Rakstniecības un mūzikas muzejs
Šobrīd, katram no autoriem dzīvojot savā pasaules malā (Kota – Turcijā, Lācītis – Lielbritānijā, Manfelde – Liepājā), aicinājām viņus rakstveidā dalīties ar savām pārdomām par ārlatviešu literatūras īpatnībām, pagātni un nākotni.
2002. gadā Laimas Kotas (toreiz Muktupāvelas) ārkārtīgi veiksmīgais debijas romāns “Šampinjonu derība” aizsāka jaunu nodaļu mūsdienu latviešu literatūrā – stāstus par latviešu viesstrādniekiem Rietumeiropā. Arī nākamie šī temata attīstītāji – Vilis Lācītis ar “Stroiku ar skatu uz Londonu” (2010) un “Pamodināt Lāčplēsi” (2011) un Andra Manfelde ar “Dzimtenīti” (2012) – guva lielu atsaucību gan no lasītāju, gan no literatūras profesionāļu puses. Šobrīd, katram no autoriem dzīvojot savā pasaules malā (Kota – Turcijā, Lācītis – Lielbritānijā, Manfelde – Liepājā), aicinājām viņus rakstveidā dalīties ar savām pārdomām par ārlatviešu literatūras īpatnībām, pagātni un nākotni.
Kādā grāmatu blogā lasīju spriedumu, ka latviešu trimdas literatūru var iedalīt divās daļās – tajā, kas tapusi pēc Otrā pasaules kara, un tajā, kas vēsta par mūsdienu latviešu strādniekiem ārzemēs. Vai domājat, ka ir saskatāmas kādas paralēles starp 1944. gada bēgļiem un mūsdienu ekonomiskajiem migrantiem?
Vilis Lācītis: Kara beigās cilvēki bēga, jo viņus varēja arī nošaut vai izsūtīt, turklāt skaidrs bija, ka līdz ar Padomju varu iestāsies pilnīgi cita sabiedriskā iekārta un dzīvesveids. Pašreizējā emigrācija nav cīņa par palikšanu dzīvam, bet cerība uz labāku dzīvi – vai nu ekonomisku, vai kulturālu iemeslu dēļ.
Andra Manfelde: Ekonomiskos bēgļus es nevēlos saukt par trimdiniekiem un līdz ar to mūsdienu literatūru, kura pieskaras šai tēmai, – par trimdas. Atšķirīgā ir daudz vairāk, nekā līdzīgā. Pirmkārt jau pilnīgi dažādā motivācija – bēgt no izmisuma vai bēgt no nāves nav viens un tas pats. Varbūt mazliet kategoriski skan “bēgt no izmisuma”, tomēr uzskatu, ka tāds bija lielākās daļas aizbraucēju apzināts vai neapzināts motīvs. “Bija”, jo šobrīd, kad aizbrauc gados jauni cilvēki pēc studijām, kad informācija par dzīvi “tur” ir daudz pieejamāka, situācija jau ir citāda. Tikai cilvēcīgās sekas gan visos laikos un apstākļos, arī ar 60 un 10 gadu atstatumu, ir līdzīgas. Vientulība, identitātes krīze. Nesen noskatījos septiņdesmitajos uzņemtu filmu “Maize un šokolāde” par ekonomiskajiem bēgļiem, kuri bēga no Itālijas uz Šveici. Šeit gan kopīgā ar mūsdienu Latviju bija daudz vairāk. Piemēram – kauns par to, ka esi no Austrumeiropas/Itālijas. Lai arī DP nometnēs latviešiem nācās iziet caur pazemojumam, tas bija ārēju apstākļu, nevis pašu radīts, un līdz ar to ne tik postošs.
Laima Kota: Sevi nepieskaitu trimdiniekiem. Rakstu Latvijas lasītājam. Ļoti labi atceros dzejnieka, literāra žurnāla „Karogs” galvenā redaktora Māra Čaklā teikto par trimdas literatūru laikā, kad biju „Karogs” redaktore. Tas bija skaudrs spriedums. Čaklais teica, ka latviešu literatūra ārpus Latvijas lēnām mirs, jo nebūs, kas to lasa. Ja godīgi, viņam negāja pie sirds dažu pat zināmu un populāru trimdas autoru darbi, un viņš atteicās tos publicēt, jo teksti bija „vāji”. Publicēt tikai tāpēc, ka autori ir latvieši no “turienes”? Sen vairs tā nenotiek! Ja latviešu autori, kuri dzīvo ārzemēs, vēlāk rakstīs tās zemes valodā, mēs vēlēsimies vilkt deķi latviešu literatūras virzienā tikai tādā gadījumā, ja rakstītais būs pamanīts pasaulē.
Vai jūsuprāt, šī tēma – cilvēki, kas pametuši savu dzimteni – prasa atšķirīgus izteiksmes, stāstījuma līdzekļus? Kas ir tās sastāvdaļas, bez kurām ārlatviešu stāsti nav iedomājami, un kas tajos neiederas?
Vilis Lācītis: Cilvēki visur ir vienādi, kulturālās atšķirības ir tikai kā kūkai dekorācijas, bet cilvēks apakšā ir tas pats. Izteiksmes un stāstījuma līdzekļi nosaka stāstnieka prasmes un stils, nevis tematika. Tas, bez kā nevaru iedomāties ārlatviešu stāstus, ir viņu jaunās dzīves vides parādīšana, jo, iemetot labi pazīstamu cilvēku viņam nepiedzīvotā vidē, neizbēgami sagaidīsi negaidītas, gan viņam pašam, gan apkārtējiem interesantas reakcijas. Par to tad arī ir vērts uzrakstīt. Tas, kas neiederas, ir muļķīgas fantāzijas par to, “kā tur vajadzētu būt, jo es kaut ko internetā izlasīju un man kāds pastāstīja”.
Andra Manfelde: “Ne jau tēma nosaka darba kvalitāti,” teicis Māris Salējs. Uzskatu, ka rakstītājs ir pilnīgi brīvs savā mākslinieciskajā iecerē. Lai gan – man grūti iztēloties romānu par bēgļiem, ja 1) pats neesi bēglis, 2) neesi ticies un runājis ar bēgļiem, 3) neesi bijis zemē, par ko gatavojies rakstīt. Tātad – šāda tēma pieprasa dokumentālu bāzi. Neiederas, kā jau jebkurā mākslas darbā, – vienīgi moralizēšana.
Laima Kota: Bieži vien latviešu autori par aizceļotājiem raksta kā par nolemtajiem, par Latvijai zaudētajiem, kur iemesli aizceļošanai ir liktenīgi un traģiski. Bieži tā arī ir, bet ne vienmēr. Caur šādiem darbiem Latvijā palikušais lasītājs var justies gandarīts, ka nav bijis nodevējs pret savu zemi. Taču, cik man ir nācies tikties ar ārlatviešiem, cilvēki nenožēlo, ka dzīvo citur. Dzīvošanu ārpus Latvijas ārlatvieši uztver kā individuālu pieredzi, kā iespēju augt pašam, mācīties valodas, un, kā daudzi man ir teikuši, „neļauj iestigt”. Ja nu kaut kas neiederas, tad tā ir aizbraukušo apraudāšana. Latvijā dzīvojošie to vēlētos dzirdēt, bet ārlatviešus lielākoties tas sadusmo. Esmu pamanījusi, ka sāk atšķirties Īrijā un Pekinā dzīvojošie latvieši, katram savā citurzemē veidojas citādi paradumi, latviešu valoda iegūst citzemniecisku pieskaņu. Satiekoties ir atšķirīgi sarunu temati un pat izturēšanās.
Kā jūs raugāties uz ārlatviešu literatūras nākotni?
Vilis Lācītis: Iespējams, ka radīsies vēl dažas grāmatas, taču visticamāk šī tematika ir sevi izsmēlusi, tur nav vairs ne svaiguma, ne eksotikas, un kaut ko īpaši jaunu grūti iedomāties.
Andra Manfelde: Digitālajā laikmetā, kad mūsu dzīve paiet starp facebook un twiteri, starp kino un TV, runāt par “ārlatviešu literatūras nākotni” ir lieki. Šaubos, vai Laima turpmāk grāmatas izdos Turcijas izdevniecībās, nevis “Dienas grāmata”, un Vilis Lācītis savas grāmatas, cik zinu, vienmēr izdevis šepat, LV.
Laima Kota: Trimdas literatūra zināmā mērā darbojās kā tautas politiķe ar uzdevumu – saglabāt latviešu valodu, veicinot latviski runājošo biedrošanos. Publicētās grāmatas latviešu valodā bija kultūras elements, un rakstošie tautieši ārzemēs veiksmīgi aizpildīja informatīvo badu, vienlaikus veicināja latviešu izdevējdarbību. Diemžēl mūsdienās daudzās latviešu trimdas ģimenēs jaunākās paaudzes vairs nerunā un arī nelasa latviešu valodā. Ārzemēs latviešu pēcnācēji nezina, kur šīs grāmatas likt. Plaukti pilni, bet sajūta kā Ēģiptes papirusu krātuvē, jo izlasīt pratīs vien retais. Vai no mūsdienu Latvijas pārcēlušies ārlatvieši pārņems šīs trimdas latviešu bibliotēkas, nav zināms. Cits laiks, elektroniskie masu saziņas līdzekļi, un mājās privātās bibliotēkas ierīkot neesot modē. Tas ir skumji un arī traģiski ne tikai latviešiem.
Vai šodien, Sīrijas bēgļu krīzes kontekstā, jūs rakstītu par šo tēmu citādi?
Vilis Lācītis: Sīrijas bēgļi šobrīd ir tajā pašā situācijā (varbūt pat vēl sliktākā), kādā bija Latvijas bēgļi 1944. gadā. Problēmas, kas trenc prom no Latvijas, ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar galvas cērtošiem reliģiskajiem fanātiķiem. Līdz ar to apvienojošu “krīzes kontekstu” te nesaskatu – abām emigrantu grupām ir ļoti atšķirīga motivācija, tāpat kā likmes veiksmes un neveiksmes gadījumā.
Andra Manfelde: Šobrīd Sīrijas bēgļu kontekstā kaut kādu provinciālu zivju kāvēju spīguļu periods šķiet neizprotami sīks. Droši vien, ja rakstītu tagad, mani vairāk interesētu, cik mūsos ir rasisma, objektivitātes un pazemībā balstītas līdzjūtības.
Laima Kota: Par Sīrijas bēgļiem nerakstīšu. Esmu strādājusi kā žurnāliste, un man vairs nav ilūziju, ka žurnālistiņš ar rakstīto vārdu kādā avīzītē var ko mainīt. Visas runas par palīdzību nabaga sīriešiem ir liekuļu vārdojumi, un man atliek tikai noskatīties, kā paši esam kļuvuši par Kaupo un atveram sava pilskalna vārtus. Pat mani draugi, kurus mīlu, nesadzird manu brīdinošo vēstījumu, bet man bažīgi aizrāda, ka latvieši paši bija bēgļi 1944. gadā, lai nu mēs saprotam tagad šos bēgļus… Viņi nav bēgļi, bet cilvēktirdzniecībā iesaistītie un apmuļķotie upuri! Nezinu, kas Visaugstajam ir padomā, ja vēlreiz notiek šāda tautu staigāšana. Pat visbaisākajos murgos nebiju pieļāvusi, ka pieredzēšu, kā pašu rokām Eiropa tiek politkorekti grauta. Kurš ir klusais pasaules tautu sajaucējs, nav zināms.
Šobrīd, katram no autoriem dzīvojot savā pasaules malā (Kota – Turcijā, Lācītis – Lielbritānijā, Manfelde – Liepājā), aicinājām viņus rakstveidā dalīties ar savām pārdomām par ārlatviešu literatūras īpatnībām, pagātni un nākotni.
Hersbrukas latviešu nometnes komitejas mītne. Vācijā, 1949. gada 24. februāris. Priekšplānā plakāts: “Dievs, palīdzi mums! Mēs protestējam pret tirāniju un deportācijām Baltijas valstīs!” (angļu, vācu val.) RTMM 691481(1-2) Profesora Jāzepa Vītola piemiņas vakars Vācijā, Eslingenā (viņa 85 gadu dzimšanas dienas atcere) – skats uz publiku zālē. 1947.
Laikā, kad par visas Eiropas aktuālāko tēmu kļuvusi bēgļu krīze, iespējams, vērtīgi ir paskatīties atpakaļ pagātnē. Tādēļ piedāvājam Rakstniecības un mūzikas krājuma materiālos balstītu rakstu sēriju, kas vēstīs par latviešu literātiem un mūziķiem, kas savulaik bijuši spiesti doties bēgļu gaitās.
Stāstu krājums ar nepretenciozo nosaukumu “Stāsti” ir vēl viena Žoludes daiļrades šķautne, kas iezīmē atgriešanos pie reālistiskākas, lakoniskākas poētikas, turklāt vēl garstāsta žanrā. Grāmatā iekļauti septiņi stāsti, un, lai arī tie savstarpēji nav tiešā veidā saistīti, par krājuma kompozīcijas ietvaru izvēlēti trīs rakstniekiem un rakstnieku namiem veltītie stāsti “Ceļš”, “Putekļi” un “Nams”.
Grūti izdomāt Ziemassvētku apsveikuma tekstu? RMM piedāvā iedvesmai ielūkoties 10 svētku kartītēs, kuras sūtījuši slaveni latviešu dzejnieki, rakstnieki un mūziķi. Interesanti, ka viņu Ziemassvētku un Jaungada atklātnes ne vien atspoguļo rakstītāja personību, bet bieži vien ir arī kā nelieli, vizuāli stāsti par savu laikmetu
Romānu „Mātes piens” var droši uzskatīt par Noras Ikstenas atgriešanos tajā literārajā teritorijā, kurā viņa pārliecinoši mitinājās 20. gs. 90. gadu beigās un 21. gs. sākumā, proti, laikā, kad iznāca romāni „Dzīves svinēšana” (1998) un „Jaunavas mācība” (2001), kā arī stāstu krājums „Dzīves stāsti” (2004).
Sarunā piedalījās rakstnieks un publicists, romāna „18” autors Pauls Bankovskis, rakstnieks, romāna „Svina garša” autors Māris Bērziņš, rakstnieks un literatūrkritiķis, romāna „Vārdiem nebija vietas” autors Guntis Berelis, izdevniecības „Dienas Grāmata” vadītāja Dace Sparāne-Freimane, sērijas zinātniskais redaktors Vents Zvaigzne, vēsturnieks Kaspars Zellis un filologs, literatūras un kultūras žurnāla „SANS” galvenais redaktors Arturs Skutelis. Sarunu vadīja RMM kultūras pasākumu organizators un „Lasītāju kluba” veidotājs Aivars Madris.
„Pieaugušie” ir grāmata par pēcsajūtām – par to, kas notiek dvēselē pēc ballītes ar draugiem, pēc nopietnām attiecībām un patiesas mīlestības, pēc slimības pārciešanas, arīdzan pēc visas nācijas ekonomiskā un garīgā sabrukuma. Tā ir dzeja par lēnu un skumju apvītu atgūšanos, par mēģinājumiem atgūt reiz tik kaismīgi izdzīvotās sajūtas, un vienlaikus tai cauri vijas nolemtības un neizbēgamības tēma, kas pieteikta jau pirmajā dzejolī „Labvakar, mūsu mazo draudziņ!”, ko droši var uztvert par visa krājuma kredo.
Man ir sajūta, ka Elīnas Bākules-Veiras debijas grāmatu „Zilonis okeāns” vispateicīgāk būtu uztvert kā aicinājumu piedalīties savdabīgā spēlē ar lasīšanas un teksta uztveres pieredzi. Laiku pa laikam sevi piesaka kāds autors, kurš zināmā mērā tiecas pārbaudīt lasītāja izturības un iecietības robežas, ar saviem poētiskajiem eksperimentiem uzdodot jautājumu „vai tā ir dzeja?”, kam neizbēgami seko „kas vispār ir dzeja?”.
Gunta Bereļa romāna „Vārdiem nebija vietas” uzskatāmākās vērtības – un tās atklājas jau pirmajās pārdesmit lappusēs – neapšaubāmi ir rakstnieka kontrole pār vēsturiskajām detaļām (ne tikai faktoloģiskām, bet arī valodiskām) un drosmīgais solis par galveno varoni izvēlēties „gara kroplības un ļaunuma banalitāti” (Gundega Repše).