Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Elīnas Bākules-Veiras dzejoļu krājumu „Zilonis okeāns”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 2. oktobrim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Man ir sajūta, ka Elīnas Bākules-Veiras debijas grāmatu „Zilonis okeāns” (Pētergailis, 2015) vispateicīgāk būtu uztvert kā aicinājumu piedalīties savdabīgā spēlē ar lasīšanas un teksta uztveres pieredzi. Laiku pa laikam sevi piesaka kāds autors, kurš zināmā mērā tiecas pārbaudīt lasītāja izturības un iecietības robežas, ar saviem poētiskajiem eksperimentiem uzdodot jautājumu „vai tā ir dzeja?”, kam neizbēgami seko „kas vispār ir dzeja?”. Vēl nesen ar savu radikāli asociatīvo poētiku šādi provocēja Andris Ogriņš pirmajos divos krājumos „es zvēru pie kraukļiem” (2008) un „zem pulksteņa pulkstenis” (2011) un atsevišķos dzejoļos arī Krišjānis Zeļģis, joprojām šajā virzienā ar lielāku vai mazāku intensitāti darbojas arī „vecmeistari” Eduards Aivars un Edvīns Raups, tagad stafeti šķiet pārņēmusi Elīna Bākule-Veira. Kā jau tas šādos gadījumos mēdz būt, arī kritikas atsauksmes par „Ziloni okeānu” ir piesardzīgas un nereti pretrunīgas – ja Līvija Baumane to dēvē par „pašmērķīgu tīksmināšanos ar spēju darbināt valodu, kombinējot šķietami nesavietojamus jēdzienus”[1], tad Ilva Skulte norāda, ka „dzejoļu krājumā ir daudzas vietas, kuras tieši norāda uz kailo ārpusmākslas pasauli – gan uz eksistenciālajām robežām, gan uz sapņiem un mītiem, gan uz smagajām attiecību spēlēm”[2]. Bākules-Veiras dzejas rotaļām nav auglīgi tuvoties, bruņotam tikai ar vispārīgiem, tipiskiem priekšstatiem par dzejas uzbūvi un jēgu, pirms tam noteikti ir vērts iepazīt (vai vismaz zināt) šo to no dadaistu un sirreālistu darbiem un uzskatiem – šeit gribas saskatīt vistuvāko radniecību, lai gan pati dzejniece minējusi, ka sevi par sirreālisti neuzskata un atsevišķās ietekmes nākušas nevis no tekstiem, bet drīzāk mākslas un kino.[3] Uz šādu piegājienu neizbēgami mudina arī redaktora priekšvārds, kur sirreālisma jēdziens saistībā ar Bākules-Veiras dzeju pieminēts vairākkārt.

Dzejoļos, kas, cita starpā, tapuši 12 gadus ilgā laikā posmā, lasītāju galvenokārt sagaida dažādu vieglāk un grūtāk iztēlojamu ainu virknējumi vai faktu konstatācijas bez loģiskas, izrietošas saistības (Pa tapetēm rāpo mušas/Pie galda sēž mana biste/Es skatos taisni uz priekšu/Man no mutes pil ūdens, 11. lpp., vai Garā pļavā klejo zāle Dzīvo zirgi Nāk miegs/Bet domas spīdīgas mostas, 27. lpp.), kas brīžiem patiesi atgādina sirreālus gleznojumus, taču netrūkst arī šķietami tīri valodisku konstrukciju/dekonstrukciju, atsvešinājuma un haosa efekta radīšanā izmantojot arī frāzes svešvalodās (piemēram, dzejolī Šāvaitā katoraja kantorī, 19. lpp.) un vulgārismus, kas rada pēkšņu epatāžas efektu (visspilgtāk droši vien dzejolī Rokā tavs pimpis, 21. lpp.). Tāpat sastopami arī teksti, kas sākotnēji šķiet vingrinājumi grafiskajā dzejā – vistiešāk „Shematiskā saskarsme”, ko veido dažnedažādas partikulu „jā” un „nē” kombinācijas, tomēr pati autore norādījusi, ka primārais dzejoļa mērķis ir emociju atspoguļošana.[4]

Iespējams, ka atslēga uz šo poētiku apslēpta daudzajos bērnības motīvos (to savās pārdomās piemin Artis Ostups[5]), kas minēti vairākos dzejoļos, tostarp ģimenes locekļi, skolas laiks, laukos pavadītā mazotne, rotaļas un aizliegumi (Nenosmērējies!/Smaida vecaistētis zilām acīm no kino/Un nečurā biksēs/Un neglaudi svešu suni, 12. lpp.). Tas viss zināmā mērā ļauj kontekstualizēt arī citus krājuma dzejoļus kā bērnišķīgu pasaules izzināšanu ar valodas palīdzību, bezbēdīgi ļaujoties rotaļām un priecājoties par pastrādātajiem nedarbiem, priecājoties par neprāta un zemapziņas uzvaru pār saprātu un racionālu domāšanu. Simpātiska un uzrunājoša, manuprāt, ir autores nepretenciozā attieksme pret savu daiļradi, kas brīžiem atspoguļojas arī pašos tekstos, piemēram, dzejolī „26593084”, kurā šķiet ietverta visai nepārprotama pašrefleksija (Vot kāds dzejolis!/Pietiek pekstiņu Vēl vajag šitos, 17. lpp.). Protams, tā ir katra lasītāja individuāla izvēle – spēlēt vai nespēlēt šīs tekstuālās rotaļas kopā ar autori, kādam tas liksies pārāk muļķīgi un bērnišķīgi, cits var aizrauties un pēkšņi attapties pēdējā lappusē.