“Sajūtu pastaiga” – noskaņas maršruts, kurā var iepazīt Dzegužkalna nepieradināto daļu, sajust nomales noskaņu un ļauties līdz “Dzegužkalns aizkūkos”.

MARŠRUTA KARTE

Maršruta apraksts:

1. Pulka iela 8. No 2020. gada šeit draudzīgi sadzīvo vairāku muzeju krātuves. Dzejnieka un tulkotāja Pētera Brūvera rakstāmmašīna.

Dzejnieka un tulkotāja Pētera Brūvera pirmā rakstāmmašīna, pie kuras dzejnieks sācis rakstīt dzeju 1970-tajos gados. Vēlāk rakstāmmašīna pārvērtusies par instalāciju dzejas pasākumos viņa dzimtajās mājās “Kalēji”.

2. Piemineklis 1.bruņotā diviziona Autotanku pulka karavīriem.

Kādreiz slēgta teritorija, jo Pulka iela bija armijas daļas teritorija. Šeit atradās auto tanku pulks. Piemineklis veltīts Brīvības cīņās Cēsu kaujās bojāgājušo pulka karavīru piemiņai.  Aiz bruņumašīnas redzamajā baltajā ēkā ir bijušas kazarmas, kur dzīvojuši karavīri. 1939. gada 14. jūlijā pieminekli svinīgi atklāja kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Pieminekļa arhitekts ir Verners Vitands. Art Deco formās darinātais bruņumašīnas simbols iemieso ātruma un trauksmes metaforu. Pieminekļa postamenta priekšplānā palielinātā mērogā izvietota pulka krūšu nozīmīte.

3. Ugunsdzēsēju depo Slokas ielā 66 un arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā skola Slokas ielā 65.

Valsts Ugunsdrošības un glābšanas dienesta 5. daļa izveidota 1942. gadā ar vācu armijas pavēli skolas ēkas sporta zālē. Iemesls izveidot Dzegužkalnā Ugunsdzēsēju nodaļu bijis tuvākajā teritorijā un blakus esošajās ēkās Slokas ielā 64 izvietotās lidmašīnu motoru remontdarbnīcas ar lieliem aviācijas benzīna daudzumiem. Ugunsdzēsības depo ierīkošanas darbu veikšanai piesaistīja arī karagūstekņus, kurus izmitināja barakā turpat Slokas ielā 66.

Ielas pretējā pusē atrodas arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā skola Slokas ielā 65. Ēka būvēta 1908. gadā, 20. un 30. gados tur darbojās Rīgas pilsētas latviešu 14. pamatskola (30. gadu beigās tās nosaukums ir Rīgas pilsētas Dzegužkalna 14. latviešu pamatskola). Skola paredzēta trūcīgiem bērniem, kur varēja iegūt bezmaksas izglītību ne vien latviešu, bet arī lietuviešu, vācu un krievu bērni. Šajā skolā mācījies gan dziedātājs Zigfrīds Račiņš, gan trimdas literāts Kārlis Ķezbers.

4. Tramvaja sliedes pretī namam Slokas ielā 76. 1908. gadā te atklāts tramvaja maršruts pa tagadējo Slokas ielu līdz Pulka sētai.

Šogad dzejniekam Aleksandram Čakam aprit 120 gadi. Kā dzejnieks, tā Rīgas  elektriskais tramvajs ir dzimuši 1901. gadā. 27. oktobris ir dzejnieka dzimšanas diena, bet 11. jūlijs ˗ elektriskā tramvaja dzimšanas diena. A. Čaka dzejā spilgts tēls ir tramvajs, kurā satiekas dažādu sociālo slāņu cilvēki.

5. Saukas iela 3 – literatūras vēsturnieka un kritiķa Alfrēda Gobas māja un Saukas iela 4 – dzejnieka Erika Ādamsona vectēva māja.

Saukas iela izveidota 1876. gadā un sākotnēji bijusi bez nosaukuma. Vēlāk saukta arī par Lielo Steķu ielu, bet no 1889. gada tā iegūst tagadējo nosaukumu. Namā Nr.4 bieži viesojies dzejnieks Eriks Ādamsons, jo nams piederēja viņa vectēvam Jānim Bērziņam. 1936.gadā uz māju Saukas ielā 4 pārnāca dzīvot arī Ērika Ādamsona vecāki.

Saukas ielā dzīvojis arī literatūras zinātnieks Alfrēds Goba, kurš 20.-30. gados publicējis vairāk nekā 1000 rakstu un recenziju par latviešu literatūru un pētījis Kronvalda Ata dzīvi un daiļradi.

6. Dzegužkalna kapi.

1701. gadā Rīgas kartē Dzegužkalns atzīmēts ar nosaukumu Jēru kalns jeb Avju kalns. Te atradās Brāļu draudzes jeb hernhūtiešu Rīgas kopienas vadītāja Johana Šteinhauera īpašumi. Iespējams, kalna nosaukums ir saistīts ar Brāļu draudzes sanāksmēm tajā, jo hernhūtiešiem nozīmīgs ir Jaunajā Derībā sastopams jēdziens par Jēzu kā Dieva jēru. Tomēr varbūt Jēru kalna nosaukums radies dēļ ganību vietas.

17. gadsimtā Dzegužkalnā izveidoja vienu no vecākajām Pārdaugavas kapsētām, sākotnēji sauktu par Pulka kapsētu, vēlāk, no 1845. gada – par Marijas nabagu kapsētu, jo te glabāti visu profesiju trūcīgie.

Te apglabāti arī kritušie 1905. gada revolūcijas notikumu dalībnieki, kuriem 2006. gadā tiek uzstādīta piemiņas zīme.

7. Dzegužkalna pirmā virsotne. Dzegužkalns ir 1 km gara un 0,3 km plata vaļņveida kāpa, kuru divās daļās sadala Buļļu iela.

Iespējams, savu nosaukumu “Dzegužkalns” ieguvis tieši no Dzegužu (seggus) māju nosaukuma, kas atradās uz Piņķu muižas zemes. Vācu valodā šo kalnu sauca par Jērukalnu (Lammerberg) un arī par Dzegužkalnu (Kuckucksberg). Dzegužkalna pārveide par publisku parku sākta 20. gs. sākumā. Lejā redzam Buļļu ielu, kas vēl 15. gadsimtā veidojusies no sena satiksmes ceļa un šķērsojusi kāpu – Dzegužkalnu. Interesants fakts, ka padomju laikos 1963. gadā Buļļu iela pārdēvēta Valentīnas Tereškovas, pasaulē pirmās sievietes – kosmonautes vārdā.

Aptuveni tagadējās Buļlu ielas un Daugavgrīvas ielas stūrī 18. gs. vidū atradusies latviešu mastu brāķerim J. Šteinhaueram piederošā muižiņa, kuras zemes gabals pletās no tagadējiem Mārtiņa kapiem starp Daugavgrīvas un Slokas ielu.
J. Šteinhauers te uzcēla holandiešu tipa vējdzirnavas, kuras vairākkārtīgi zīmējis J.K. Broce.
Pie nelielas upītes, kas tecējusi gar Dzegužkalnu, 1764. gadā viņš ierīkojis papīra dzirnavas, kas bijusi pirmā Rīgas papīra manufaktūra.
Daugavgrīvas ielā 82/84, pie Daugavgrīvas un Buļļu ceļa sazarojuma, 1863. gadā sāka darboties alus darītava Iļģuciems – pirmā alus darītava Latvijā.
1876. gadā fabrika nodega. Pēc atjaunošanas darbiem vecajā vietā uzcēla jaunu un modernāku alus darītavu, kas bija viena no pirmajām visā Krievijas impērijā, kas uzsāka iesala ekstrakta ražošanu.
Laikā, kad dibināta alus darītava bijis vērojams alus ražošanas bums un jau 1870. gadā pretim rūpnīcai “ILGZEEM “ tiek atvērta vēl viena alus darītava ar muzikālu nosaukumu ”Tanheizers”.
Pilsētas leģenda vēsta, ka darītavas nosaukums nav nejaušs. Tieši tolaik Rīgā atpūties izcilais vācu komponists Rihards Vāgners, kurš radījis operu “Tanheizers” ( 1845)
1937. gadā tā tika nacionalizēta un iekļauta a/s “Aldaris”, bet 1945. gadā apvienota ar augstākminēto alusdarītavu “Iļģuciems”.

8. Dzegužkalna estrāde.

1901. gadā pilsēta sāk iekārtot Dzegužkalna parku, tiek veidoti celiņi un paplašināti apstādījumi terasētajās kalna dienvidrietumu nogāzēs, uzbūvēts kafijas paviljons un estrāde, kur kareivju orķestris no netālajām kazarmām svētdienu vakaros sniedz brīvkoncertus.

Iļģuciems ir arī komponista Raimonda Paula dzimtā puse. R. Pauls dzimis Iļģuciemā, tēvs Voldemārs bija strādnieks, māte Alma Matilde – mājsaimniece, jaunākā māsa Edīte vēlāk kļūst par izcilu tekstilmākslinieci.

9. Dzegužkalna virsotne.

Dzegužkalna parka labiekārtošana pēc G. F. F Kūfalta projekta turpinās līdz 1. Pasaules karam. 1924. gadā kalnā uzstādīja karuseli, 30.- tajos gados parka izveidi turpināja Rīgas dārzu direktora A. Zeidaka vadībā. Šajā laikā te uzbūvē amfiteātri pēc arhitekta O. Tīlmaņa projekta un skatītāju laukumu ar 2000 vietām. Tika rekonstruēts celiņu tīkls un uzbūvētas cementa kāpnes līdz kalna virsotnei.

Augstākais Rīgas reljefa punkts – 28 m virs jūras līmeņa. Rīgas panorāma iedvesmojusi daudzus literātus. Aicinām apsēsties uz soliņa un radīt dzejoli gluži kā Jurim Kunnosam. Tad dzejoli publicēt sociālajos tīklos ar tēmturi: #dzeguzkalnsaizkukos.
Dzegužkalna virsotnēm paveras skats uz divām apkaimēm- Dzirciemu un Iļģuciemu, kas vēsturiski zināmas kā vietas, kur mituši un darbojušies strādnieki.
Tā kā nepārtraukti palielinājās iedzīvotāju skaits, jo fabrikām bija nepieciešami strādnieki, šīs Rīgas daļas sāka veidoties par izteiktu rūpniecības centru.
Dzirciems
Dzirciema apkaimes vārds radies no Dzirciema ielas nosaukuma.
Sākotnēji tagadējo Dzirciema apkaimi neizdalīja kā atsevišķu teritoriālo vienību un tāpat kā apgabalu līdz Spilves pļavām dēvēja par Iļģuciemu. Tikai kopš 20. gs. 70. gadiem Dzirciema ielai piegulošās Nordeķu un Zasulauka teritorijas saka dēvēt par Dzirciemu.
19. gadsimta otrajā pusē Zundā aktīvi sāka celt dažādas fabrikas un rūpniecības uzņēmumus Līdzās alusdarītavām, kokzāģētavām un manufaktūrām viens pēc otra tika atvērti arī vairāki krogi un traktieri.
Šis ir industriāls rajons gan senatnē, gan mūsdienās. Piemēram, Daugavgrīvas ielas 31. nr., laika gaitā darbojušies dažādi uzņēmumi. Tur atradās Rīgas Politehnikuma doc. R. H. Mantela un inž. M. Salātes 1879. gadā dibinātā Mašīnu fabrika, kas līdz 1904. gadam būvēja tvaikoņus.
1910. gadā šo rūpnīcu paplašināja, izveidojot čuguna un metālu lietuvi, kur ražoja tvaika mašīnas, turbīnas u.c.
1920. gados un 30. gadu sakumā šai teritorijā izvietojās O. Bērtiņ-Bērziņa parketa un koka preču fabrika, bet pēc Otra pasaules kara šī bija Rīgas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritorija.
Savukārt Daugavgrīvas ielā 63/65. Līdz 30. gadu darbojās 1898. gadā dibinātā krāsu fabrika “Leopold Cassella & Co”, bet kopš 1951. gada Rīgas laku un krāsu rūpnīca.
Daugavgrīvas ielā 43 1920. gados darbojās E. Veisa “pianoforte fabrika”, bet pēc arhitekta P. Blūma domām šai vietā vismaz jau kopš 19. gs. sākuma varēja būt atradies t. s. Zasumuižas krogs.
19. gs. beigās vairākus Zunda gruntsgabalus sāka izmantot bagātais koktirgotājs Georgs Vilhelms Šrēders (Schröder). 1902. gadā viņš uzcēla modernu daudzdzīvokļu īres namu Bezdelīgu un Ūdens ielas stūrī, kas uzskatāma par pirmo un vienīgo lielo un nozīmīgo celtni senā Zunda ciema vietā.
Iļģuciems
Iļģuciems jau 17. gs. bijis liels ciems netālu no Daugavas svarīgu ceļu krustojumā. Tā nosaukums cēlies no kādreizējās S. Gara konventa muižiņas – Heiligengeisthof
Šeit dzīvoja zvejnieki, dārzkopji. 17.gs. beigās Iļguciemāa teritorijā rīdzinieki iekopa augļu dārzus un sakņu dārzus.
Sākot ar 18. gs. beigām Iļģuciemā sāka celt dažādas fabrikas un manufaktūras, bet 19. gs. šeit noritēja strauja rūpnieciskās zonas izveide.
“Iļģuciems, sākot ar XVIII gs. pēdējiem gadiem, pakāpeniski dabū fabrikas rajonu raksturu, ko sekmēja Daugavgrīvas ostas tuvums, no kurienes bij viegli piegādājamas ārzemju jēlvielas, Daugavas mierīgā noteka, tā saucamā Zunda, ērtais līdzenums un arī tas fakts, ka uz Iļģuciemu neattiecās citu priekšpilsētu attīstību ierobežojošais noliegums celt akmens un ķieģeļu namus. (..) Protams, reizē ar to šeit, uz vakariem un ziemeļvakariem, izauga strādnieku apdzīvots rajons.
/Z.Lancmanis, B.Šalfejevs, N.Novoselovs. Rīgas vārtos.R.,1933./”
1794. gadā Iļģuciemā sāka darboties Lodera manufaktūra, kuras nams Tvaikoņu ielā bija saglabājies vēl pēc Otrā pasaules kara.
Nordeķu muižas teritorijā laikā no 1797. līdz 1808. gadam uzņēmējs Fogels iekārtoja vienu no trim pirmajām Rīgas papīrdzirnavām.
Savukārt 1845. gadā E. Šmits Iļģuciemā iekārtoja mašīnskrūvju fabriku, ko inženieris H. Hekers nedaudz vēlāk reorganizēja par mašīnu rūpnīcu. Mehānismu darbināšanai fabrikā tika uzstādīta desmit zirgspēku jaudas liela tvaika mašīna.
Šis ieskats ir tikai daļa no visām daudzajām rūpnīcām, kas ļauj gūt priekšstatu par to ka šis rajons jau izsenis darbojies kā industriāls strādnieku rajons un saglabājis savu vēsturisko auru arī līdz mūsdienām.

10. Jāzepa baznīca Embūtes ielā 12/14.

Svētā Jāzepa Romas katoļu baznīca atrodas ēkā Embūtes ielā 12/14, agrāk tajā atradās kino zāle, vēlāk tā kalpoja kā noliktava un lidmašīnu daļu remonta darbnīca, kuras veda no netālu esošā Spilves lidlauka. 20.-tajos gados te darbojās kino “Zarja”. 1937. gadā ēku nopirka Sv. Jāzepa draudze un tā tika piemērota baznīcas vajadzībām. 1943. tajā gadā te notika pirmais dievkalpojums. Pārbūvējot koka ēku, 20. gs. 80.- tajos gados ēkai tika pievienots tornis.

Šis pārveides darbs tika uzsākts vēl padomju laikos, kad jaunas baznīcas nebija atļauts celt, tāpēc būvdarbi iesākās it kā apmūrējot ar ķieģeļiem esošo veco koka ēku, bet būtībā tika mūrēta jauna ķieģeļu celtne. Pēc jauno sienu uzmūrēšanas vecās, satrunējušās iekšpuses sienas tika izņemtas. 20. gs. 90. gados, kad varēja brīvi projektēt un celt pēc izvēles, turpinot būvdarbus un izmantojot pat bēniņtelpas, kādreizējā kino zāle pārtapa par nelielu, simpātisku baznīciņu.

11. Ēka Embūtes ielā 23. Ēka, kura ļauj ceļot pagātnē un sajust Čaka Iļģuciemu.

Embūtes ielas sākotnējais nosaukums ir Kalna iela. Par ielu 1889. gada ziņojumā ir minēts, ka Nordeķos vairākām ielām ir vienādi nosaukumi, arī ielas nosaukumu plāksnītes ir vecas, tādēļ 1889. gadā ielu no Kalna ielas pārdēvē par Embotes ielu (Ambothensche Str. Ambotenskaja ul.), bet no 1923. gada par Embūtes ielu.

12. Embūtes iela 22.: Gadsimtu čuksti – ielu mākslinieku akcenti.

Embūtes iela ir viena no retajām Iļģuciema ieliņām, kurai daudzviet gandrīz neskarta ir saglabājusies 19. gs., 20. gs. sākuma apbūve.

13. Vides objekts starp seno apbūvi un ne tik senu – zābaciņi, ieraugiet tos!

Pamēģini atrast apavus, kas karājas uz elektrības vadiem! Izrādās, šis fenomens sastopams visā pasaulē, un to tomēr nevar tā vienkārši nevar ignorēt. Skaidrs ir tikai viens, ka tas ir kas vairāk nekā vienkārša bērnu palaidnība.

Par šo parādību ir vairākas urbānas leģendas ne vien Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Tā, piemēram, ir teorijas par to, ka tas varētu būt saistīts ar bandu darbībām kādā konkrētā teritorijā. Uzskata, ka tās norāda uz vietu, kur uz ielas tiek tirgotas narkotikas. Citi domā, ka “vadu apavi” ir sava veida bandu teritoriju iezīmēšana. Tomēr, iespējams, arī šī ir viena no urbānajām leģendām, jo policisti ir meklējuši sakarības starp “vadu apaviem” un bandām, taču viņiem neko neesot izdevies atklāt.

14. Viļņas iela 3A. Vieta, kur rūpējas par brīvajiem murrātājiem.

“Kaķu tantes” fenomens pastāvējis vienmēr. Psihologi uzskata, ka, veidojot attiecības ar pūkainajiem draugiem, cilvēks apmierina savas vajadzības pēc pieķeršanās un beznosacījumu mīlestības.

15. Buļļu iela 8. Kādreiz te atradusies skola, no 1891.-1896. gada te dzīvojis komponists Emīls Dārziņš.

Namā Buļļu ielā 8 vēl 1865. gadā atklāja Iļģuciema meiteņu skolu, vēlāko elementārskolu, kas 1911. gadā pārcelta uz jauncelto skolas ēku Baltajā ielā 10.

No 1891.līdz 1896. gadam šajā namā pie sava mātes brāļa, skolotāja Antona Laimiņa, dzīvoja komponists Emīls Dārziņš. 1892. gadā, 17 gadu vecumā, te arī top pirmā Emīla Dārziņa kompozīcija – kordziesma „Jūs kalni un jūs lejas”, kas gadu vēlāk publicēta Rīgas žurnālā „Austrums”.

16. Nordeķu muiža.

Šajā apkārtnē bijušas vairākas muižas. Šobrīd Nordeķu muižas ēkas atdzimst. Nordeķu muiža pirmoreiz pieminēta 1576. gadā ar Grāves muižas nosaukumu. Nordeķu muižas nosaukums muižai ir kopš 1898. gada.

17. gadsimta otrajā pusē tā piederējusi H. Vitem fon Nordekam. Muižas īpašnieki vairākkārtīgi mainījušies, piemēram, 1792. gadā J. Fogels te ierīkojis ar zirgu dzinējspēku darināmas papīra dzirnavas. No 19. gs. vidus Nordeķu muižas īpašnieks ir J. Blūmenbahs, kurš muižu izveido par nozīmīgu dārzniecību, ierīkojot te kokaudzētavu, sakņu un augļu dārzus. Zināms, ka 1851. gadā muiža sastāvējusi no 17 ēkām, tai skaitā 2 krogiem, bet līdz mūsdienām ir saglabājušās 3 ēkas.

Netālu no Nordeķu muižas atradās Baltā muiža, kas vairs nav saglabājusies – tur dzīvojis Viktors Eglītis, un tur pagājusi Anšlava un Vidvuda Eglīšu bērnība.

17. Nordeķu parks.

Parku izveidoja ap 18.gs. beigām vai 19.gs. sākumu. Tieši šajā laikā regulāros dārzus sāka nomainīt ainavu dārzi. Nordeķu muižas parks tiek uzskatīts par vienu no senākajiem Rīgā. Savulaik te darbojusies kokaudzētava, bet parka malā bijuši zivju dīķi.

Mūsdienās parks aizņem 3,6 ha, te var atrast ap 30 svešzemju un 15 vietējo koku sugu. Tajā skaitā Sibīrijas ciedrupriedi, strautu sniegogu, sarkano plūškoku un citus. 2005. gadā Nordeķu muižas parkā notika starptautisks simpozijs „Tēlniecības desants”. Deviņi mākslinieki no piecām valstīm radīja deviņas jaunas skulptūras, kas atrodas parka slēgtajā teritorijā pie muižas ēkām. Vislabāk no attāluma ir redzamas skulptūras – Ojāra Feldberga „Vēja apskauts akmens” un Paula Jaunzema „Asni”.

18. Mīlas sirds formas soliņi un labirints – jaunas vēsmas parkā.

Marija Stalbova Eglīte ( 1878-1926) saukta arī par Zeltmati Mariju 13. gs. sākumā latviešu sabiedrības uzmanības centrā nonāk ne tikai sava trauslā skaistuma dēļ un neparastās kviešu matu krāsas dēļ. Apdāvināta mūzikā un valodās, – viņas izglītība un izkoptā inteliģence piesaista un radoši atraisa tā laika ievērojamus vīrus – Emīlu Dārziņu, Edvartu Virzu, Voldemāru Dambergu. Tomēr pagrieziena punkts Marijas dzīvē ir laulības ar dzejnieku Viktoru Eglīti.

19. Viens no pirmajiem Rīgas bērnudārziem, būvēts 1930.-tajos gados.

Dagmāras iela ierīkota 1914. gadā, pretī redzama Pilsētas 7 bērnudārza ēka. Pēc 2. pasaules kara te atradās Rīgas. 6 bērnudārzs, mūsdienās te atrodas Rīgas pirmsskolas iestāde “Madariņa”.

Iestādes pirmsākumi rodami vēl 1878. gadā, kad pie Mārtiņa baznīcas draudzes tika izveidota Hannas skola. Ēka celta 1939. gadā, speciāli bērnudārza vajadzībām to projektēja Kārlis Dambrāns, bet pamatakmeni ielika ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Iestādes ēku grezno ievērojamās tēlnieces Martas Langes skulptūras ”Māte un bērns” (1938) un “Trīs zvirbuļi”. 1939. gada celtā ēka projektēta ņemot vērā R. Šteinera, Ļ. Vigotska, A.Dauges, M.Montessori, S.Frenē, u.c. zinātnieku teorētiskās atziņas un Brīvdabas pedagoģijas pamatprincipus.

20. Slokas iela 76. Kādreiz šeit atradusies bibliotēka.

Slokas ielā 76 atrodas Ciņa nams, tā celtniecība sākta 1914. gadā un pabeigta vien 1924. gadā. Nams ir īpašs, jo tā otrajā stāvā atradusies Nordeķu 7. bibliotēka, dibināta 1925. gada 1. septembrī. Ilgus gadus tā bijusi vienīgā apkārtnes bibliotēka un bērnības atmiņu vieta rakstniekiem Zigmundam Skujiņam un Kārlim Ķezberim.

21. Purva iela – līdzās sadzīvo senās būves ar jaunajām. Senais šķūnītis Purva ielā 1.

Purva iela izveidota ap 1882. gadu un savu tagadējo nosaukumu nav mainījusi.  Iela atradās purvainā vietā, to šķērsojusi upīte. Šobrīd te līdzās sadzīvo liecības no dažādiem gadsimtiem. Senais šķūnītis – guļbūve, kas saglabājies no ielas tapšanas pirmsākumiem, ir īpašs ar to, ka tam saglabājušās koka tapas.

22. Purva iela 9. Senākā māja Purva ielā, būvēta pēc muižas dārza mājas parauga atpūtai un tējas baudīšanai.

Purva iela 9 ir ielas senākā ēka, būvēta pēc muižas dārza mājas parauga atpūtai un tējas baudīšanai, tai blakus atrodas jaunais dzīvokļu projekts.

23. Dzirciema iela 47 – padomju laiku būve, bet iekšā radošu cilvēku auras – “Rakstnieku māja”.

Viena no padomju laika iezīmēm ir Rakstnieku mājas. Tādas atradās ne tikai Dzirciema ielā 47, bet arī Vesetas un Kr. Valdemāra ielās.

Dzirciema ielā 47 dzīvojuši literāti Egons Līvs, Alberts Ločmelis, Leons Briedis, Inta Čaklā un Osvalds Kravalis.