Kārļa Ulmaņa vizītkarte ar veltījumu Dagmārai Rozenbergai-Tursai. No Romāna Pussara arhīva materiāliem, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums, bez inv. nr.

Skats no Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” pirmuzveduma, RTMM 53255

Kārļa Ulmaņa 140 gadu jubilejas mēnesī par Mēneša priekšmetu izvēlēta viņa vizītkarte ar veltījumu dziedātājai Dagmārai Rozenbergai-Tursai – titullomas atveidotājai Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” pirmuzvedumā 1920. gada 29. maijā. Videostāstā plašāk stāsta RMM mākslas eksperte Inese Žune.

Dagmāra Rozenberga-Tursa (1884–1968), kura pēc otrajām laulībām ar operdziedātāju Rūdolfu Tunci kļuva pazīstama kā Rozenberga-Tunce, piederēja pie paaudzes, kas pēc Pirmā pasaules kara ievadīja opermākslas uzplaukuma periodu.

1919. gada 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē tiek pieņemti noteikumi par Nacionālo operu, kuros teikts, ka Nacionālā opera ir valsts iestāde un to uztur valsts, bet 1920. gada 15. martā tiek pieņemts “Likums par operu”, ar ko operas trupai tiek garantēta tagadējā teātra ēka (līdz tam tā izmantoja tagadējā Latvijas Nacionālā teātra telpas) un valsts finansējums, kas pavēra jaunus ceļus tās attīstībai.

Advokāta un operas mecenāta Artūra Frīdenberga pamudināts, Alfrēds Kalniņš vācu armijas ieskautajā Liepājā pabeidza operu “Baņuta”. Tās iestudējums bija liels izaicinājums gan pašam komponistam, kurš stājās pie diriģenta pults, gan visai radošajai komandai.

Lai arī “Baņutas” pirmuzveduma vērtējumi bija visai atšķirīgi un īsti panākumi operu gaidīja tikai pēc otrā iestudējuma 1937. gadā, tam bija liela kultūrvēsturiska nozīme. Tas bija pirmais solis latviešu oriģināloperas ceļā, kuras īstenojumam pēckara skarbajos apstākļos bija sakoncentrēti visi resursi un labākie spēki. To var teikt arī par pirmo Baņutas lomas attēlotāju Dagmāru Rozenbergu-Tursu, kuru varam dzirdēt Baņutas dziesmā “Lūk, pamalē saulīte zeltota grima” 1920. gados veiktajā skaņu ierakstā.

Izvēlētais mēneša priekšmets – Kārļa Ulmaņa vizītkarte ar veltījumu Dagmārai Rozenbergai-Tursai ir unikāla liecība ne tikai par viņas vēsturisko uzdevumu pirmajai iedzīvināt pirmās latviešu oriģināloperas titullomu, bet arī par jaunās Latvijas valsts Ministru kabineta un tās prezidenta Kārļa Ulmaņa atbalstu kultūras procesiem, par ko to dienu liecinieks Knuts Lesiņš vēlāk rakstījis: “Mūsu tautas vadoņa Valsts un ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vispusīgā un dziļas izpratnes pilnā rūpība piešķīrusi galvenos un nepieciešamos elementus katras mākslas augsmei – stabilitāti un augstus nacionālos ideālus.” (Latviešu operas gaitas un sasniegumi. “Universitas”, 1984, nr. 53).