Andreja Eglīša un citu latviešu rakstnieku rokrakstu klade. Ieraksti sākti 1947.gada 30.septembrī un turpināti līdz 1990.gada 26.aprīlim. RTMM 470072

Laikmeta dokumentēšana daiļliteratūras formā latviešu sabiedrībai nav sveša. Par februāra „Mēneša priekšmetu” izraudzīta Andreja Eglīša un citu trimdas rakstnieku rokrakstu klade, ko viņi ņēmuši līdzi, bēgot no Latvijas uz Zviedriju pēc Kurzemes krišanas 1945. gadā. Prozā, dzejā un dienasgrāmatas formā tajā aprakstītas svešumā esošo latviešu izjūtas, ko mūsdienu cilvēks var lasīt arī kā aicinājumu aizdomāties – kā dažādos laikos definējam to, kas mums ir latviskums, latvietība, Latvija.

Kā raksta pats Eglītis klades pirmajā lapā – šīs lapas iesietas Kurzemes linu drānā 1945. gada martā Liepājā. Viņš raksta: “Pirmajās Zviedrijas latviešu kopējās rakstnieku dienās PEN kluba sarīkojumā 1947. gada 30. novembrī es sūtu šo grāmatu tālā trimdas ceļā un, rakstīdams pirmās rindas, lūdzu ikvienu latviešu rakstnieku šeit un Vāczemē un tālāk pasaulē pēc savas izjūtas un formas turpināt tālāk šī laikmeta dokumentēšanu īsā prozā un dzejā. Un kad šo grāmatu sagaidīsim atpakaļ, tur būs daļa no mūsu tautas dvēselēm un cīņām”.

No 1948. līdz 1952. gadam tapis visvairāk ierakstu. Šajā posmā autori pievēršas sava traģiskā stāvokļa dokumentēšanai un izsaka cerību skatīt to kā pārejas procesu. Veronika Strēlerte to uztver kā Dieva pārbaudījumu, Andrejs Johansons akcentē kara bezjēdzību, savukārt Jānis Grīns emigrantu paaudzi skata kā tādu, kurai jāmainās, jāizlolo savās domās citāda Latvija – “vēl skaistāka par bijušo” vai “pilnīgi jaunu, citu”, kā viņu tālākajās lappusēs papildina arī Pēteris Ērmanis. Arturs Bērziņš savukārt trimdas latviešus raksturo kā tādus, kas “sasirguši ar bīstamām kaitēm – neiecietību, neuzticēšanos, citu apsūdzēšanu un neapdomīgu un ātru notiesāšanu. Viņš apgalvo, ka latviešu trimdas sabiedrību nav iespējams dalīt vadoņos un paklausītājos, tekstā akcentēta nepieciešamība trimdas latviešiem turēties kopā, lai šķietami nepazaudētu savu būtību: “Noplēsīsim drīzāk sienu, kas mūs šķir vienu no otra; svešumā mēs esam visi nelaimīgi cilvēki, kas zaudējuši mājas un dzimteni, kam savas pastāvēšanas labad cieši jāturas kopā”. Klīšana svešumā un gaidas pēc mājām liek pretstatīt pārējai pasaulei bezkara Latviju, kas savukārt atgādina par to naivo un emocionālo stāvokli, kas autoriem saistās ar bērnību. Bērnības Latvija iemieso arī šo jauno, labāko pasauli.

Tomēr nereti autori Latviju saista ar visai konkrētām, fiziskām lietām un vietām. “Mēs tiksimies pie Juglas!” raksta Jānis Širmanis. Savukārt Voldemārs Dambergs iztēlojas sevi dzirdam klavieru melodiju – klusu un vienkāršu, kas “pamodina tik senas atmiņas”. Viņš apraksta latviešus kā tādus, kas dzīvo divās realitātēs: “viena, šeit trimdā, ārējā, kurā darbojamies, bet otrajā, iekšējā, tikai mums katram zināmā, mēs dzīvojam. Un šī ir mūsu īstā realitāte.” Šo aspektu – ka trimdas latvietis dzīvo gaidās, lai savienotu savu iekšējo (garīgo) realitāti ar fizisko Latvijas realitāti, izvērš arī citi autori.

Dažkārt tiek vieglprātīgi aizmirsts tas, cik jauna ir Latvijas valsts un reizē Latvijas sabiedrības izpratne par saviem identitātes aspektiem laikā pēc Otrā pasaules kara. Cik niecīgs un pretrunīgs tolaik bija sociālpolitiskais un kultūras, ideoloģiskais un idejiskais materiāls, kas saistīts ar Latvijas teritoriju, un cik maz no globālā tolaik ir latviešu valodā pārtulkots. Šo mainību un pretrunību iztēlotajam nākotnes latvietim atstāj arī Eglītis ar laikabiedriem.

Interesanti, ka pēc 1992. gada rokrakstu kladē ir vairāki ieraksti par atgriešanos. “Atkal esmu savā pusē,/atkal zied kā bērnā prieks” 1992. gada 26. septembrī raksta Jānis Klīdzējs. Turpretim Margita Gūtmane 1992. gada 15. oktobrī veido dialogu ar sevi:

“– Tad tev nav tēva mājas?
– Nav.
– Tad tev nav mātes mājas?
–Nav.
–Tad tu nekā nevari teikt par mājām?
–Varu gan.
–Ko tad?
–Man māju nav.”

liecinot par to, ka piesaiste Latvijai ir traģiski zaudēta, un tajā pašā laikā – nekas cits vietā nav nācis.

Mēģinājumi aptvert un definēt latvietību, protams, turpinās arī šodien. Piemēram, romānu cikla “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” vairums autoru atzīst, ka viņu stāsti ir tieši par mūsdienu sabiedrību. Jājautā, vai nākotnes latvietis pazīs sevi šajā literatūrā. Tāpat interesanti prognozēt, vai viņam kaut ko nozīmēs šīs trimdas latviešu izjūtas un kāpēc. Un, ja fenomens, ko dēvējam par “latviskumu” vai “Latviju”, ar laiku tiek pārformulēts un vienmēr atrodas mainībā, jautājums ir arī – cik daudz šajā procesā piedalās literāri darbi.