Scenogrāfs Mārtiņš Kalseris

Sarunā ar RMM projektu kuratori Elīnu Drulli.

RMM izstāde “Dzejmūzikas erotika” (2012), scenogrāfs Mārtiņš Kalseris.

RMM izstāde “Pēdējā izstāde” (2013), scenogrāfs Mārtiņš Kalseris.

Izstāde “Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks” (2018) Rakstniecības muzejā Tartu

Februāra “Mēneša priekšmeta”– Andreja Eglīša un laikabiedru rokrakstu klades – ekspozīcija “Birojnīcā”, scenogrāfs – Latvijas Mākslas akadēmijas students Krišjānis Elviks.

Marta “Mēneša priekšmeta” – Līzelotes Bokslafas sūtījumu kastes Gunāram Priedem– ekspozīcija “Birojnīcā”, scenogrāfe – Latvijas Mākslas akadēmijas studente Laura Jančauska.

Aprīļa “Mēneša priekšmeta” – Aspazijas vēstulītes uz vizītkartes – ekspozīcija “Birojnīcā, scenogrāfs – Latvijas Mākslas akadēmijas students Andris Kaļiņins.

Maija “Mēneša priekšmeta” – Marijas Stalbovas-Eglītes bizes – ekspozīcija “Birojnīcā., scenogrāfe – Latvijas Mākslas akadēmijas studente Paulīne Kalniņa.

Jūnija “Mēneša priekšmeta” ‒ amatiermūziķa Pētera Strazdiņa vijoles ‒ ekspozīcija “Birojnīcā”, scenogrāfe – Latvijas Mākslas akadēmijas studente Madara Stepiņa.

Rakstniecības un mūzikas muzejam (RMM) izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentiem, veidojot “Mēneša priekšmeta” ekspozīciju “Birojnīcā”, kur ik mēnesi īpašā stendā var iepazīt nozīmīgas muzeja krājuma vērtības. Gada laikā tiek izstādīti 12 izcilām kultūras personībām veltīti priekšmeti un rīkotas sarunas, kurās kopā ar muzeja speciālistiem un viesiem tiek atklāti stāsti un meklētas atbildes uz aktuāliem jautājumiem. “Mēneša priekšmeta” ekspozīcijas scenogrāfiju šogad veidojuši jau seši jaunie scenogrāfi – Krišjānis Elviks, Laura Jančauska, Andris Kaliņins, Paulīne Kalniņa, Madara Stepiņa un Evija Ābele. Augusta un septembra “Mēneša scenogrāfiju” veidos Karīna Ieva Vaičuka un Līga Zepa.

Sarunājāmies ar viņu pasniedzēju un autoritāti, scenogrāfu Mārtiņu Kalseri, kurš veidojis scenogrāfiju RMM izstādēm “Dzejmūzikas erotika” (2012) un “Pēdējā izstāde” (2013) muzeja ēkā pirms rekonstrukcijas, kā arī izstādei “Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks” (2018) Rakstniecības muzejā Tartu.

Tu esi scenogrāfs un arī LMA Audio-vizuālās mediju mākslas scenogrāfijas nodaļas vadītājs. Kā jūties kā pedagogs?

Kā pedagogs jūtos labi, tas neļauj atslābināties, jo jākontaktējas ar jauniem, ambicioziem cilvēkiem, pats esi spiests mācīties, domāt. Ir izplatīts priekšstats, ka pasniedzējs ir nepateicīga profesija, jo esi tāds kā stacijas uzraugs. Sagaidi visus, pārbaudi viņiem biļetes, paskaties, vai viņi paņēmuši līdzi koferus, iesēžas pareizajā vagonā un aizbrauc. Tu paliec uz perona un gaidi nākamos, kas nāks pēc gada. Apbrīnojami vērot, kā četru gadu laikā cilvēks noiet kādu ceļu, dažreiz ļoti veiksmīgi izaug par patstāvīgu personību, kas nodarbojas ar konkrētu, specifisku profesiju.

Kad gribēju Mākslas akadēmijā studēt mākslas vēsturi, pasniedzēja mani centās atrunāt, sakot, ka tā ir tāda reta “princešu nodarbe”, kurai reālajā dzīvē nav pielietojuma. Kādēļ jaunieši izvēlas specifisko scenogrāfa profesiju?

Tā ir laba izvēle ‒ kļūt par scenogrāfu. Mūsdienās visi koncentrējas uz sevi ‒ gan publika, gan mākslinieki ir aizrāvušies paši ar savu personību. Bet scenogrāfs ir daļa no kaut kā lielāka, sarežģītāka ‒ no vienas puses, esi mākslinieks, gribi radīt mākslu, būt autors. Tajā pašā laikā redzi, ka ir kāds lielāks mērķis, kam tas viss noder. Scenogrāfs ir mākslinieks, kurš strādā komandā. Scenogrāfs stāsta stāstu, kuru visi jau zina, bet jaunais risinājums vienmēr ir intriga.

Mans kolēģis Roberts Skrajāns, ar kuru esi kopā veidojis izstādes, par tevi saka: “Pamatīgs. Tāds, kas būvē īstas un pamatīgas lietas un kuram var uzticēties.” Cik būtiska ir režisora vai kuratora un scenogrāfa savstarpējā sadarbība un uzticēšanās?

Manuprāt, labas izrādes pazīme ir, ja skatītājs nevar nodalīt, kas viņam tajā labāk patika ‒ kostīmi, scenogrāfija, režija vai aktieru darbs. Ja es izrādi noskatos kā sapni un nesaprotu, kā tas sākās, kā beidzās un kāpēc tas uz mani ir atstājis tādu iespaidu, tas ir jaudīgi. Dažreiz izceļas kāds viens aspekts. Tas, protams, vienmēr ir atkarīgs no personībām, kas sadarbojas. Skatoties izrādi, es īpaši vērtēju scenogrāfiju, it sevišķi, ja strādājis kāds no mūsu studentiem.

Tavs students Krišjānis Elviks ir teicis: “Mārtiņš ir no cilvēkiem, kas ir klusāks, ne tik pamanāms, bet ir visnozīmīgākais. Prot lietas pateikt īsi, bet tā, ka tas ir kā punkts uz i.” Topošā scenogrāfe Madara Stepiņa izceļ tavu spēju paveikt lietas: “Man šķiet, Mārtiņu var raksturot ar vārdiem “zelta rokas”. Viņš spēj salabot, ieviest kārtību mazās, miniatūrās lietās un saskata to vissīkākajās detaļās.”

Es varu tikai pabrīnīties. (Iesmejas.)

Kas ir tavs īpašais scenogrāfa darbarīks?  Rokas, kā saka studenti, vai, piemēram, zīmulis, papīrs, dators?

Mēs visi lietojam kaut kādus sev ērtus vai pierastus darbarīkus. Tas var būt dators vai zīmulis. Svarīgi, lai tas neierobežo tavas spējas. Ideju var pārbaudīt, pamēģinot to izteikt jebkurā citā valodā, kas nav dzimtā. Ļoti interesants efekts! Kad saki kaut ko svešvalodā, kas tev nav tik ērta, esi spiests izvēlēties vārdus precīzāk. Ja tev ir sakāmais, tu pateiksi. Ja ne, tad tas izjuks un nenoformulēsies. Darbā ar studentiem Andrim Freibergam ir tāda prakse ‒ ja students var izstāstīt savu ideju un uzzīmēt uz tāfeles ar krītu vienas minūtes laikā, tad tas liecina, ka ideja ir dzīvotspējīga. Vēl viens specifisks, arī vecmodīgs instruments ir makets, lai attēlotu savu ideju telpā trīs dimensijās. Ja mums, scenogrāfiem, nebūtu zīmuļu, papīra, datora, vai tad mēs pārstātu zīmēt?! Ja ir ideja, mēs arī smiltīs ar pirkstu to varētu uzzīmēt, bet, ja tās nav, mums nepalīdzēs nekādi datori vai citi instrumenti.

Esmu dzirdējusi, ka scenogrāfijā visa pamatā ir domāšanas veids. Kāds ir scenogrāfam raksturīgais, īpašais domāšanas veids?

Gribas salīdzināt scenogrāfiju ar citiem mākslas veidiem. Ja viens gleznotājs glezno ar akvareli, un vērtība ir pirmajā un vienīgajā pieskārienā, tad cits glezno ar eļļu un pārglezno. Tehnoloģija to pieļauj. Arī scenogrāfijā ir divas dažādas pieejas ‒ viena intuitīvāka, otra loģiskāka. Studiju procesā mēs lietojam tādu terminu kā “tīra prāta konstrukcija” drīzāk negatīvā nozīmē. Ja cilvēks nav ļāvies mākslinieka intuīcijai, darbs un ideja zaudē dzīvību. Tādēļ prāts ne vienmēr var būt glābšanas riņķis, pie kā pieķerties.

Kas studentiem, veidojot RMM “Mēneša priekšmeta” scenogrāfiju, ir izaicinājums ‒ mazais formāts, muzejiskais konteksts, priekšmeta vēstures izpētes nepieciešamība?

Akadēmijā Andra Freiberga arsenālā ir uzdevums “Stāsts par kādu priekšmetu”, kas ļoti labi attīsta tieši scenogrāfu domāšanu. Tas sasaucas ar to, ko jūs darāt ar “Mēneša priekšmetu”. Topošie scenogrāfi domā par šo priekšmetu, apcer to. Jūs izvēlaties konkrētus priekšmetus, kas saistīti ar reāliem cilvēkiem. Uzdevums un izaicinājums ir radīt telpu (šajā gadījumā tas ir viens stends), lai izceltu šo priekšmetu, lai atklātu kādu interesantu domu, kas ienākusi prātā, skatoties uz to.

Vai piekrīti teiktajam, ka scenogrāfs ir telpas vai atmosfēras dramaturgs?

Izklausās ļoti skaisti, es varētu piekrist. Šīs metaforas noder, lai paskaidrotu, ar ko nodarbojas scenogrāfi. Mēs mikroskopiskā telpā, izstādes stendā, mēģinām koncentrēt informāciju, kas saistīta ar cilvēku. Parasti scenogrāfs operē ar lielāku telpu, bet RMM akcijas gadījumā tā ir “sakompresēta“ līdz vitrīnas izmēriem, tomēr arī maza telpa ir telpa un spēj sevī ietvert lielu ideju. Tāpēc arī šos studentu veidotos darbus varam saukt par scenogrāfiju.

Tu esi veidojis scenogrāfiju vairākām Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādēm. Kā ir veidot scenogrāfiju izstādei muzejā?

Man ir kāds stāsts, ko esmu stāstījis saviem studentiem. Agrāk likās, ka nav nekā pasaulē sastingušāka un inertāka par muzeju. Nevarēju iedomāties vietu, kur būtu vēl mierīgāk un klusāk. Pamatskolā, kad ar klasi aizgājām uz Rakstniecības muzeju, muzeja darbiniece mums jautāja: “Nu, bērni, kā jūs domājat, ko mēs te, muzejā, darām?” Es nepalaidu garām izdevību paspīdēt ar savu asprātību: “Jūs putekļus slaukāt!” Par to man tagad ir kauns, un muzeja darbiniece droši vien apvainojās, bet toreiz es biju ļoti lepns kā katrs dulburis, kas mēģina būt asprātīgākais klasē, jo sasmīdināju savu klasesbiedreni Baibu Broku, kas tagad ir slavena aktrise. Un šajā stāstā pagātne sasaucas ar tagadni un muzejs ar teātri.

Tagad, kad veidoju kādu izstādi, atceros šo stāstu. Muzeji cenšas būt interesanti, un tas ir vienīgais veids, kā piesaistīt uzmanību. Mainās veids, kā informācija tiek glabāta un pasniegta, galvenais ir ideja! Mūsdienu jaunieši ir gudri un atvērti, viņi prot novērtēt, ja kāds muzejā ir izdarījis ko interesantu. Domāju, ka jauniešu interesi var piesaistīt, ja muzeja darbiniekiem, veidojot ekspozīciju, pašiem ir interesanti. Tad to novērtē arī publika.

Kas tev bija nozīmīgi, strādājot pie izstādes “Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks” scenogrāfijas? Kā radās ideja par malkas grēdu izstādē?

Veidenbauma izstādē idejas tika ļoti ilgi “audzētas”. Malkas grēda bija metafora, pirmkārt, degšanai, sadegšanai. Tika apspēlēts arī fakts, ka Veidenbaums dedzinājis savus dzejoļus. Ideja par malku radās, jo mēs bijām arī “Kalāčos”, un tur ir tik idilliska un pastorāla atmosfēra. Milzīgi ozoli un arī malkas šķūnītis kā zīme, ka Veidenbaums tāpat kā daudzi citi latviešu rakstnieki ir nācis no lauku vides. Dažas idejas mēs atmetām. Vācu valodā Veidenbauma uzvārds nozīmē “vītols”. Izstādē bija paredzēti arī vītolu zari, kas dzen saknes stikla burkās. Dzīvs zars kā dzīves apliecinājums. Bet, ņemot vērā, ka šīs izstādes ideja bija jāpielāgo izbraukuma versijai Tartu, mēs arī no kaut kā atteicāmies. Nedrīkst aizmirst, ka pats Veidenbaums tomēr ir svarīgāks par mūsu vēlmēm izpausties. Ir jāatrod līdzsvars, nepieciešams sabalansēt, lai pašam ir interesanti, bet lai tas nav piemineklis tev, bet gan Veidenbaumam.

Iepriekš jau minēji, ka scenogrāfam rodas dilemma ‒ spēlēt pirmo vijoli vai iekļauties procesā un būt daļai no kaut kā lielāka.

Tas ir scenogrāfa liktenis ‒ nestrādāt tikai ar sev interesanto “es” un savām sajūtām un izpausmēm, bet stāstīt par kādu citu un censties atpazīt viņā sevi. Ja tas izdodas, varu radīt šī stāsta telpu. Arī teātrī ir grūti veidot scenogrāfiju, ja nevaru atpazīt kādu emociju vai domu, kas man ir saprotama. Bet tad es kā svešinieku pūlī ieraugu vienu pazīstamu seju. Ja atpazīstu sev saprotamo ideju vai emociju, tad varu strādāt tālāk. Tad rodas sajūta, ka neesi atnācis noformēt kaut kādu stāstu par svešu cilvēku problēmām vai dzīvēm, bet darbojies kā viens no izrādes dalībniekiem.

Reizēm režisors vienkārši “attaisa vāku” un parāda, ka tur, apakšā zem teksta, ir tas, ko es vienkārši neesmu salasījis. Tāpēc viens no scenogrāfijas studiju pamatiem ir mācīties lasīt tekstu. Scenogrāfi ir spiesti daudz lasīt, lasīt citādāk. Jāiemācās saprast, ko autors ir uzrakstījis, un teksta īstā atklāsme jāsniedz divās vai divarpus stundās, kamēr notiek izrāde.

Teici, ka skatītājs atpazīst emocijas. Vai tas nozīmē, ka scenogrāfs sevi ļoti daudz atklāj? Vai tas ir kas personisks?

Tas var būt personiski, bet tas ir tāpat, kā veidojot izstādi par Veidenbaumu vai izrādi par Indrāniem, ‒ tas nav piemineklis pašam scenogrāfam. Lai gan, ja viņš ir izveidojis labu scenogrāfiju, tas, protams, ir autora darbs.

Kā rodas idejas? Varbūt pieraksti tās blociņā?

Man reizēm patīk ļoti ātri un nedomājot pierakstīt visu, kas nāk prātā saistībā ar izstādi. Citreiz sēžu un caurām naktīm kaut ko zīmēju. Atgriežos pie pirmajām idejām, kas ir spontānākas. Droši vien cilvēkiem no malas šķiet, ka māksliniekiem gan ir viegli ‒ viņi sēž un gaida, kad no debesīm nokritīs idejas, un pēc tam atradīs kādu, kas tās realizēs. Bet galvu neatslēdzu arī naktī vai, staigājot apkārt un darot citas lietas, tajā skaitā, nākot uz akadēmiju.

Kāda ir būtiskākā atšķirība, veidojot scenogrāfiju izrādēm un izstādēm?

Atšķirība, protams, ir milzīga. Izstādes veidojot, kurators spēlē režisora lomu.  Sadarbību ar izstādes kuratoru var salīdzināt ar sadarbību ar režisoru. Varam teikt, ka eksponāti ir galvenie varoņi un mūsu uzdevums ir radīt telpu, kurā tie atdzīvojas. Scenogrāfa atbildība ir katru reizi radīt unikālu, specifisku, precīzi artikulētu telpu. Un jāsaprot, ka viss, pilnīgi viss, kas tur atrodas, ir scenogrāfa kontrolēts.

Nekas nav nejaušs?

Nav nejaušs, bet tajā pašā laikā ir jāsaglabā efekts, ka viss it kā radies pats no sevis.

Vai vari pastāstīt, kā nolēmi kļūt par scenogrāfu? Citi scenogrāfijai pievēršas, piemēram, pēc glezniecības apgūšanas, jo uzskata, ka scenogrāfija ietver visas mākslas ‒ gan glezniecību, gan tēlniecību, gan savā ziņā arī arhitektūru un mūziku.

Pēc “lietišķajiem” gribēju iet “lielās mākslas” virzienā, nevis nodarboties ar kaut ko lietišķu. Scenogrāfija izskatījās pēc brīnišķīgas iespējas, jo “ tīrajā” glezniecībā nejutos tik stiprs, un vispār klasiskie virzieni tad šķita garlaicīgi. Bet scenogrāfa profesija bija kā licence radīt jaunas, alternatīvas pasaules. Šīs pasaules tiek veidotas ar tiem pašiem klasiskās mākslas paņēmieniem, bet kalpo mērķim ārpus sevis. Vienlaicīgi tās ir mājvietas ārkārtīgi interesantām idejām, kas nāk no dramaturģijas. Savukārt tam visam ir pilnīgi lietišķs pielietojums – cilvēki teātrī scenogrāfiju lieto, lai vizualizētu savu izpratni par tekstā (lugā) izlasīto. Un jaunībā man bija tieksme daudz lasīt. Apkopojot visu iepriekš minēto, izskatījās, ka scenogrāfija apvieno visu, kas mani tobrīd interesēja un aizrāva. Iznāk, ka scenogrāfijai pietuvojos no ideju vizualizēšanas puses. Tā piedāvā mistisko vēl neeksistējošas, bet ļoti nepieciešamas pasaules radīšanas sajūtu. Līdz teātrim nonācu caur scenogrāfiju, nevis otrādi. “Lietišķo” 4. kursā izdarīt izvēli par labu profesijai iedvesmoja Kārlis Freibergs. Tikai ar laiku man galvā saslēdzās, ka viņš ir dēls tam slavenajam Andrim Freibergam, kura maketus biju redzējis bērnībā scenogrāfijas izstādē viesnīcas “Latvija” izstāžu zālē. Tāpēc iznāk, ka, pirmkārt, manu profesijas izvēli iespaidoja personības, nevis mīlestība uz teātri. Tā radās vēlāk, jau iepazīstot pašu profesiju.

Vai bija kāda, piemēram, izstāde vai izrāde, pēc kuras noskatīšanās nolēmi pievērsties scenogrāfijai?

Es atceros, ka mani ir iespaidojušas izrādes, bet savu lēmumu kļūt par scenogrāfu es nevaru ar to saistīt. Kā diezgan mazs puika redzēju “Trešās impērijas bailes un postu” un “Sniegotos kalnus” (Bertolta Brehta un Gunāra Priedes lugas ‒ E. D.), un, jā, protams, es zināju, ka tās ir labas izrādes. Kaut tā sakrita, ka bērnībā mani tēvs aizveda uz scenogrāfu izstādi, kas notika izstāžu zālē viesnīcā “Latvija”. Es atceros Andra Freiberga maketu “Ričardam III” starptautiskā scenogrāfu izstādē. Skatījos uz to un domāju ‒ tur tādi karavīriņi, cilvēciņi salikti, un pieaudzis cilvēks to sauc par savu profesiju! Es neatceros, cik es tobrīd biju vecs, bet, studējot lietišķajos, par to atcerējos.

Jauniešiem, studentiem tu esi autoritāte. Kādas tev pašam bijušas autoritātes?

Mana autoritāte ir mans pasniedzējs Andris Freibergs un scenogrāfs Ilmārs Blumbergs. Autoritāte ir jebkurš cilvēks, kas labi dara savu darbu. Tikpat labi par autoritāti man var kļūt kāds, kas tikai nesen beidzis akadēmiju.

Mēs tikko Berga Bazārā gājām garām izstādei “Izdeg-Tie”, kas veltīta cīņai ar profesionālo izdegšanu. Vai tev tas ir aktuāli?

Ja jūti, ka kaut kas labs var sanākt, rodas tāda kā kņudoņa. Saproti, ka var izdoties, var neizdoties, bet tomēr riskē. Nezini, vai sanāks vai nesanāks. Un tad nāk tās radošās mokas un ideju meklēšana. Bet katrā stadijā var gūt prieku no procesa. Esmu dzirdējis, ka daži scenogrāfi pēc pirmizrādes saka: “Nekad vairs!” Bet paies laiks, un viņi atkal gribēs veidot, jo tas ievelk. Stress ir vienkārši jāpārdzīvo. Pie tā var pierast, un izrādes pirmizrāde vai izstādes atklāšana dod gandarījuma emocijas par paveikto.

Sadarbojoties ar jaunajiem scenogrāfiem, redzam, ka katram ir savs rokraksts un darba stils. Tomēr par pamanāmiem scenogrāfiem kļūst tikai daži no kursa. Kādu veiksmes formulu tu novēlētu saviem studentiem?

Talantam droši vien ir noteicoša nozīme. Milzīga nozīme ir arī veiksmes faktoram. Var būt ļoti talantīgi un motivēti cilvēki, kuri neatrodas īstajā brīdī, neatrod savu tandēmu un nestrādā teātrī. Cits ir aktīvāks un skaļāk sevi piesaka. Kurš gan var novērtēt talantu, ja neesi pievērsis sev uzmanību? Tev jābūt ievērojamam, bet to var panākt dažādos veidos.

Saviem studentiem novēlu atrast radošu partneri, ar ko kopā veidot teātri. Jo katram scenogrāfam vajag režisoru. Tas nav tik vienkārši, ir grūti iztēloties, ka kāds gleznotājs varētu gleznot tikai tad, kad ir atradis otru līdzautoru. Bet scenogrāfs ir mākslinieks, kas vienmēr strādā ar kādu kopā. Izņemot dažus absolūtus ģēnijus, piemēram, mākslinieks Roberts Vilsons var darīt visu viens pats. Protams, pozitīvo piemēru ir mazāk nekā studentu. Un mēs nevaram viņus iepriekš ieprogrammēt vai mākslīgi salikt kopā divus studentus ‒ vienu no Mākslas akadēmijas, otru no Kultūras akadēmijas ‒ un teikt: nu tagad jūs dariet tāpēc, ka mēs tā gribam. Sadarbība notiek īpašā līmenī, ko mēs nevaram ietekmēt. Labā ziņa ir tā, ka scenogrāfiem visa pasaule ir vaļā. Lai gan, protams, Eiropā ir milzīga konkurence. Jābūt savas profesijas fanātiķim un jāsaliek prioritātes. Hobija līmenī ar to neviens nenodarbosies. Tāda iespēja netiks dota. Ja cilvēks grib taisīt teātri, viņš ies, meklēs un atradīs savu iespēju.