Mūzikas vēsture kopš tās pirmsākumiem ir lielā mērā saistīta ar verbālo tekstu, un vokālajā skaņradē vienmēr ir bijis aktuāls jautājums par vārda un mūzikas attiecībām: to brālīgu līdzāspastāvēšanu vai kādas sfēras dominējošu lomu.

Kā norādījusi šo aspektu pētniece, komponiste un muzikoloģe Gundega Šmite: “par teksta un mūzikas attiecībām Senajā Grieķijā filozofējis jau Platons, kurš komponistiem devis divus skaidri formulētus norādījumus:

1) nezaudēt respektu pret tekstu kā pirmsākumu un saglabāt to nemainītā veidā;

2) radīt absolūtu atbilstību starp tekstuālo un muzikālo nozīmi (t. i., harmonijai un ritmam ir jāseko vārdam, nevis vārdam jāseko tiem).

Platona uzskati ir izturējuši laika pārbaudi, kaut arī gadsimtu gaitā tie nav guvuši vienprātīgu atbalstu.

Gan antīkajā kultūrā, gan viduslaikos vērojama mūzikas pakļautība ne tikai konkrētajam tekstam, bet arī valodas sintaksei, tā pasvītrojot vārda prioritāti. Arī renesansē un baroka laikā dzīva bija ideja par mūziku, kas adekvāti atspoguļo un izceļ tekstu. Saskaņā ar šo principu mūzikai bija jātiecas precīzi atveidot vārda nozīmi, jātuvojas runas intonācijām (mūzikas retorikas teorijas).

Klasicisma veidošanās laikā, kad nostiprinājās funkcionālā harmonija un radās neatkarīgas instrumentālās mūzikas formas, teksts vairs nestrukturēja muzikālos procesus, un jau Volfgangs Amadejs Mocarts rakstījis, ka “dzejai ir jābūt paklausīgai mūzikas kalponei”.

Vēl lielāka mūzikas patstāvība un attālināšanās no teksta prioritātes izpaužas romantisma laikā, galveno nozīmi piešķirot dzejā ietvertās noskaņas atspoguļojumam, kas rosina iztēli. “Komponisti tiecās atklāt dzejas zemtekstu, tādējādi radot dzejas interpretāciju mūzikas valodā. 19. gs. dzeja mūzikai dod ļoti nozīmīgus impulsus, taču pats muzikālais teksts veidojas samērā neatkarīgi” (Šmite. G. Mūzika un dzeja. Satori, 2014. gada 11. septembris, pieejams šeit).

Dzejas un mūzikas attiecības vēl vairāk sarežģījās 20. gadsimtā, kad vārds kompozīcijas kontekstā ir ticis traktēts ļoti plaši un daudzveidīgi. Kā secinājusi G. Šmite, mūsdienās “dzejnieks bieži sastopas ar faktu, ka viņa dzejdarbs komponista rokās iegūst pavisam izmainītu veidolu – tas tiek gluži kā izjaukts pa atsevišķiem gabaliņiem, sakārtots jaunā salikumā, un teksta uztveramība pilnībā var izgaist (it īpaši kormūzikas bagātīgajās faktūrās)”. Tai pašā laikā, kā norāda pētniece, mūsdienu rok- un popmūzikā dzejas un mūzikas mijiedarbei nav tiešas saiknes ar minētajām novitātēm. Drīzāk šeit der atskatīties uz viduslaiku meistardziedoņu praksi.

Kāda tad ir bijusi skaņražu nostāja vārda un mūzikas attiecībās 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā, kad nedalīta autoritāte bija Jāzepa Vītola kompozīcijas skolai, kur zināšanas smēlies arī leģendārais latviešu diriģents Leonīds Vīgners?

Jāzeps Vītols akcentējis vārda un mūzikas vienotību. Tas izskan arī viņa vēstulē Jānim Endzelīnam: “… vārds un mūzika ir visnotaļ bijušas māsas, jā – pat dvīņi. Un, ja mūzikai arī dota brīnišķīgā vara dažkārt izteikt to, kas vārdam šķietami neizsakāms, tad toties vārds spēj spārnot mūziku līdz transcendentālam lidojumam, to kāpināt līdz himnas debešķīgam kvēlojumam (Vītols J., vēstule profesoram Jānim Endzelīnam, 1943. gada 22. februārī, citēts no Mērijas Saules-Sleines referāta, RTMM 815190).

Arī Leonīds Vīgners, sekojot Platona tradīcijām, uzskatījis, ka “vārds ir pirmajā vietā, un tad nāk mūzika. No viena vārda var iztaisīt tūkstoš niansējumu”, viņš teicis (Paula R. Maestro Leonīda Vīgnera stāsti un stāsti par Leonīdu Vīgneru. Rīga: Pētergailis, 2001, 82. lpp.).

Līdz ar Leonīda Vīgnera bagātīgo arhīvu Rakstniecības un mūzikas muzejā nonākušās nošu partitūras un grāmatas ar daudzām L. Vīgnera darba piezīmēm, kas uzskatāmi parāda, cik lielu nozīmi viņš piešķīris vārdam – kā simbolam, kā tēlam, kā intonācijai un ritmiskai vienībai.

Tas, kā meistars iedziļinājies katra dzejdarba struktūrā un fonētiskajā specifikā skaidri redzams viņa piezīmēs, kas attiecināmas gan uz viņa paša skaņdarbiem, gan citu komponistu dziesmu interpretācijām, kur nepietika tikai ar vārda dziedāšanu, bet to vajadzēja arī saprast, sajust un raisīt iztēli.

RMM ir ienākuši arī ļoti daudzi materiāli ar L. Vīgnera muzikālo ideju uzmetumiem, kas radušies, lasot dzeju. Tie ir gan uz grāmatu un avīžu malām, noplēšamo kalendāru lapiņām un dažādām papīra strēmelītēm. Tas ļauj ieskatīties viņa radošajā laboratorijā un bieži vien izsekot, kā no tādiem melodiju, reizēm arī harmoniju skicējumiem pakāpeniski tiek izveidots gatavais darbs, kam vēl seko autora labojumi un nereti arī pārveidojumi dažādiem atskaņotāju sastāviem.

To viņš atklājis arī savos stāstos muzikoloģei un radio žurnālistei Rūtai Paulai: “Ja lasīju kādu grāmatu, vienmēr dzirdēju to skaņās. Man tādu piekomponētu grāmatu ir vairāk nekā vajag.[…] Ja es būtu pierakstījis visu, ko dzirdēju, tad man būtu desmit reižu vairāk kompozīciju. Vajadzēja tikai piesēsties un uzrakstīt, taču nebija laika. Es bieži vien uz avīžu malām atzīmēju notis. Kādreiz man patika sēdēt pie klavierēm un improvizēt – aizrāvos, iejūsminājos. Kad ko spēlēju, jutu dabas smaržu. Bet tas aizgāja un skaņās rādījās jau cita pasaule.” (Paula R. Maestro Leonīda Vīgnera stāsti… Rīga: Pētergailis, 2001, 29. lpp.)

Vīgnera komponētajās solo un kora dziesmās saklausāma gan smalka dabas poēzija, gan vīrišķīgs spēks un temperaments, gan dvēseles trauslums, gan sāpes un mokošas ilgas, filozofiskas pārdomas un patriotisms jeb latvietība – viss, ko viņš ne tikai izlasījis, bet arī saklausījis un skaņās ietvēris, komponējot Jāņa Raiņa, Friča Bārdas, Kārļa Skalbes, Viļa Plūdoņa, Aspazijas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Ziemeļnieka un citu dažādu autoru dzeju.

Leonīda Vīgnera mūzikas izteiksmes līdzekļu arsenālā ir romantiķim raksturīgā plastiskā, nedaudz smeldzīgā melodijas izjūta, brīžiem pat impresionistisks harmonisko un tembrālo krāsu svaigums un smalkums, kā arī psiholoģiski niansēta ritmiskā pulsācija, kas nereti, sekojot tekstam, bagātināta runājošām un izteiksmīgām cezūrām. Gan viņa solo, gan kora dziesmas liecina par L.Vīgnera dzejas tēlu uztveres oriģinalitāti. Ikkatram dzejolim viņš radis savu pieeju, savu pārveidi mūzikā, kur uzmanīgs klausītājs var izsekot ne tikai vārda semantikai, bet izjust arī tā koptēlu un māksliniecisko vispārinājumu.