Rakstniecības un mūzikas muzejs
Noticēt katram vārdam. Diskusija par Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumu “Narkozes”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumu “Narkozes”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 15. aprīlim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Latviešu literatūrā pēdējos gados par modes lietu kļūst teksts kā realitātes spogulis. Tas vairs nav postmodernisma greizais spogulis, kas visu padara relatīvu. Interesanti, ka ilgas pēc skaidra un autentiska vēstījuma, kas pirmajā mirklī šķiet piederīgas prozai, pamatīgi skārušas arī dzeju. Vai tad dzejai nebija jābūt izteikti blīvai un sarežģītai informācijas formai? Vai tad tā neslimoja ar modernisma estētismu, ar ideju par mākslu mākslas dēļ? Vai dzejas ideāls nav mūzikas tīrība? Ja jums tie izklausās pēc vecmodīgiem ideāliem, kas turklāt paralizē jaunradi, tad jūs visdrīzāk esat noguris no dzejas melīguma un ornamentālisma, jūs alkstat patiesības. Un tādu kultūras patērētāju ir ne mazums – teorētiķi pat spriež, ka iestājusies autentiskuma ēra. Šai hipotēzei redzam apstiprinājumu arī latviešu prozā un dzejā. Izdevniecības, domādamas par noietu, protams, grib publicēt darbus, kas saprotamā valodā apelē pie “ierindas pilsoņa” jūtām. Un kritiķi, lai gan nekalpo tirgum, šādus tekstus labprāt uzslavē. Tas ir ne labi, ne slikti. Tāda vienkārši tagad ir mode. No prozas nāk prātā tādas grāmatas kā Jāņa Joņeva “Jelgava 94” (2013), Dainas Tabūnas “Pirmā reize” (2014) un Noras Ikstenas “Mātes piens” (2015), bet no dzejas – Annas Auziņas “Es izskatījos laimīga” (2010), Ingas Gailes “Migla” (2012) un Valta Ernštreita “Dark Energy” (2014). Pērn šim vilnim, kas, manuprāt, tikai pieņemsies spēkā, pievienojās Madaras Gruntmanes debijas dzejoļu krājums “Narkozes”.
Salīdzinot ar Auziņas un Gailes darbiem, kas arī atklāti vēsta par pieaugušas sievietes dzīves skaistajiem un grūtajiem brīžiem, Gruntmanes dzejoļi ir vēl lakoniskāki, vēl nebēdnīgāki. “Narkozes” var lasīt gandrīz kā dienasgrāmatu, ko veido steigā uzšņāptas piezīmes ar nolūku nesaudzīgi vērsties pret “kārtīgās sievietes” tēlu. Gruntmanes ikdienišķais tonis un atturīgā (lai neteiktu – apzināti skopā) tēlu sistēma rosina viņas darbiem piemērot apzīmējumu “ticami”. Brīžiem pat rodas sajūta, ka rakstīts gluži vai no “notikuma vietas” vai mirkli pēc tam, paliekot vienai un mēģinot saprast, kas, pie velna, nupat ar mani, ar mums notika. Protams, Gruntmane atskatās arī senākos laikos, taču joprojām saglabā ticamības momentu. Lasot “Narkozes”, pieķeru sevi pie domas, ka varbūt Gruntmanes spējām pat glaimotu, ja es atteiktos no tradicionālā interpretācijas jēdziena “liriskais “es”” un noticētu katram vārdam. Katrā ziņā tāds vilinājums pastāv. Kas par to liecina tekstos? Es varētu citēt un citēt. Piemēram: “Man ir 29 / Nelietoju pretgrumbu krēmu / Vairs nesēžu krogā līdz 3 naktī / Un neizšuju neizdzīvoto” (19. lpp.). Vai arī: “Zini kas ir pats labākais / Noķert paša bērna skatienu / Tajā zied taureņi un lēkā pienenes” (52. lpp.). Un vēl: “Andris teica ka mīlestības nav” (91. lpp.). Tie nav dzejoļu fragmenti, tie ir pašpietiekami darbi. Gruntmanes stils saskan ar būtisku autentiskuma ēras iezīmi – amnēzijai līdzīgo attieksmi pret valodas oriģinalitāti kā kvalitātes kritēriju. Pašās rindās nekādas īpaši unikālas detaļas nav atrodamas. Forma ir gaužām vienkārša un pilnībā kalpo teksta mērķim – sniegt patiesu vēstījumu. Ja kaut kur meklējama kāda oriģinalitāte, tad “Narkozēs” kā literatūras notikumā. Proti, ir iznācis krājums, kas no jauna aicina pārdomāt: vai dzeja šodien nav pārāk “elitāra”, vai tā pati nerok sev kapu?
Komentāri
-
Protams, tās joprojām ir un paliek konstrukcijas, bet man radās iespaids (vai drīzāk es gribēju izteikt šādu domu tālākai apspriešanai), ka, radot tādu ikdienas valodas raupjumam pietuvinātu “ne-dzeju”, notiek cīņa (jā, veltīga) ar patiesības konstruētību. Lasītāji nepērk šādu dzeju, kā pērk privāto dzīvi, bet, ja reiz nopirkuši, varbūt atzīst par saprotamu, par patiesu iepretim “samurgotai” dzejai. Interese par privātām detaļām (kas “Narkožu” gadījumā varbūt visas ir safabricētas) gan vienmēr pastāvēs.
-
Saprotamība vai “patiesīgums” var raksturot tekstu, bet automātiski nenorāda uz tā kvalitāti. Tāpat arī intelektuāla sarežģītība vai attālinātība no reālās dzīves automātiski nenozīmē murgainumu vai manierību. Slikti ir tad, ja teksta sarežģītība ir pašmērķīga vai metafizika – viltota; slikti arī, ja aiz vienkāršības nav nekā dziļāka.
Kas attiecas uz Madaras Gruntmanes krājumu, tajā labākais ir cikls “Narkozes”, kurā autore norobežojas no varones, bet svarīgāki par slimnīcā piedzīvotajiem ir fona notikumi, par kuriem bez narkozes nemaz nav iespējams runāt.
-
Vispār Artis ir iezīmējis divas diskusijas, jo sākumā uzstādītie teorētiskie jautājumi ir plašāki par konkrēti Madaras Gruntmanes krājuma aplūkošanu. Bet, Arti, māksla mākslas dēļ taču nenozīmē pašmērķīgus rotājumus. Tiem apakšā vai nu ir vai nav struktūra. Piemēram, baroka laikā bija spēcīgi autori, kā Gongora vai Džons Donns, kas pacēlās pāri sekotāju grupējumiem, kas ķēmojās viņiem pakaļ un pūlējās izlikties tikpat smalki ar izteiksmes līdzekļu palīdzību – manieristiem, metafiziķiem.
Un otrādi, vienkāršība nenozīmē nemākulību un tai nav jāmaskē tukšums.
Taču vēl ir tāda tieši modernismam, starp citu, raksturīga parādība kā femīna oriģinalitāte un izcilība, kuru var nepamanīt, ja tā neatbilst patriarhālās kultūras veidotajām gaidām un priekšstatiem par to, kas ir laba literatūra. Amerikāņu dzejniece un literatūrzinātniece Alīsija Ostraikere raksta, ka sievietes dzejnieces oriģinalitāte bieži vai nu tiek cenzēta, vai arī paliek kritiķim neredzama, jo nelīdzinās maskulīnajām oriģinalitātēm, kas tam jau pazīstamas. Tā šķiet neuniversāla.
-
Vislabāk šajā grāmatā man patika cikls “Narkozes” un vēl daži dzejoļi, kuri bija rakstīti 3. personā un kurus varētu saukt par “stāstošākiem”. Pārējie vairāk atgādināja tādus kā uzmetumus, skices – būtu gribējusi, lai tie būtu izvērstāki (lai gan pieļauju, ka šāda fragmentārisma paturēšana bija apzināta izvēle). Jautājums autorei – vai kādreiz esat vēlējusies vai mēģinājusi rakstīt arī prozu? Un vai jau domājat par otro dzejas krājumu? Ja jā – kā tas varētu atšķirties no pirmā? Paldies par atbildi jau iepriekš!
-
Sveiki, Renāte!
Paldies par viedokli un jautājumiem.
Par prozu – esmu mēģinājusi un šis tas ir arī sarakstīts. Vai domāju par otru dzejas krājumu? Turpinu rakstīt, ja būs sajūta, ka pienācis laiks otrajam, kapēc ne. Par atšķirībām – nav ne jausmas, tas jau ir kritiķu uzdevums – salīdzināt, vērtēt un atrast/neatrast.
-
-
Izlasīju Madaras grāmatiņu vienā elpas vilcienā. Neesmu kritiķe, nedz arī padziļināti studējusi rakstniecību. Varu izteikt tikai savu personīgo viedokli- man patika! Patika tiešums, atkailinātība, drosme, bet visvairāk cauri strāvojošā pašironija. Bez manierīguma, bez vēlmes iepatikties, bez vajadzības sevi pozicionēt “pareizi”. Un man vienalga, cik daudz šīs jaunās sievietes dzejā pašas pārdzīvotā, cik novērotā, varu vien ar nepacietību gaidīt nākamo grāmatu! Un vēl- lai cik atklāti Madara runā savā dzejā par jaunas sievietes pasauli, ne reizi man nelikās, ka lūru pa atslēgas caurumu cita dzīvē. Paldies par to!
-
Ja lasot tiec uz Madaras jūtu viļņa, tad dzejoļu krājums var emocionali iespaidot ļoti dziļi. Pardzīvojums top par paša realitāti! Man ir jautajums, Madara, Tev – vai Tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena?
-
Paldies par jautājumu, Annij! Es ticu tam, ja gribi iemīlēties no pirmā acu skatiena – tad tas arī notiks. Manuprāt, mēs reaģējam uz pašu galvā izstrādātajiem scenārijiem.
-
Tad tavuprat, tas nenotiek spontani, mes pasi visu izdomajam?
-
Notiek spontāni, kā nu ne. Nekad jau nevar zināt, kurā brīdī un pēc cik ilga laika tās iegribas sāks piepildīties.
-
-
-
Manuprāt, šeit jāpiebilst, ka arī šādā dzejā “patiesība” un “autentiskums” ir konstrukcijas, kuras autors apzināti izvēlas celt priekšā lasītājam. Nav jau tā, ka publiku ārkārtīgi interesē uzzināt pēc iespējas vairāk privātu detaļu no kādas personas vārdā Madara Gruntmane privātās dzīves, un tāpēc lasītāji pērk un lasa viņas grāmatu. Šīs detaļas, par kuru autentiskumu un patiesumu mums nav ne mazākās jausmas, kļūst nozīmīgas tāpēc, ka tās iekļuvušas dzejoļos.