Šodien mēs dzīvojam Latvijā, kur pašsaprotamas ir ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību, personas neaizskaramību, vārda brīvību; jauniešiem ir dota iespēja mācīties, attīstīt savus talantus, brīvi ceļot un veidot karjeru ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Šis stāsts ir par Sāru Rašinu, kura pasaulē nākusi pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, 1920. gada 23. maijā Liepājā, un arī viņai tolaik ir nodrošināts viss, lai attīstītu savu spožo mūziķes talantu. Taču 21 gada vecumā viņai lemts iet nāvē, par kuru vēl šodien turpina klīst leģendas.

Jau agrā bērnībā meitene ir ļoti muzikāla un no četru gadu vecuma sāk apgūt vijoles spēli pie Liepājas tautas konservatorijas pedagoga Alfrēda Adelova, mācās Gabriela Vikera Mūzikas kursos Liepājā. Kad Sārai aprit devītais gads, ģimene pārceļas uz Rīgu, un viņa turpina mācīties privāti pie tolaik plaši pazīstamā vijoļspēles profesora Ādolfa Meca, bet pēc Paula Šuberta ierosinājuma, kurš ievērojis Sāras neparasto virtuozitāti un dabisko muzikalitāti, viņa jau 12 gadu vecumā iestājas Latvijas konservatorijā, kur turpina savu izglītību Ā. Meca vijoles klasē. Šajā laikā Jelgavā notiek arī jaunās mākslinieces pirmais koncerts, bet 1933. gadā viņa jau uzstājas Latvijas Radiofonā. 1935. gadā Sārai uztic pārstāvēt Latvijas Konservatorijas vijoļklasi apmaiņas koncertā starp Rīgas un Varšavas studentiem.

1937. gadā Sāra Rašina piedalās Starptautiskajā Ežēna Izaī vijolnieku konkursā Briselē (tagad to sauc par Beļģijas karalienes Elizabetes konkursu). 82 vijolnieku konkurencē viņa ir starp tiem 20, kuriem ir iespēja spēlēt pusfinālā, bet līdz godalgotajai vietai pietrūkst tikai viens punkts. (Pirmo godalgu šajā konkursā iegūst krievu vijolnieks Dāvids Oistrahs).

Par Sāras spēli ir lasāmas atsauksmes tā laika franču avīzē “L’Eventail”: “Latvija mums atsūtījusi jaunu meiteni ar izcilu gaumes izjūtu un noslīpētu meistarību – Rašinas jaunkundzi.”

Latvijas toreizējais sūtnis Beļģijā vijolnieks Jānis Lazdiņš 1937. gada 9. aprīlī vēstulē Latvijas ārlietu ministram Kārlim Munteram raksta, ka konkursa organizētāja Beļģijas karaliene Elizabete, kura arī pati spēlē vijoli un ir mācījusies pie Ežēna Izaī, izteikusi lielu atzinību un sajūsmu par Sāras Rašinas spēli un par izcilo sniegumu piešķīrusi viņai naudas prēmiju 8000 franku apmērā.

Latvijas Konservatoriju talantīgā vijolniece kā laureāte absolvē tā paša gada maijā. “No valsts konservatorijas daudzajiem absolventiem šai pavasarī lielu vērību uz sevi griež vijolniece Sāra Rašina,” raksta Jēkabs Graubiņš. (“Muzikas dzīves notikumi”, “Tēvijas Sargs”, 1937.06.04), bet Jānis Zālītis par viņas uzstāšanos izlaiduma aktā saka: “Dzīvāko, spilgtāko talantu jauno mākslinieku pulkā apliecināja vijolniece Sāra Rašina. Viņas spēlē jaušama artistiska dzirksts, temperaments.” (Konservatorijas 1936./37. mācību gada akts, “Jaunākās Ziņas”, 1937.05.12.)

Latvijā S. Rašina uzstājas kopā ar Liepājas (1936) un Ķemeru simfonisko orķestri (1939-40), epizodiski ir arī šo orķestru koncertmeistare. Viņa sadarbojusies ar diriģentiem Teodoru Reiteru, Leonīdu Vīgneru, Jāni Mediņu, Teodoru Vēju, Valēriju Berdjajevu un citiem, veidojusi solo programmas kopā ar pianistiem Paulu Šūbertu, Jāzepu Helleru, Mariju Zalmanoviču, bijusi Hermaņa Brauna pirmā skatuves partnere.

Mākslinieces repertuārā līdzās pasaules vijoļliteratūras pērlēm ir arī latviešu komponistu – Jāzepa Vītola, Jāņa Mediņa u. c. skaņdarbi vijolei. Pēc visu tā laika stingrāko mūzikas kritiķu vienprātīga atzinuma Sāras Rašinas spēle ir augstākā mērā meistarīga un ar lielu māksliniecisku vērienu.

“Viņas izcilie vijoles spēles sasniegumi izpelnījušies jo plašu atzinību ne vien pie mums Rīgā, bet arī ārzemēs, kur jaunā māksliniece rod arvien vairāk ievērības. Viņas krietnā tehnika, simpātiskais tonis un atzīstamā muzikālā izpratne ir īpašības, kas Rašinai nodrošina visai labas nākotnes izredzes”, raksta Ernests Brusubārda (“Jaunākās Ziņas”, 1938.07.28).

No 1938. līdz 1939. gadam ar Latvijas Kultūras fonda piešķirtu stipendiju jaunā vijolniece papildina savu meistarību Londonā pie pasaulslavenā Karla Fleša (Carl Flesch), kur tiekas ar citiem vēlāk pazīstamiem jaunajiem vijolniekiem no visas pasaules. Viens no tiem ir arī Parīzes konservatoriju beigušais un kara sākumā Londonā patvērumu guvušais Ivri Gitlis (Ivry Gitlis), kurš 2015. gadā 93 gadu vecumā sniedz interviju žurnālistam Arnim Rītupam un atklāj, ka Rīgas vārds viņam saistās ar Sāru Rašinu: “Viņa bija vijolniece, burvīga vijolniece un burvīga meitene, un viņa bija no Rīgas. Īsi pirms kara sākuma viņa atgriezās…”

Jā, Sāra atgriežas Latvijā, lai arī pār Eiropu jau savelkas tumši nāves un iznīcības mākoņi. Te ir viņas ģimene vecāki, brāļi un vīrs, Latvijas Nacionālās operas solists Haims Gersons Šelkans (dzimis 1911. gada 11. novembrī Liepājā, studējis Vīnes konservatorijā, bijis Bernes operas solists), ar kuru viņa laulāta jau 1937. gada 24. februārī. Būdama jauna, cerību pārpilna un spožas karjeras sākumā, Sāra netic ļaunumam un bojāejas iespējai. Ar vēl lielāku sparu un ciešāku apņēmību viņa nododas arvien jaunu programmu iestudēšanai un savas spēles izkopšanai. Panākumi neizpaliek.

Par vijolnieces koncertu Rīgas Latviešu biedrības zālē pēc atgriešanās no Londonas Jēkabs Graubiņš raksta: “Rašina rādīja patiesi augstu vijoļspēles mākslu. Pilnīgi pārvarēta tehniskā puse, tā kā klausītājus valdzināt valdzina spēles vieglums, nepiespiestība. Precizitāte intonācijā visos pasāžu virknējumos nevainojama. [..] Vijolnieci vada apvaldīts temperaments, dzīva izjūta, dabiska muzikalitāte, kam pakļauts plašs, dziedošs, sulīgs tonis.” (“Vijolniece Sāra Rašina koncertēja”, “Brīvā Zeme”, 1939.05.03.)

Lai arī pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā tiek likvidētas visas ebreju organizācijas, bet tām piederošie reliģiskie un sabiedriskie īpašumi nacionalizēti, S. Rašina arī šajā periodā aktīvi koncertē – sniedz koncertus gan daudzviet Rīgā, gan Daugavpilī, Liepājā un Ķemeros, paņemot savas mākslas varā lielus klausītāju pulkus.

“Kā magnolijas zieds baltā tērpā, slaida viņa ienāca spilgtajā gaismas lokā uz skatuves. Daiļa kā maijā ziedoša dienvidu nakts. [..] Un tad – viņa sāka spēlēt. Cilvēki apmulsuši klausījās vijoles skaņās – maigajā melodijā, jūtu kvēlumā, brāzmainajā lidojumā [..]. Nē, tās nebija tikai skaņas. Tās bija dvēseles skumjas, pārdomas, gaviles, sāpes, šaubas – un arī dzīvības prieks,” atceras šo koncertu liecinieks, rakstnieks Pāvils Vīlips (“Kā magnolijas zieds”, “Karogs”, 1966. gads, nr. 8, 73. lpp.).

Un tad pienāk 1941. gada jūlijs – vācu okupācija, kas nes pazemojumus un nāvi desmitiem tūkstošu Latvijas ebreju. Kopā ar citiem darba spējīgajiem ebreju vīriešiem Sāras Rašinas vīru Haimu Šelkanu un arī viņa draugu pazīstamo čellistu Ļevu Āronsonu nacisti no Rīgas geto pārved uz Štuthofu, kur tad turpinās viņu ciešanu ceļš vairākās koncentrācijas nometnēs, līdz viņiem izdodas izglābties. Šelkans vēlāk emigrē uz ASV un līdz dzīves beigām 1999. gada 9. oktobrī ir Bostonas sinagogas kantors.

Rumbulas mežā varmācīgi tiek aprautas Sāras Rašinas vecāku, brāļu, kā arī viņas pedagoga Ādolfa Meca dzīvības. 21 gadu vecā Sāra Rašina uz šo iznīcības vietu tiek vesta jau šī nozieguma finālā – 1941. gada 30. novembrī. Rīgā vēl ilgi klīst nostāsti, ka skaistā, talantīgā un vēl tik jaunā vijolniece, kurai visi prognozēja spožu nākotni, uz savu nāves vietu gājusi ar vijoli rokās un spēlējusi, tā paužot savu apsūdzību nežēlībai, rupjajai varai un šķiršanās sāpes no dzīves pašā tās plaukumā. Pirms nāves viņa pati esot salauzusi savu vijoli…

Šodien, kad mēs atkal baudām brīvību un mieru un mūsu jauniešiem ir dotas izvēles iespējas savas dzīves veidošanai un sapņu piepildīšanai, mums vienmēr jābūt arī modriem, lai nekad rupja, agresīva vara nevarētu bradāt pa cilvēku dvēselēm un samīt tos pīšļos.