04.02.2019

Nejūtos jau nemaz tik slikti

Zane Brūvere-Kvēpa RMM mājaslapas redaktore

Piedāvājam interviju ar izcilu personību – dzejnieku, tulkotāju un grāmatu sastādītāju Jāni Elsbergu, kurš 18. janvārī nosvinēja 50 gadu jubileju. Jānis ir bijis vairāku žurnālu redaktors, kā arī literārais konsultants gan jauno autoru seminārā, gan preses izdevumos, Kārļa Lāča mūziklu “Pūt, vējiņi!”, “Jevgeņijs Oņegins” un “Žanna d’Arka” libretu autors un spožs dziesmu tekstu kaldinātājs.

Piecdesmit gados parasti atskatās uz padarīto. Vai mēdz sev uzdot jautājumu – cik daudz esmu paveicis un cik daudz varētu būt paguvis izdarīt?

Konkrētajā brīdī sajūta ir bioloģiski, fizioloģiski un psiholoģiski diezgan pretīga, jo tomēr gadu nav maz, un es viņus sāku arī just. Arī attiecībā uz darbiem – jau pirms pāris, trīs gadiem sāku aptvert, ka jubilejas brīdis tuvojas, un man gribējās, lai es varētu šajā piecdesmit gadu brīdī uzrādīt kaut ko no saviem ilgtermiņa lielajiem projektiem – vai tas būtu Šekspīra lugu sējums manā tulkojumā, vai lietuviešu dzejas antoloģija, vai kārtējā Vizmas Belševicas arhīva burtnīca. Taču sajūtu nelāgu dara tas, ka neko no visa minētā nav izdevies uz šo zīmīgo datumu paveikt. Savukārt, ja man jāatskatās uz to, kas ir paveikts – sajūta ir, ka esmu darījis ļoti daudz visu ko, par spīti savam diezgan lielajam slinkumam, bet tas viss ir izkaisījies pa dažādām jomām. Pat tulkojis esmu no vairākām valodām, tāpēc neesmu kā, piemēram, tulkotāja Maima Grīnberga, kura ir Igaunijas literatūras vēstniece Latvijā. Man nekā tāda nav, esmu bijis daudzu un dažādu kungu kalps, un joprojām esmu. Ja es visu enerģiju, kas man bija jaunībā, – un enerģijas bija ne mazums, kā arī spējas un talantu, – būtu mērķtiecīgāk koncentrējis nevis piecās vai sešās jomās, bet, teiksim, – divās, trijās, – mans veikums, iespējams, būtu lielāks, pamanāmāks, un es pats justos labāk. Bet – kā ir, tā ir. Nejūtos jau nemaz tik slikti.

Esi ārkārtīgi meistarīgi latviešu valodā iztulkojis Vonnegūta un Bukovska grāmatas, kas daudziem ir etalons, tāpēc pieticīgumam nav iemesla. Vai mēdz nolikt savus tulkojumus vienā plauktiņā un ik pa laikam uz tiem paskatīties, vai esi no tiem, kuri savas grāmatas atdāvina?

Ir mazs plauktiņš, kur stāv manas tulkotās grāmatas, man ir aptuveni trešdaļa no grāmatām, ko esmu pārtulkojis, manā īpašumā nav ne manis tulkotā Bukovska, ne Velša „Vilcienvaktes”, kas ir viens no labākajiem tulkojumiem.

Bija brīdis, kad teici – dzeju vairs nerakstīsi. Vai tas maz ir iespējams?

Vai, cik tas ļoti ir iespējams! Jo dzejnieki lielākoties dalās divās grupās – vieni ir dzejnieki uz mūžu, un otri ir tie, kuriem dzejošana ir jaunības sports un pašizpausme. Un es vairāk esmu piederīgs otrajiem. Ap kādiem 30 gadiem sāku rakstīt mazāk, ap 40 gadu vecumu dzejoļu rakstīšana apsīka gandrīz pavisam. Kopš tā laika ir bijuši tikai atsevišķi recidīvi dīvainos psihiskos stāvokļos, kad esmu pa kādiem pāris, trīs dzejolīšiem uzrakstījis.

Galvenais gan ir kvalitāte, nevis kvantitāte.

Tur jau tā lieta! Ja kādreiz meistarība sasniegta, un ir iemaņas, tad galīgi slikti laikam es nekad nevarēšu uzrakstīt. Lai gan – nekad nesaki “nekad”! Ja ar to nodarbojas, tad tomēr jādzīvo savā dzejas pasaulē, un tur arī sāk veidoties kaut kādas daiļrades kopsakarības, likumsakarības un tēlu sistēmas, kaut ko tu sāc pamanīt un rakstīt neapzināti vai pusapzināti iedvesmas viļņa varā, pēc tam atkal skaties, kā esi izmantojis tos un citus tēlus, un tas viss veido kaut kādu bildi. Īsts dzejnieks visu mūžu it kā raksta vienu grāmatu. Apmēram tā strādāja Pēters Brūveris, kurš to sauca par simfodzeju, tas bija vienots kopums, kurā virzās ledus un lavas slāņi. Savukārt ar mani nekas tāds sen vairs nenotiek, līdz ar to es jūtos no šīs spēles izstājies.

Tev ir veicies izveidot veiksmīgu sadarbību ar teātri un mūziķiem.

Jā, viena lieta ir lugu tulkošana, kuru es aizsāku 1996. gadā, kad Latvijas Nacionālais teātris E. Barouza komēdiju “Kaktusa zieds” no sākuma piedāvāja tulkot manai mātei, bet viņa bija nogurusi un negribēja, tāpēc ieteica mani – tā bija diezgan veiksmīga izrāde, un atklājās, ka man labi padodas dialogi, ka jūtu materiālu, dramaturģijas tekstu, faktūru, un Nacionālais teātris turpināja dot man tulkojumus, – tā es pamazām uzaudzēju profesionālu pieredzi, “muskuli”.

Kad sākās mana sadarbība ar Kārli Lāci, tad radās ideja rakstīt mūziklus, un, kaut arī dramaturģisko līniju veidoja režisors Dž. Dž. Džilindžers, un es biju atbildīgs tikai par pašiem dziedamajiem tekstiem, šā vai tā man ļoti noderēja tas, ka dramaturģiju kā žanru pazīstu no iekšpuses. Līdz ar to es varēju justies pašpārliecinātāks. Mūzikls “Pūt vējiņi” tādā ziņā ir brīnums. Tas mums visiem bija pirmais, un neviens nebija pārliecināts un drošs. Nezinājām, kas no tā visa iznāks, bet iznāca izrāde ar garu mūžu, kas ir iegājusi klasikas fondā un droši vien arī atdzims kaut kādā veidā. Ja runājam par tulkojumiem, lugu bijis ļoti daudz – man ļoti tuva bija Artūra Millera luga “Tirdzniecības aģenta nāve”. Nacionālais teātris diemžēl šo nosaukumu pārmainīja uz “Ceļojošā komija gals”, bet es viņiem to piedodu, jo izrāde bija tiešām brīnišķīga, ar Rūdolfu Plēpi galvenajā lomā, – par to man bija milzīgs prieks.

Edvarda Olbija “Kam no Vilka kundzes bail?”, ko nesen Dailē iestudēja Toms Treinis, bija lieliska izrāde kamerstilā, luga pati par sevi ir meistarīga, bet, salīdzinot ar Milleru, drusku seklāks un vienkāršāks materiāls, jo tur nav tāda traģēdija apakšā. Te varētu citēt Kārli Vērdiņu. Kad viņš bija pavisam jauns, es viņam iedevu palasīt vienu Amerikas jaunākās dzejas antoloģiju, un viņš pēc tam man to atdeva, sapņaini nosakot: “Kaut mums būtu viņu problēmas!”

Un kad mums varētu būt viņu problēmas?

Es domāju, ka jau ir – lielai sabiedrības daļai labklājības līmenis ir cēlies. Salīdzinot ar laiku pirms 25 gadiem, esam krietni stabilāki un turīgāki. Ikdienas grūtības ir daudziem, un gali jāsavelk kopā tāpat, bet infrastruktūra, salīdzinot ar padomju laikiem, tomēr ir daudz labāka, – valsts iestādes ir palikušas draudzīgākas, medicīnas iestādes, pat ar visām garajām rindām, tomēr ir citā līmenī – vari rēķināties, ka tur būs tīrs, ka uz tevi neviens nekliegs, ka tur būs tualete. Tagad tas liekas pašsaprotami, bet manā jaunībā tā nebija.

Kad tulko, identificējies ar autoru?

Var jau filozofēt par identificēšanos ar autoru, bet, kad fiziski sēdi pie teksta un tulko, priekšā ir konkrētais teikums no lielā burta līdz punktam, ir konkrēta problēmiņa, kas jāatrisina. Kad to izdari, tad seko nākamā, un tad soli pa solim vienkārši virzies uz priekšu, ieej ritmā, iejūties un vienveidīgās problēmas atrisinās pašas no sevis. Taču arī ar “vieglo autoru” darbiem gadās tā, ka tulko un pēkšņi atduries pret kādu triviālu sīkumu, kas ir vienkārši nepārtulkojams. Kaut kāds sadzīvisks sīkums, ko tu vienkārši nesaproti, kas tas īsti ir – kaut kāds veļasmašīnas kloķis vai kas. Tad jādomā, kā to latviski var izskaidrot, ja Latvijā šāda veida veļasmašīnas nav, – es te, protams, fantazēju, bet tas ir piemērs tulkotāju problēmām.

Kā tiec no teksta vaļā, ar ko esi strādājis ilgi? Vai arī ir tā – iztulkoju, un punkts?

Pamatā ir tā – tulkošanas jomā varu pateikties augstākiem spēkiem, ka man ir ļoti slikta ilgtermiņa atmiņa. Es tiešām ļoti slikti atceros cilvēkus, izrādes, grāmatu sižetus, bet man ir laba īstermiņa atmiņa – diezgan ātrā tempā varu uzsūkt lielu faktu daudzumu, to apstrādāt un ar to rīkoties. Attiecīgi varu ieiet materiālā, ar kuru strādāju un saplūst ar informāciju, darboties ar to. Kad tulkojumu pabeidzu un darbu nododu, tas ļoti ātri atkāpjas. Citreiz process ir garāks, un, kad man pēc diviem mēnešiem prasa pārlasīt teksta korektūru, tā ir problēma, jo visu esmu aizmirsis. Protams, ne visu, bet man ir jāatgriežas materiālā. Es, protams, to izdaru, bet slikta ilgtermiņa atmiņa ir mana īpatnība, un varbūt tāpēc neesmu kļuvis par intelektuāli – literatūras zinātnieku vai ko tamlīdzīgu.

Vai ikdienā jūties novērtēts?

Jāatzīst, viena no labākajām uzslavām, ko savā mūžā esmu saņēmis, bija, kad viesojos Pētera Brūvera mājās “Kalējos”. Bijām kārtīgi pasēdējuši un parunājuši par dzeju, kad Brūveris parādīja dzejas plauktu ar savām “īpašajām grāmatām”, pie kurām viņš regulāri atgriežoties. Brīdī, kad viņš bija izgājis, es badīgi pārlūkoju plauktu un, kad ieraudzīju tajā divas savas grāmatas, jutos ļoti pagodināts.

Tur jau tā lieta, ko sākumā minēju, – mans radošais mūžs ir tik izkaisīts, ka tur nav īsti ko novērtēt. Tas ir krikumos izšķīdis… Labi – man ir dzejas grāmatas, bet, tā kā vairs nedzejoju, man tas liekas tik mazsvarīgi un tik tālu, ka man patiesībā ir vienalga, ko cilvēki domā par manu dzeju.

Tev ir vajadzīga lielpilsēta, tās ritms, lai strādātu? Vai Tu labi justos arī mazpilsētā?

Droši vien labi justos arī mazpilsētā, jo darba ziņā esmu mājās sēdētājs. Vasarās mēdzu noīrēt kādu vietu ārpus Rīgas, kur bērnam ir svaigs gaiss, bet visu mūžu esmu nodzīvojis Rīgā un praktiski neko citu neesmu redzējis un piedzīvojis, tā kā man ir grūti pateikt, jo nav, ar ko salīdzināt.

Pastāsti par saviem nākotnes plāniem!

Jau runāju par savu izkaisītību. Esmu sapratis, ka man pašam ir jāizgudro kaut kādi mega projekti, lai man vispār mūža galā būtu, ko parādīt, – kas es esmu bijis literatūrā un ko esmu paveicis. Līdz šim būtiskākais laikam tiešām ir Kurta Vonnegūta tulkojumi – šo brīnišķīgo autoru esmu tulkojis daudz vairāk nekā citi. Nākotnei ir trīs lielie ilgtermiņa projekti. Pirmais – pārtulkot tās vienpadsmit Šekspīra lugas, kuras līdz šim nav latviski tulkotas, un esmu jau pie tā ķēries. Otrais – divsējumu lietuviešu dzejas antoloģija, kurā būtu apkopots labākais, kas latviski no lietuviešiem bijis, sākot ar Raiņa, Plūdoņa un Emīla Skujenieka atdzejojumiem un beidzot ar Indru Brūveri – Darulieni, mēģinot arī aizpildīt „baltos plankumus”, proti, – iepazīstināt ar tiem būtiskajiem autoriem, kas latviski līdz šim vispār nav atdzejoti. Ar pirmā sējuma manuskriptu jau ir izdarīts visai liels darbs, – atpakaļceļa vairs nav, tomēr es atdūros pret to, ka šis darbs ir daudz sarežģītāks, nekā biju iztēlojies, un tā tas kļuva par ilgtermiņa projektu. Un trešais, protams, ir darbs ar Vizmas Belševicas arhīvu.

Tomēr šie lielie projekti ir izdomāti ar zināmu piespiešanos, jo īstas godkāres man acīmredzot nav. Es saprotu, ka idejas pašas par sevi nav sliktas, bet man nav tā kultūrtrēģera draiva, – drīzāk liekas, ka varu atļauties to darīt lēni vai neizdarīt līdz galam. Es apbrīnoju tādus kolēģus kā Guntars Godiņš vai Uldis Bērziņš, kuri gadu gadiem turas pie sava “Kalevdēla” vai Korāna, un, par spīti visām blakus lietām, konsekventi aizvirza savu lielo ieceri līdz augstvērtīgam rezultātam.

Vai ir kāds citāts no Vonnegūta, kas dzīvē nāk līdzi?

Kā citāts varbūt nē, bet zināms humora pilns stoicisms un savā ziņā ciniska, lietišķa attieksme pret dažādām cēlām lietām, nezaudējot cilvēka skatījumu, gan. Man liekas, ka esmu no viņa kaut ko stipri piesavinājies, un tas man ir palīdzējis dzīvot un izdzīvot. Ja tas ir palīdzējis vēl kādam lasītājam, tad – super!

Tev raksta cilvēki, piemēram, sociālajā vietnē “Facebook”, saka paldies par dzeju, tulkojumiem?

Tikpat kā nē. Latvieši jau nav tādi, turklāt es tur esmu tikai Friends only* – brīvi sasniedzams tikai draugiem. Bet paretam tomēr gadās. Visinteresantākais šāda veida mirklis bija saistībā ar to pašu Vonnegūtu – man piezvanīja tajos laikos, kad vēl bija stacionārie telefoni: „Labdien, mani sauc Mirdza Kļava. Es izlasīju “Cilvēku bez valsts”, man ļoti patika, es vienkārši jums gribēju pateikt “paldies””. Un es biju kā apstulbis – paskat, paša Griguļa atraitne, vecs cilvēks, bērnu rakstniece, man piezvanījusi, lai pateiktos! Nav, ko liegties – tādi brīži man patīk.

Noteikti ir patīkami arī dzirdēt savas dziesmas uz “lielās skatuves”.

Jā, bet šis periods arī ir beidzies. Bija brīdis, kad man piedāvāja to darīt, es piekritu, un sanāca tīri labi, bet ar laiku iestājās rutīna, un man vairs nepatika sasniegtais rezultāts. Pirms divarpus gadiem džekiem pateicu – viss, bet viņi netic, un laiku pa laikam Intars Busulis man piezvana. Nesen es uz īsu brīdi piekāpos: no diviem veciem dzejoļiem uztaisīju jaunu tekstu. Tā ir patlaban radioviļņos skanošā dziesma “Saproti mani, kā gribi” – tās pamatā ir 1996. gada dzejolis, bet piedziedājumā izmantots 1990. gada dzejolis.

Kādas ir Tavas attiecības ar muzeju?

Es apmeklēju Rakstniecības un mūzikas muzeju, kad man ir kāda praktiska vajadzība. Tāpat ir ar bibliotēkām. Es ne reizi neesmu bijis jaunajā “Gaismas pilī” kā lasītājs, tāpēc ka tad, kad man kaut ko vajag, esmu pieradis iet uz Misiņa bibliotēku. Līdz ar to esmu tumsonis, kas “Gaismas pili” nav apmeklējis. RMM lasītavā esmu sēdējis un mapītes pasūtījis, kad veidoju Olafa Stumbra 70. jubilejas izlasi “Rokāde”, caurskatīju ar viņu saistītos materiālus… Bija sāpīgi lasīt viņa ziņojumu Imantam Lešinskim šķēpmetēja Jāņa Doniņa lietā, uzzināt, ka viņš ir sadarbojies ar Valsts Drošības komiteju. Arhīvi tādā ziņā nav labi, jo tie atkailina. Rakstīju diplomdarbu par Dzintaru Sodumu, tas bija salīdzinājums starp Soduma un Džozefa Hellera romāniem. Man tā patika Sodums! Arhīvā atrodu, ka viņš, kurš tik kategoriski iestājās par pareizu latviešu valodu (protams, savā īpašajā izpratnē, kādai tai jābūt), tajā pašā laikā lielu daļu no savām dienasgrāmatām un piezīmēm rakstījis angliski. Tad man likās – nu, ko tu tur runā, ja tu pats savus papīrus angliski raksti? Man tā likās milzīga liekulība, un Soduma tēls manās acīs sabruka. Atkal muzejs vainīgs. Un vēl – lietuviešu antoloģijas sakarā RMM lasītavā meklēju Bernarda Brazdžoņa dzeju, jo Eva Eglāja-Kristsone bija rakstījusi, ka te ir pieejams konkrēts manuskripts – viņa dzejoļu krājums Emīla Skujenieka atdzejojumā. Cienījamā pētniece, izrādās, nebija šo mapīti izšķirstījusi… Atklājās, ka Emīls Skujenieks atdzejojis tikai astoņus virsējos dzejoļus, bet pārējais mapītes saturs ir tikai lietuviski. Muzejs var būt ilūzijām nepatīkama iestāde.

*tikai draugiem – ang.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Nejūtos jau nemaz tik slikti

Dalīties!