Rakstniece Nora Ikstena Avotenes stacijā. 2001. gads. Foto: Harijs Beķeris.

Nora Ikstena dzejas dienu pasākumā Pētera Brūvera mājās “Kalēji”. 1997. gads. Foto: Iveta Brūvere.

Dzejnieks Hermanis Marģers Majevskis, Nora Ikstena un dzejnieks Pēters Brūveris Latvijas Rakstnieku savienībā. 1999. gads. Foto: nezināms.

Nora Ikstena tulkotāju konferencē Latvijas Rakstnieku savienībā. 1995. gads. Foto: nezināms. RTMM_570125

RMM intervijā “Muzejs manā dzīvē” par personīgo pieredzi muzeja darbā, tā apmeklēšanā, kā arī RMM jaunās ekspozīcijas tapšanas procesu stāsta rakstniece Nora Ikstena, kura no 1990. līdz 1993. gadam strādājusi Rakstniecības, mūzikas un teātra muzeja Raiņa izpētes grupā kā zinātniskā līdzstrādniece.

Kāda ir Tava spilgtākā bērnības atmiņa par muzeju?

Mana spilgtākā bērnības atmiņa aprakstīta romānā “Mātes piens”. Kopā ar kultūras vēstures pulciņu no Rīgas 7. vidusskolas devāmies uz Pēterburgu, toreizējo Ļeņingradu, uz Ermitāžas muzeju. Braucām visu nakti ar vilcienu, piesmakušā platskartas vagonā, nebijām ēduši, stāvējām ziemas salā garā rindā daudzas stundas, lai tiktu muzejā iekšā. Muzeja telpas bija pārkurinātas. Tur es noģību pie Kuindžī gleznas, raugoties uz mākslinieka radīto luminiscējošo zaļo mēnesi.

Tu esi strādājusi muzejā. Kādas ir Tavas atmiņas par šo laiku? Ieguvumi?

Es sāku strādāt “Raiņa grupā” pie Gundegas Grīnumas, Rakstniecības, mūzikas un teātra muzeja paspārnē. Mums iedeva telpas Baznīcas ielā, tagad skaisti izremontētajā Raiņa un Aspazijas mājā. Toreiz māja bija gandrīz sabrukusi, kopā ar Ievu Dubiņu sēdējām šaurā, aukstā mansarda istabiņā mētelīšos, sildījāmies pie kalorifera, kas visu laiku izslēdzās. Šifrējām un ar roku pārrakstījām Rainim adresētās vēstules. Rainis manā iztēlē pamazām tapa par nedzīvu pedantu, kurš savā arhīvā saglabājis pat Šveices vilciena biļetes ar savu dievišķo pieskārienu. Viņa ģēniju sapratu krietni vēlāk, kad Lugāno rakstīju eseju “Jāzep, Tu esi mans prieks”. Tad arī sapratu, ka tolaik pelēkais un sabrukušais muzejs un Gundega Grīnuma iemācīja galveno – pacietību un izdarīt darbu līdz galam, lai cik nepatīkams tas būtu.

Kāpēc pastāv mīts, ka muzeji ir garlaicīgi?

Mīti nepastāv, tos rada cilvēki paši. Latvijā muzeji ilgu laiku ir bijuši sastinguši, kaut gan pēdējos gados daudz kas ir mainījies. Man vienmēr ir bijis labi atrasties Jāņa Akuratera muzejā, Rīgā. Mīti par literatūras un tās muzeju garlaicīgumu jārevidē mums pašiem. Jāatrod jauni ceļi, lai zvaigžņu putekļos ieraudzītu pašas zvaigznes.

Kuri muzeji ir atstājuši visspēcīgāko iespaidu, varbūt devuši impulsu radīt?

Frika mākslas muzejā Ņujorkā, kas atrodas iepretim Centrālparkam, es pirmoreiz ieraudzīju brāļu Latūru gleznu “Jaunavas audzināšana”. Gāju tur vairākkārt un stundām ilgi sēdēju pretī šai fascinējošajai gleznai, kurā sveces gaismēna krīt pār grāmatas lapām un jaunavas seju. Tā tapa mana grāmata “Jaunavas mācība”.

Tu strādā pie RMM muzeja ekspozīcijas veidošanas. Kāds ir šis process?

Rakstīt 100 epizodes par mūsu literatūras un mūzikas dižgariem ir, kā stāvēt jūras malā un raudzīties uz horizontu. Neaptverama lieluma sajūta, pienākums un atbildība to darot, pateicība liktenim, ka man uzticēts darāmais. Bijība pret radītāju. Anglijas karalienei ir labs teiciens – “duty first, self second”, – vispirms pienākums, pēc tam es pati.

Kāda būtu pasaule bez muzejiem?

Šis ir hipotētisks jautājums. Mūsu patiesais muzejs ir mūsu galvās un sirdīs. Tur var atrast visu, kas nepieciešams radīšanai – laimes brīžus, vilšanos, zaudējumus un ieguvumus, kaislības, nodevības, dzīvi, nāvi un mīlestību. Tāds cilvēku muzejs.

Pie kā pašlaik strādā?

Pie apmēram septiņdesmitās muzeja epizodes, – kad darbs būs veikts, ķeršos pie savas jaunās grāmatas “Ūdens mirdzēšana”.