Dzejnieka, klasisko formu meistara Jāņa Medeņa (1903-1961) radošās slavas augšupceļu līdzīgi kā daudziem citiem pirmskara paaudzes literātiem strauji un nežēlīgi apturēja 2. Pasaules karš un tam sekojošās padomju un vācu okupācijas. 1944. gadā dzejnieks kopā ar ģimeni – sievu Almu un meitām Mirdzu un Maiju – no mājvietas Saikavas pagastā devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Bēgļu gaitās viņus pavadīja arī Medeņa brāļi Arnolds un Arvīds ar ģimenēm.

Grūtajā laika posmā par neatsveramu draugu un palīgu kuplajai ģimenei negaidīti kļuva 1941. gadā iegādātais alumīnija katls, ko Alma sākotnēji bija paredzējusi ievārījuma vārīšanai. Pateicoties vieglajam un ietilpīgajam katlam, pie silta dzīvības ēdiena tika ne tikai paši Medeņi, bet arī daudzi ceļā sastaptie. Medeņu ģimenes katlu plānots iekļaut topošajā ekspozīcijā “Dziesma”, sadaļā “Kara dziesma”.

1944. gada augusta sākumā vācu karaspēks nopostīja nesen uzceltās Medeņu mājas Saikavas pagastā, un ģimene pārcēlās atpakaļ uz dzimtajām mājām Praulienas pagasta“Trākšiem”. Taču vācieši pavēlēja atstāt arī tās, un Medeņi bija spiesti kļūt par bēgļiem. Pēc uzturēšanās Madonā viņi savā pajūgā brauca tālāk uz Vecpiebalgu, kur dzīvoja Jāņa Medeņa draugs, dzejnieks Kārlis Skalbe. Apmēram divas nedēļas Medeņi dzīvoja pie Skalbes “Saulrietu” mājās, un šo laiku Medeņa meita Maija Poiša šodien atceras kā idilliskas bērnības ainas. “Saulrietu” māja sava plašuma un pievilcīgā izskata dēļ šķitusi kā pils. Valdījusi īstena augusta svelme, un visu šo laiku pusdienas gatavotas ārā.

Alumīnija katlā, kas uzlikts virs ugunskura uz divām žāklītēm, galvenokārt vārīta zupa. Tā kā vecpiebaldzēni bijuši lieli aitu cienītāji, zupā bieži likta jēra gaļa, kā arī kāposti, burkāni un citi labumi, un Almai zupa izdevusies tik laba, ka pusdienās piedalījās arī Skalbes un netālu dzīvojošā brāļa Arnolda ģimenes. Septembra beigās Jāni Medeni un Kārli Skalbi aizsauca uz Rīgu lasīt dzeju Radiofonā, bet pēc tam bēgļi – abas dzejnieku ģimenes – devās tālāk.

Maija atceras, kā garās pajūgu rindas apšaudīja Sarkanās armijas lidmašīnas, trūka barības gan cilvēkiem, gan zirgiem, un bēgļu bijis tik daudz, ka bijis jābrauc pa pašu ceļa malu, lai tiktu uz priekšu. No šī brauciena Maijai spilgti atmiņā palikusi viesošanās kādās brīnišķīgās mājās ar lielu un skaistu ziedu dārzu, un šim notikumam Jānis Medenis vēlāk veltīja poēmu “Šķiršanās no Liepārēm” (kaut māju īstais nosaukums, iespējams, bijis “Saulkāči”). Nākamais lielais pārdzīvojums sekojis jau Rīgas tuvumā, kad bēgļi piestājuši pie tilta pār Gauju, lai ieturētu maltīti un padzirdītu zirgus. Jau atkal Medeņu katlā tika vārīta zupa, un ainava bijusi tik idilliski skaista kā vecmeistara gleznā, kad mieru pēkšņi pārtraucis krievu uzlidojums. Šauts ticis pa bēgļiem, kas šķērsojuši tiltu, visi metušies bēgt – daļa mežā, daļa zem tilta, Maiju ieskaitot, tikai Skalbe viens pats palicis sēžam pie katla ar svaigi izvārīto zupu. Dižais dzejnieks paziņojis, ka nekur nebēgšot, jo šis ir brīnišķīgs mirklis un gaisā sajūtama rudens elpa un upes smarža.

Ceļš uz Ventspili bijis garš, un visu laiku Medeņu katlā vārīta zupa – pat 2-3 reizes dienā. Vakariņās sekojusi putra. Ventspili ģimene sasniegusi oktobra sākumā un apmetusies kādā pamestā mājā. Šajā laikā Ventspili daudz bombardēja, un Medeņi bieži pārnakšņojuši patvertnē. Kārlis Skalbe ar ģimeni aizbrauca uz Jūrkalni, no kurienes pēc tam pāri jūrai uz Zviedriju, bet Medeņi aizbrauca uz Vārvi, kur iekārtojās dzīvoklī Vārves pilī – tobrīd vācu kara hospitālī. Drīz pēc tam Jāni Medeni norīkoja strādāt Tērandes septiņgadīgajā skolā par direktoru un latviešu valodas skolotāju, tikmēr Alma mācīja dziedāšanu un vācu valodu. Medeņi pārcēlās uz Tērandi, bija vēls rudens, viņiem paveicies kādā laukā atrast cukurbiešu atlikumus. Visa ģimene kašņājusi no lauka ārā sasalušās cukurbietes, no kurām pēc tam katliņā vārīts sīrups. Gājuši arī ubagot, jo apstākļi bijuši ļoti spiedīgi, kā atceras Maija. Pārdevuši visas drēbes, meitenēm neesot bijis pat kurpju, ar ko aiziet uz skolu, tikai čībiņas. Maija apgalvo, ka Vārvē ģimeni esot solījuši vest uz Zviedriju, taču brauciens izpalicis, jo neviens viņiem pakaļ tā arī neesot atbraucis.

Visu 1945. gada vasaru Medeņi vēl pavadīja Tērandē, taču rudenī atgriezās Vārvē, jo palikt Tērandē bijis pārāk riskanti – Medenis tomēr bija pietiekami pazīstams. Vārvē viņi atkal dabūjuši dzīvoklī pilī, mamma sākusi strādāt Vārves skolā par skolotāju, tikmēr Medenis kļuvis par Ēdoles, Popes, Puzes un Zlēku dzirnavu pārraugu. Tas bija samērā droši, jo līdz ar biežo pārvietošanos viņu bija grūti izsekot. Tēva amats smagajā pēckara laikā deva ģimenei iespēju tikt pie putraimiem un citas pārtikas. Ziemā tika vārīta zirga gaļa, tā bijusi ļoti ierasta barība, jo bēgļiem visiem bija zirgi un tiem trūka barības. Tad pienāca 1946. gada 7. janvāris, kad Jāni Medeni ģimenes acu priekšā apcietināja par pretpadomju propagandu, un rezultātā viņš nokļuva Noriļskas labošanas darbu nometnē, kur izcieta padomju varas piespriesto sodu līdz pat 1955. gadam.

Tikmēr Medeņu ģimenes katls tika veiksmīgi saglabāts un izmantots visus šos gadu desmitus. Īpaši nozīmīgs tas bija barikāžu laikā, kad Maija tajā vārīja zupu valsts neatkarības sargātājiem, un pēc tam šo tradīciju turpināja katru gadu atceres dienā 20. janvārī, līdz 2015. gadā viņa dzimtas katlu svinīgi nodeva Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumam.

Raksta tapšanā izmantots Maijas Poišas atmiņu stāstījums, kas ierakstīts katla nodošanas brīdī 2015. gada aprīlī, kā arī viņas atmiņas no Jāņa Medeņa dzejas krājuma “Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947-1955” (Mansards, 2014).