Latvijas Padomju Komponistu savienības jaunrades apspriedes dalībnieku Protokols Nr.1, 1947.gada 29.janvārī. Veltījums Nilam Grīnfeldam ar labas veselības vēlējumiem. RTMM 709936.

Latvijas PSR Komponistu savienības biedri no Maskavas, partijas funkcionāri sēdē, kur apspriests Komunistiskās partijas CK lēmums “Par V. Muradeli operu “Lielā draudzība”” (kampaņa pret t.s. formālismu mūzikā). Komponistu savienības telpās, Rīgā, K.Barona ielā 12. 1948.g. 18.februāris. Foto: nezināms.

Marģeris Zariņš uzrunā Latvijas Padomju Komponistu savienības VI kongresa dalībniekus. Rīga, 1968. gada 1. – 6. februāris. Foto: nezināms. RTMM 206907

Komponisti domu apmaiņā Latvijas Padomju Komponistu savienības VI kongresa starpbrīdī, no kreisās: Edmunds Goldšteins, Artūrs Grīnups, Artūrs Verners. 1968. gada 1. – 6. februāris. Foto: Laimonis Bļodnieks.

Latvijas PSR Komponistu savienības biedru sapulce (1970. gadi). No kreisās: Oļģerts Grāvītis, Jānis Ivanovs, Romualds Kalsons, Ģederts Ramans, Pauls Dambis, Jānis Torgāns, Valdis Krastiņš, Marģeris Zariņš, Arnolds Klotiņš, Arvīds Darkēvics, Ādolfs Skulte, Brigita Briede, Romualds Jermaks, Tatjana Kuriševa, Raimonds Pauls, Jēkabs Vītoliņš, Ludvigs Kārkliņš un nezināms. Foto: nezināms. RTMM 707833.

Jānis Ozoliņš komponistu un muzikologu vidū, jaunrades sanāksmē Latvijas PSR Komponistu savienībā. Rīga, 1950.gads. RTMM 881648.

Latvijas Komponistu savienības valde: Mārtiņš Boiko, Pēteris Vasks, Ģederts Ramans, Ādolfs Skulte, Arvīds Bomiks, Pēteris Plakidis, Pauls Dambis, Juris Karlsons. Rīga, 1990. gada decembris. Foto: nezināms. RTMM 882140\1-2.

“Sirsnīgi novēlam visdrīzākajā laikā atveseļoties” – šādi vārdi lasāmi Latvijas Padomju Komponistu savienības jaunrades apspriedes dalībnieku 1947. gada 29. janvāra Protokolā Nr.1.  Tas adresēts tobrīd sasirgušajam Nilam Grīnfeldam un tagad glabājas Rakstniecības un mūzikas muzejā. Protams, tas nav tipisks Komponistu savienības protokols, jo sūtīts kā humorīgs kolēģu Jaungada sveiciens un atspoguļo gan oficiālās, gan cilvēciskās attiecības starp savienības biedriem. Taču arī īstajos protokolos,  kas atrodami Valsts arhīvā un savienības lietvedībā, atspoguļojas gan atsevišķu personību īpatnības, gan tā laika mūzikas dzīves kārtība, kas atšķīrās no šodienas.

Ļoti daudzos gadījumos protokolos dokumentētas dažāda veida diskusijas. Tā kā Komponistu savienība padomju periodā bija materiāli samērā labi nodrošināta organizācija ar daudzveidīgām ietekmes svirām un atbildības sfērām, tad diskutējamo jautājumu loks bijis plašs, sākot ar jaunradi, beidzot ar privātās dzīves peripetijām. Diemžēl jau drīz pēc savienības darbības atjaunošanās pēc Otrā pasaules kara komponistiem nācās piedzīvot draudīgo kompartijas diktātu un ideoloģisko kontroli pār radošo procesu.

Visspilgtāk tas redzams 1948. gada notikumos sakarā ar PSRS CK lēmumu par Muradeli operu „Lielā draudzība”, ar kuru tika pasludināta cīņa ar t.s. formālismu mūzikā. Visās republikās nācās sarīkot sanāksmes, lai apspriestu jaunos partijas norādījumus un nosodītu grēkāžus, kuru darbos atrasti formālisma elementi. Komponistu savienības sanāksmes protokolā no 1948. gada 18. februāra smagi lasīt, piemēram, Jāņa Ivanova vārdus par viņa Piekto simfoniju:

„Šī darba kritiku atzīstu par taisnīgu. Atzīstu, ka esmu darījis nepareizi. Bet visdrīzākā laikā apsolu uzrakstīt savu Sesto simfoniju, paralēli tam arī klavierkoncertu. Un droši varu teikt, ka man nebūs grūti radīt tādus darbus, kādus tauta gaida no manis.”

Ja Valentīns Utkins šajā sanāksmē tomēr ieminas, ka “mums vajadzētu tomēr vispirms noteikti noskaidrot, kas īsti ir formālists”, un Pēteris Pečerskis iebilst, ka „attiecībā uz „pāraugšanu” man jāsaka, ka to prasīt nevar, lai uzreiz raksta citādi, nevar tik ātri stilu mainīt, ja kādam ir savs personīgs, īpatns stils”, tad Marģeris Zariņš nesaka  neko.  Komponistu sanāksmē pieņemtajā rezolūcijā kritiku izpelnījušies tādi darbi kā Nila Grīnfelda opera „Rūta”, Jāņa Ivanova Piektā simfonija, Anatola Liepiņa Pirmā simfonija, Valērija Poļakova simfonisks prologs „Oktobrim”,  Jāņa Līcīša Stīgu kvartets, Valentīna Utkina Trešā klaviersonāte, Marģera Zariņa „Latvju dejas” u.c.

Šī kritika ar mākslīgi uzspiesto prasību pēc demokrātiskas, vienkāršas mūzikas valodas ir bremzējusi Jāņa Ivanova rakstības dabisko attīstību. Savukārt Marģera Zariņa darbu klāstā pēc tam parādījušies tādi šedevri kā „Kolhozu dainas” vai „Slaists kolhozā”, ko viņš droši vien sacerējis ar sev raksturīgo slēpto ironiju.

Te jāatgādina, ka komponistiem bija iemesls uztvert notiekošo ar pamatīgu izbīli, jo tolaik koncertdzīve noritēja stingri kontrolēti un centralizēti – koncertus drīkstēja rīkot tikai filharmonija, tos cenzēja vismaz „glavļits” jeb Galvenā literatūras pārvalde. Nepakļaušanās vai neatbilstība kompartijas norādījumiem, nelabvēlīga kritika varēja novest pie tā, ka skaņdarbi netiek iekļauti koncertu programmās, un komponists zaudē iespēju savus darbus dzirdēt atskaņojumā.

Lasot literātu atmiņas par Rakstnieku savienības padomju laiku darbību, piemēram, Māra Čaklā rakstos akcentēta savstarpējā solidaritāte starp biedriem. Vai tāda bija arī Komponistu savienībā? Jā, ir bijuši gadījumi, kad Komponistu savienības biedri savējos aizstāvējuši. Piemēram, filharmonijas direktors Filips Šveiniks reiz apskaities uz Silviju Stumbri par viņas recenzijā aprakstīto, kā Doma koncertzālē padomju tūristi nopietno mūziku nenovērtē un tikai kārto savus iepirkumu maisus, tāpēc kritiķe ieteikusi programmu mainīt uz vieglāku. Šveiniks uzrakstījis sūdzību partijas centrālkomitejai par kritiķes neiecietību pret krievu tautu, un Komponistu savienībai nācies sarīkot sapulci, lai lietu apspriestu. Tomēr Edmunds Goldšteins, Oļģerts Grāvītis un citi aizrādījuši Šveinikam pašam par nekorektu uzvešanos koncertos, rezultātā pārstāvis no partijas centrālkomitejas Jurijs Rubenis norādījis filharmonijas direktoram, ka nekas briesmīgs taču Domā neesot noticis un Šveinikam noteicis, ka tādas vēstules uz centrālkomiteju neesot jāraksta. Tā Silvija Stumbre paglābta no lielām nepatikšanām.

Ja sapulces par kāda kritiķa aizstāvēšanu vai kāda komponista morālo stāju bija izņēmums no Komponistu savienības dienas kārtības, tad jaunrades sanāksmes notika regulāri. Benjamiņu nama otrajā stāvā savienības apspriežu telpā ar lielu Vītola portretu pie sienas jaundarbi tika spēlēti uz “Steinwey” flīģeļa, un tad uzklausīta kritika vai ieteikumi. Apspriesti tika arī visi Komponistu savienības plēnumu un kongresu koncerti. Šajās diskusijās, protams, bijis daudz vairāk būtisku sarunu par mūziku. Tomēr runātāji, apzinādamies, ka Komponistu savienības diskusijas tiek atspoguļotas presē, radio un televīzijā, un saprotot, ka kritika var tikt uztverta sāpīgi, savas domas parasti izteikuši samērā neitrālā formā, neielaižoties tiešā konfrontācijā.  Reti kurš atļāvās pārkāpt ierasti komplimentārā stila robežas, un viens no tādiem bija Edmunds Goldšteins. Viņa uzstāšanos diskusijās parasti gaidīja ar ziņkāri – sak’, ko nu Goldšteins šoreiz pateiks?

Tieši par remdenību Edmunds Goldšteins kritizējis runātājus, piemēram,  Komponistu savienības plēnuma diskusijā 1975. gadā:

„Nu jau izveidojusies tāda tradīcija, ka es no komponistiem uzdrošinos runāt šāda veida sarīkojumos. Pārējie rēķinās ar to, ka labāk iemantot mazāk ienaidnieku. Man bija tāda sajūta, ka varētu nodrukāt visas runas, tikai samainot runātāju vārdus. Vai tas ir kongress,  vai skolu jaunatnes plēnums, apmēram viens un tas pats!”.

Tāpēc Marģerim Zariņam vai Oļģertam Grāvītim, vadot Komponistu savienību, pa laikam šķitis, ka vajag atmosfēru apspriedēs kaut kā sakustināt. Kā citādi izskaidrot visnotaļ pret Artūru Grīnupu labvēlīgi noskaņotā Oļģerta Grāvīša sakāpināti aso repliku, ko lasām Grīnupa skaņdarbu apspriešanas protokolā 1977. gadā:

“Ņemot vērā, ka esmu pilnvarots atlasīt skaņdarbus kongresa koncertiem, neredzu te neviena skaņdarba, kas varētu noderēt tādam nolūkam. Aicinu padomāt par šādu ieskatu, vajadzētu ko svaigāku, iespaidīgāku, kas ietekmētu arī klausītājus!”

Pēc šāda izteikuma nākamie runātāji nu ņemas Grīnupu aizstāvēt un slavēt daudz sirsnīgāk, nekā, ja Grāvītis neko tādu nebūtu pateicis.

Savukārt Marģeris Zariņš reiz atnācis uz laikraksta „Literatūra un Māksla” redakciju pie Vizbulītes Bērziņas un pierunājis avīzē ar pseidonīmu nodrukāt kādu pavisam strīdīgu rakstiņu ar vienu mērķi – lai nākamajā sanākšanā Komponistu savienībā visi par to vien runātu un minētu, kas ir autors. Bet pats pēc tam sēdējis maliņā un apmierināts klausījies.

Šodien Latvijas Komponistu savienība ir trīs reizes lielāka, nekā padomju laikā, un strādā citādos apstākļos. Tā vairs nav PSR Komponistu savienības sastāvdaļa, bet ir iekļāvusies plašā starptautisku mūzikas organizāciju tīklā. Tāpēc tādi dokumenti kā agrāko gadu diskusiju protokoli dod iespēju pētniekiem ieraudzīt atšķirības no šodienas un labāk izprast mūsu vecākās paaudzes komponistus, kuriem nācās sevi apliecināt padomju laika sistēmas ierobežotajos apstākļos un ideoloģiskajā kontrolē.