Instrumentālais krāšņums

“…soliste dziedāja, komponists spēlēja, kad piepeši pavērās Vāgnerzāles skatuves sānu durvis un pa tām iznāca… Juris Kulakovs, milzīgu metāla pūšaminstrumentu rokās nesdams. Dziesmai kulminējot, viņš pielika instrumentu (tas izrādījās baritons) pie lūpām un… Ak, vai, redzes maņa nespēj neko! Vajadzēja dzirdēt, kādas skaņas no instrumenta līkumu līkumiem tobrīd izlauzās…”[1]

Šādas ainas ir pārsteigums pat tiem, kuri zina, ka latviešu roka klasiķis spēlē ne tikai sintezatoru un klavieres rokgrupas “Pērkons” un “Menuets” koncertos vai uzstājoties ar tenoru trio, bet vēl daudzus citus mūzikas instrumentus. Visbiežāk akordeonu. Piemēram, Uģa Prauliņa ciklā “Venus et amor” mecosoprānam, vīru korim un instrumentālam ansamblim vai grupas “Inokentijs Mārpls” līdera Dambja dziesmā “Brīvību Latvijai”. Siguldas opersvētkos spēlējis digitālās ērģeles Pučīni “Toskas” uzvedumā. Bungas – skolas ballītēs vai aktiera Edgara Liepiņa programmās. Ierakstos – pat kokli un ģitāru. Arī trompeti un gan jau vēl kaut ko…

Anotācijās mēdz rakstīt, ka Juris Kulakovs esot viens no retajiem, kurš komponē gan roku, gan akadēmisko mūziku. Tomēr pirmajā vietā starp latviešu komponistiem viņš varētu būt paša spēlēto mūzikas instrumentu daudzuma ziņā. Jurim Kulakovam tie ir kā rīki, ar ko izkrāšņot savu mūziku. Un arī doties talkā saviem domubiedriem – koncertos, ierakstos, “Bilžu” festivālos vai visdažādākajās performancēs.

Žanriskā amplitūda

Arī viņa skaņdarbi ir iespaidīgi savā daudzveidībā. Tajos parasti ir tēmu, intonāciju un pat stilu mikslis kā spilgti krāsainās Endija Vorhola kolāžās. Visvairāk Kulakovs pazīstams ar dziesmām rokgrupai “Pērkons”, kantātēm un mūzikliem, ir atzīts teātra un kinomūzikas autors. Savukārt ir virkne darbu, kuros neparastāks žanrs vai sastāvs parāda, cik brīvi viņš jūtas dažādos muzikālos un skatuviskos eksperimentos. Piemēram, videoopera “Debešķīgā nepieciešamība” (pēc Frīdriha Nīčes “Tā runāja Zaratustra” motīviem). Vai – “Variācijas BACH” četriem programmējamiem sintezatoriem. Vai arī – ekscentriskās koncertprogrammas ar aktieri Edgaru Liepiņu (“Pasmaidi, sirds gaiša kļūs!”, “Ārprāc 88”). Jura Kulakova muzikālais rokraksts savā daudzveidībā ir iespaidīgs pat viena dziesmas žanra robežās. Cik atšķirīgas ir, piemēram, smalki zīmētās muzikālās ainavas “Trīs rudens dziesmās” ar Gijoma Apolinēra dzeju īsti 20. gadsimta akadēmiskās kamermūzikas garā un tām kā pretstats – populārā ziņģe “Reiz zaļoja jaunība” no cikla “7½ dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”.

Ekspresija

Vaicāts, kāpēc spēlējot “Menuetā” dibinājis vēl pats savu rokgrupu “Pērkons”, Juris Kulakovs paskaidro, ka “… gribējās lielākas kaislības un ekspresiju”[2]. Ja vārdnīcās termins “ekspresija” skaidrots kā izteiksmīgums un iedarbīgums, tad Jura Kulakova uzskats ir: “Rokmūzika – tā ir ekspresija”[3]. Arī savos lielformas darbos iedarbīgākam skanējumam viņš bieži izmanto rokgrupu: kantātēs “Vēstules uz bruģa” (Normunda Beļska dzeja, veltījums barikāžu 15. gadadienai), “Sarkanais vilciens” (Pētera Aigara dzeja, veltījums deportāciju upuriem), “Mīlestībā viļņo krūts” (Eduarda Veidenbauma dzeja) un pat “Mateja pasijā”, kas cita starpā ir pirmā pasija latviešu mūzikā, pie tam ar evaņģēlija tekstu latviešu valodā.

Ekspresija mūzikā iet roku rokā ar teatralitāti, kas arī piemīt Jurim Kulakovam. Darbs teātra mūzikā devis viņam iespēju izmantot bagātīgo muzikālo pieredzi, kas iegūta jaunībā, sākot no ballīšu spēlēšanas līdz akadēmiskās mūzikas kursiem konservatorijā. Vai gan mūziklā “Latvijas karalis” (pēc Gregrī romāna) autors būtu varējis tik pārliecinoši raksturot 20. gadsimta trīsdesmito gadu sabiedrības personāžus un kaislības, ja nebūtu savulaik izspēlējies Vintera, Rozenštrauha un citu autoru iemīļotos deju meldiņus? Daudzos dramatiskā teātra uzvedumos Juris Kulakovs kā mūzikas autors bijis pamatā režisora koncepcijas īstenotājs. Toties muzikālajā teātrī, kur noteicošais ir komponista devums, tur gandrīz katram viņa darbam piešķirta kāda individualizēta žanriska iezīme. Piemēram, “Latvijas karalis” nodēvēts par muzikālu dēku spēli, “Čigāns sapnī” – par muzikālu mistēriju, “Stikla kalns” – par tautas operu. Un vai tad drāma un teatralitāte nepiemīt arī “Pērkonam”? Ne velti Juris Kulakovs savulaik esot izvēlējies Ievu Akurateri par “Pērkona” solisti tieši tāpēc, ka viņa ir aktrise, ne tikai dziedātāja.

Literatūra un filosofija

Veidenbauma jubilejas gads atkal licis novērtēt Jura Kulakova dzejas interpreta talantu. Tieši pateicoties viņa dziesmu ciklam “7½ dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”, daudzi ir iepazinuši Veidenbauma dzeju – ne tikai koncertos, jo Ievai Akuraterei sacerētais cikls skan arī režisora Arvīda Babra videofilmā “…bet vilciens brauc”. Pirmās dziesmas ar Veidenbauma tekstiem Juris Kulakovs komponējis jau 1980. gadā, kad radies cikls “Mefistofeļa padomi”, un šīs dziesmas dziedātas ne vairāk ne mazāk kā Politiskās dziesmas festivālā LU aulā. Vainagojums Veidenbauma tulkojumam Kulakova mūzikā ir kantāte “Mīlestībā viļņo krūts” vīru korim un rokgrupai, kas radusies sadarbībā ar diriģentu Ivaru Cinkus un viņa kori “Gaudeamus”. Kad Veidenbauma jubilejas gadā viņa dzeja tiek daudz skandēta, un atklājas, cik tā ir mūsdienīga un populāra, tad daudzi mēģina to no jauna interpretēt mūzikā. Un ne viens vien saskaras ar Jura Kulakova mūzikā augsti uzstādīto latiņu profesionālā līmeņa ziņā. Piemēram, komponistam Andrim Dzenītim pēc Rakstniecības un mūzikas muzejs pasūtījuma komponējot Veidenbaumu, nākas atzīt, ka “Jura Kulakova ar Veidenbauma dzeju rakstītā mūzika šķiet tāds kā standarts.”[4].

Dzeja, līdzīgi kā Imantam Kalniņam vai Uldim Stabulniekam, arī Jurim Kulakovam vienmēr ir noteicošais impulss mūzikas sacerēšanai. Visvairāk dziesmu tekstiem viņš izmantojis Veidenbauma, Klāva Elsberga un Māra Melgalva dzeju, jo atrod tur to, ko pats vēlētos pateikt dzejas valodā. Par Veidenbauma dzeju Juris Kulakovs saka, ka tā esot filosofiska, un uzsver, ka Veidenbaums bijis savam laikam ļoti izglītots, zinājis desmit svešvalodas, lasījis pārsvarā nevis latviešu, bet sengrieķu dzeju, atdzejojis Horāciju. Tas padara Veidenbaumu viņam radniecīgu, jo arī Jurim Kulakovam ir plašs redzesloks un spēja iedziļināties dažādās problēmās. Savam kompozīcijas skolotājam Pēterim Plakidim viņš esot teicis, ka vēlas rakstīt filosofisku mūziku (skolotājs gan esot tā dīvaini uz savu studentu paskatījies). Taču savs stingrs viedoklis un darbos, nevis vārdos pausts patriotisms, klasiskas autoritātes – Bēthovens mūzikā vai Roterdamas Erasms literatūrā – ir apliecinājums, ka ekscentriskais Juris Kulakovs savā gara pasaulē balstās uz pārbaudītām vērtībām. Dzeltenās preses centienu dēļ varbūt pirmais, kas nāk prātā saistībā ar Juri Kulakovu, ir bohēma, “…ak vai cik stulbi ir nosist gulbi”, Ogres vilciens, daudzie padomju laika cenzūras aizliegumi. Tomēr ikdienā viņam patīk dzīvot starp mūzikas instrumentiem, notīm un labām grāmatām.

Izpratne par muzeju misiju

Juris Kulakovs ir atsaucīgs, piedalās dažādās muzeju akcijās, un Rakstniecības un mūzikas muzejs var lepoties ar īpašu viņa dāvinājumu. Tas ir sintezators, ko pēc viņa pasūtījuma vēl padomju laikos būvējis Vilnis Kazaks. Muzeja mūzikas instrumentu kolekcijai tas ir nozīmīgs ieguvums, jo vēsta ne tikai par latviešu meistaru spējām, bet arī par laiku, kad dzīvojām aiz “dzelzs priekškara”, un rokmūzikai nepieciešamie instrumenti nebija veikalos tā vienkārši nopērkami. Tad entuziasti paši gatavoja gan elektriskās ģitāras, gan bungas. Taču sintezatoru būvēšanai nepietiek ar amatnieka prasmēm, tur vajadzīgas sevišķas inženiertehniskas dotības. Juris Kulakovs nepagurst atgādināt, ka Latvijā bija divi cilvēki, kas to spēja – Vilnis Kazaks un Felikss Staņēvičs, un ka viņu sintezatori skanisko iespēju ziņā neatpalika no tolaik Rietumos ražotajiem.

Varbūt “Kalāču” atmosfēra kā rosinājums pievērsties Veidenbauma dzejai, varbūt saskarsme ar muzeju glabātajām laika izsijātajām vērtībām ļāvusi Jurim Kulakovam novērtēt, kāda loma ir laikmeta liecību vākšanai. Ka ir svarīgi, lai muzejā nonāk viens no Latvijas meistaru būvētajiem sintezatoriem, ar kuriem savā laikā tik ļoti lepojās mūsu rokmūziķi. Jo muzejs, iekļaujot kaut ko savā kolekcijā, pārtop sava veida pārmiju telpā, kurā lieta, kas kādreiz izmantota ikdienā, kļūst par muzeja priekšmetu, sava laika zīmi un vēstnesi nākamībai. Citējot ICOM viceprezidentu Martinu R. Šēreru, “muzealizēta lieta kļūst par kaut ko citu nekā tās iepriekšējā realitāte, lai gan fiziski tā ir identiska tai lietai, kas tā reiz bija”[5].

[1] Guntars Pupa. “Jura K. burvju šķiltavas”. “Māksla Plus”. 2002.

[2] Andris Dzenītis. “Vēstījums un izteiksme”. “Mūzikas Saule”. 2008. nr. 6.

[3] Turpat.

[4] Laura Brokāne. “Mūzikas kā teksta komentārs. Intervija ar komponistu Andri Dzenīti”. RMM mājaslapa. 2017. http://rmm.lv/2017/10/muzika-ka-teksta-komentars-intervija-ar-komponistu-andri-dzeniti/

[5] Dr. Martins R Šērers. “Lietas + Idejas + Muzealizācija = Mantojums”. Baltijas Muzeoloģijas skolas raksti. Referāts nolasīts 2008. gada 17. martā.

Video: DVD “150 mirkļi no Gaudeamus 50 gadiem ”: fragments no Jura Kulakova kantātes “Mīlestībā vilņo krūts” ar Eduarda Veidenbauma vārdiem  “Pēc ideāliem cenšas…”, dzied vīru koris “Gaudeamus”, diriģents un solists Ivars Cinkus, grupa “Pērkons”. RTMM p46787.