Vaicāts par koncerta spilgtāko iespaidu, Raimonds Pauls atbildēja vienā vārdā: “Bartoks!!!” Un ne velti – Bēla Bartoks bija viens no Jehudi Menuhina mīļākajiem komponistiem. Viņš neskaitāmas reizes atskaņojis Bartoka vijoļkoncertus un sonātes, bet Sonāte vijolei solo rakstīta tieši Menuhinam. Tajā vakarā Bartoka Koncerta orķestrim sarežģītā partitūra diriģenta dziļi inteliģentajā un smalkajā interpretācijā izskanēja ar apbrīnojamu dabiskumu un vieglumu.

Jehudi Menuhins bija ne tikai ģeniāls mūziķis, bet arī humānists un domātājs, kurš asi uzstājās pret rupjību, vardarbību un cilvēka cieņas aizskaršanu. Viņš vienmēr rūpējies par jauno mūziķu izglītošanu: 1963. gadā Anglijā atvēris īpaši apdāvināto bērnu mūzikas skolu, kur 70. gadu vidū vijoļspēli pasniegusi arī mūsu Ieva Graubiņa, bet vēlāk tur mācījies jaunais latviešu vijolnieks Arturs Girskis; Menuhins dibinājis arī jauno mūziķu atbalsta fondu, kas reizi divos gados rīko Menuhina starptautisku konkursu, uz kuru 1991. gadā bija devušies arī pieci Emīla Dārziņa mūzikas skolas vijolnieki un viņu pedagogi. Menuhina iekoptos vasaras mūzikas festivālus Gštatē, Šveicē, turpina Gidons Krēmers.

Sirds gudrība un dvēseles skaidrība ir īpašības, kas raksturo Jehudi Menuhina mākslu un dzīvi, un šī fotogrāfija ir kā atgādinājums tam, ka arī daudziem no mums šeit, Latvijā, ir bijusi laime tikties ar šo leģendāro personību.