“To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Esmu dziedājusi lēģerī himnu visbriesmīgākajā Vorkutas putenī… /../ Vecie un slimie, kuri vārgāki, salien uz lāviņām, un mums paliek pāri gulēt uz grīdas pie durvīm. /../ Mēs gulējām uz grīdas cieši blakus un dziedājām himnu. Es domāju, ka vispirms tā bija kā lūgšana briesmās, – ja nav cita, pie kā vērsties, tad ir jālūdz. Patiesi, tā tas ir. Tāpēc viņa arī ir izdzīvojusi cauri visām tām šausmām no tā mirkļa, kad tika sacerēta. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.

Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku “Himnai 100”.

Šogad himnai tās statusā aprit simts gadi. RMM topošās izstādes “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts” būtiska sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, kuri tiek publicēti muzeja mājaslapā.