Turpinot “Stāstneša” rakstu sēriju “Vai viegli būt jaunam?“, piedāvājam ielūkoties Dzintara Soduma (1922–2008) jaunībā. Viņa un arī citu tā saucamo trimdas jaunās paaudzes rakstnieku skolas vai studiju gadi iekrīt sarežģītā laikā, kad viena otru nomaina vairākas varas. Tie ir 1930.–1940. gadi.

Soduma pirmā skola ir ļoti rosinoša. Vēstulē Valentīnei Lasmanei 1971. gada 24. februārī (inv. nr. RTMM 482148) viņš raksta: “Varu šeit [Amerikā] pastāvēt galvenokārt tāpēc, ka biju labs skolnieks labā pamatskolā. 23. pamatskola Kronvalda bulvārī bija moderna skola pat šodienas līmenim. Tur mācīja īpatnēji demokrātiski skolotāji […] ar uzskatāmiem mācības līdzekļiem. Ne skolēniem sēdot un klausoties, bet pašiem darot. Tā es izgāju no bērnības bez dogmām. Man nebija nekam īpaši jātic, neviens īpaši jāpārliecina, ka tā, lūk, vajag. Tikai iespējami lietpratīgi jādara tas, ko jaudāju darīt.”

No 1936. gada pēc vecāku ieteikuma un izvēles viņš mācās Rīgas pilsētas 1. (angļu) ģimnāzijā Raiņa bulvārī, kas “īpatnēja tieši ar to, ka dažādas cilmes jaunieši tajā veidojās par intelektuāli varīgiem, dažādām situācijām piemērotiem cilvēkiem”. Šīs mācību iestādes bijušajiem audzēkņiem, viņaprāt, vēl pēc daudziem gadiem kopīga sajūta ir – “dari savu, esi pats, arī ja viss liekas pagalam.” (No atmiņu tēlojuma “Daudzi rīti, daudzi trimestri” rakstu krājumā “Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija”, 1984. g.) Tēvs viņu paņem līdzi braucienā uz Londonu, šis ceļojums liek domāt un salīdzināt mācību sistēmas Anglijā un Latvijā. Kāds ir šis salīdzinājums, var lasīt Soduma romānā “Savai valstij audzināts”.

Pienāk 1940. gads ar padomju varu un 1941. – ar karu, ar vācu okupāciju. Daļa jauniešu nodzeras šajās jukās, kad zūd un drūp dzīves pamati un ideāli, kad cilvēki “maina kažokus”, kad 1941. gada 14. jūnijā pazūd veselas dzimtas – arī Brastiņi (mātes radi) un Sodumi. Tiek deportēts arī viņa tēvs ar savu jauno ģimeni. “Manu brālēnu Austrumu Brastiņu 1941. gadā noslepkavoja čeka, jo viņš bija saistījies kontinenta “rietumu” režisētā pagrīdes kustībā. Tā gāja bojā vairāki simti Rīgas ģimnāzistu. No tā esmu paturējis prātā mācību – kas meklē atgūt vai paturēt brīvību ar uzraudzības organizāciju (pretizlūkošanas, armijas, policijas) palīdzību, ir muļķis. Tām organizācijām ir uzdevums kavēt, maisīt, iznīcināt, ne radīt.” (Vēstulē V. Lasmanei.)

Tieši 1941. gada vasaras sākumā Sodums beidz vidusskolu, saņem diplomu latviešu un krievu valodā. Bet pēc gada 1942. gada rudenī jau vācu okupācijas laikā iestājas Latvijas Universitātē. Nākamajā gadā viņu iesauc vācu armijā – latviešu leģionā, kur viņš ir t. s. kara ziņotājs – žurnālists. Nākas pārvērtēt skolā ierasto rakstības veidu (“Kā rakstīt? Vidusskolā bija mācīts izlikties un muldēt frāzes”), jo pēc pirmā raksta saņem aizrādījumu, lai netaisa propagandu, bet dokumentē karu. “Tātad mans vidusskolā iemācītais veids, kā izteikties, nekur nederēja. Man bija jāmācās nemelot, neizlikties, nemeklēt klišejas. Vispār jāmācās izteikt tas, ko es redzu.” (No atmiņu tēlojuma “Daudzi rīti, daudzi trimestri”.)

1944. gada rudenī viņš dezertē un nākošā gada maijā savā 23. dzimšanas dienā iekāpj laivā, lai šķērsotu Baltijas jūru un nokļūtu Gotlandē, Zviedrijā. Tur desmit gadus paralēli maizes darbam pats pēc savas iniciatīvas, lai parādītu, ka arī latviešu valodā tas ir iespējams, tulkos Džeimsa Džoisa “Ulisu”.

Šajos pirmskara un kara gados un sarežģītajos dzīves apstākļos veidojas viņa cilvēciskais raksturs un nākamā rakstnieka stils – lakoniskā izteiksme, absolūts godīgums pret sevi un citiem, patiesums kā augstākā vērtība, cieņa pret valodu, spēja to izjust, iedziļināties un prasmīgi izmantot.