2020. gada janvāra mēneša priekšmets ir stāstu grāmatas “Pēcjēzus vecuma sviests” autora Oskara Vizbuļa pašdarināts nazis. Instrumentu autors padomju laikos izgatavojis no kuģa dzinēja cilindra vārsta, ko aizņēmies uz neatdošanu no metāllūžņu tvertnes vietējā zvejsaimniecības kolhozā.

Oskars Vizbulis dzimis 1973. gadā Ventspilī, studējis filozofiju, strādājis žurnālistikā un sabiedrisko attiecību jomā. Raksta, kopš sevi atceras. Uz jautājumu, kā sācis rakstīt, autors atbild: “Žurnālista sapnis ir nevis intervēt citus, bet gribas arī kaut ko no sevis uzrakstīt. Nevis biogrāfiju, bet kaut ko patiesu”.

2012. gadā autors nonāca slimnīcā un palūdza, lai uz palātu atnes datoru. “Sāku rakstīt stāstu, kas ir pārtapis romānā, ko ceru šogad pabeigt. Romāns sauksies “Ja vīrietis prastu runāt””, atklāj Oskars Vizbulis. Mājaslapā publicējam fragmentu no stāsta, kas autora lasījumā noskatāms arī video formātā un kura galvenais varonis ir RMM mēneša priekšmets.

Arī bērnībā man piederēja nazis. Atliecams sūdiņš ar melnu plastmasas spalu. Tomēr pietiekami ass, jo nez cik reizes ar to biju iešņāpis pirkstos. Vienu reizi pamatīgi iegriezu kreisās rokas rādītājpirksta locītavā, tik dziļi, ka aptuveni pusgadu nevarēju to pilnībā saliekt. Ja es būtu kreilis, mani droši vien neņemtu armijā, jo es taču nevarētu nospiest automāta mēlīti. Īpaši uzmanīties vajadzēja tad, ja nazis nebija saliecams. Nekādā gadījumā to nedrīkstēja likt kabatā un kāpt kokā, jo, nolecot uz zemes, tā asmenis varēja iedurties vēderā.
Vēl stilīgāk skaitījās, ja nazi izgatavoji pats. Padomijas veikalos jau neko jēdzīgu nopirkt nevarēja. Kad vasaras brīvlaikā strādāju vietējā zvejsaimniecības kolhozā, no metāllūžņu tvertnes nospēru cilindra vārstu no kuģa dzinēja un aiznesu pie vietējā kalēja. Smēdē dārdēja milzīgs pneimatiskais āmurs, valdīja nežēlīgs troksnis un visapkārt bija sodrēji. Domāju, ka esmu nonācis elles priekškambarī. Kalējs vispirms sakarsēja vārstu oglēs līdz sarkankvēlei, pēc tam novietoja zem pneimatiskā āmura, kas, izverdot zilus dūmu mutuļus, sāka placināt stieni, līdz tas ieguva plakanu formu. Kalējs ar pedāli regulēja āmura trieciena spēku. Lai arī tas izskatījās pēc brutāla, vairākas tonnas smaga instrumenta, tā sitiena augstumu varēja noregulēt tik precīzi, lai pāršķeltu riekstu, to nesaplacinot eļļainā putriņā.
Pēc tam divas dienas darbojos ar šmirģeli, jo metāls bija nežēlīgi ciets. Kad izslīpēju asmeni un to uzasināju, ar to varēja noskūt roku. Atlika vien uzmeistarot spalu, bet es nepārtraukti šo darbu atliku. Vienmēr uzradās kas svarīgāks. Turklāt padomija sabruka un veikalos jau varēja nopirkt ļoti labas kvalitātes saliecamos nažus. Vienu tādu nopirku un nepārtraukti nēsāju sev līdzi somā. Līdz kādu dienu vajadzēja lidot komandējumā un aizmirsu to atstāt mājās. Lidostas robežsardzes  kontroles punktā soma lēnām izslīdēja cauri rentgena ierīcei, un vīrs uniformā palūdza to atvērt. Kad ieraudzīju savu uzticīgo tuteni, kas bijis prezidenta kabinetā, pie visu Latvijas noziedznieku bieda, sapratu, ka nu mums jāšķiras. Iemetu to plastmasas kastē, kura bija pilna ar pustukšām ūdens pudelēm, manikīra šķērītēm, krēma burciņām, un citiem priekšmetiem, ko aizliegts ienest lidmašīnas salonā. Varbūt beidzot pienācis laiks pabeigt pirms divdesmit gadiem iesākto naža asmeni vai atdot to kādam muzejam, kad būšu izdarījis kaut ko tādu, kas manis pieminēšanu varētu pārvērst par kultūrvēsturisku notikumu?