes viņai bijušas ļoti nozīmīgas.

To apliecina arī mākslinieces atbilde uz jautājumu par gatavošanos pirms uzstāšanās: “Protams, tas ir individuāli – dažādiem cilvēkiem dažādi untumi: citam vajag omletes ar šķiņķi pat izrādes laikā, citam konjaku… Bet mani talismani bija un ir 39 rokassprādzes, kuras vīrs iedāvināja pēc katras pirmizrādes: cik lomu, tik stīpiņu…”[5].

*zvaigžņu zvaigzne (latīņu val.)

[1] Anita Mellupe (sast). Likteņstāsti. Rīga: apgāds “Teātra anekdotes”, 1992.

[2] Ruta Ruņģe. Žermēna Heine-Vāgnere. Rīga: Liesma, 1985.

[3] Anita Mellupe (sast). Likteņstāsti. Rīga: apgāds “Teātra anekdotes”, 1992.

[4] Inese Lūsiņa. Ar 39 aprocēm. Operas leģenda Žermēna Heine-Vāgnere. Diena (15.12.2017.).

[5] Ieviņa Liepiņa. 39 sudraba stīpiņas. Neatkarīgā Rīta Avīze. 21.06.2003.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Žermēnas Heines-Vāgneres rokassprādzes

Dalīties!