Krišs Deķis pēc koncerta. 1957. gada 16. februāris. RMM jaunieguvums.

Krišs Deķis. Mīlestība latviešu tautas dziesmās. Pūtēju orķestrim. 1954. gada 23. janvāris. Autora rokraksts ar tinti. 1952. gadā izsūtījuma vietā, iespējams, darbojās pūtēju orķestris, jo kādā no ģimenei piederošām K. Deķa vēstulēm rakstīts, ka ir nācies nomainīt trompeti uz klarneti, tādēļ, ka trompetistu esot daudz. RMM jaunieguvums.

Krišs Deķis ar Jēkabu Graubiņu un r/a „Rīgas Audums” kori pēc koncerta. 1957. gada 16. februāris. RMM jaunieguvums.

Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu koris un Krišs Deķis Zinātņu akadēmijas koncertzālē. 1959. gada 1. novembris. RMM jaunieguvums.

Valērijs Zosts. Krišs Deķis. Papīrs, zīmulis. RMM jaunieguvums.

Diriģenta zizlis. Koks, ziloņkauls. Ap zizli apvītas un pienaglotas divas sudraba lentes ar gravējumiem: “J. Graubiņam tai 29. martā 1909. gada.” un “Lai Krišs Deķis ir mans mantinieks! 16. IV 1961. Jēkabs Graubiņš”. Ievietots brūnā kastītē ar divām metāla aizdarēm. RMM jaunieguvums.

Nereti diriģents savu karjeru apvieno ar mūzikas pedagoga profesiju. Taču ne tik bieži gadās, ka izcils mūziķis ir arī talantīgs pedagogs. Mūziķu un audzēkņu atmiņās šīs abas “mākslas” veiksmīgi apvienoja Krišs Deķis – kordiriģents, jauno mūziķu audzinātājs un pāri visam – nelokāms Latvijas patriots. Šogad, viņa simtgadē, Rakstniecības un mūzikas muzejs ir iekļāvis savā krājumā diriģenta ģimenes dāvinājumu – viņa arhīva materiālus. Tie ietver Kriša Deķa dzīves svarīgākos dokumentus, sākot no dzimšanas apliecības, izglītības dokumentiem, darba līgumiem un apbalvojumiem līdz pat PSRS kara prokuratūras izziņām par izsūtīšanu, neatlaidīgiem iesniegumiem pēc cilvēcīgiem dzīves apstākļiem un centieniem runāt savā mātes valodā. Arhīvs satur bagātīgu fotoattēlu kolekciju no muzikālajiem kolektīviem, kurus vadīja Krišs Deķis, kā arī plašu korespondenci un rokrakstu krājumus. Saņemtie materiāli ļaus labāk iepazīt un novērtēt Kriša Deķa personības ieguldījumu mūsu nacionālajā kora kultūrā.

Diriģents un mūzikas pedagogs Krišs Deķis (17. oktobris. 1918. gads – 13.  novembris. 1984. gads) ieguva savam laikam ļoti labu muzikālo izglītību. Par savām mācību un darba gaitām diriģents autobiogrāfijā raksta: “Rīgas Skolotāju institūtā iestājos 12 gadu vecumā. Pie Jēkaba Vītoliņa mācījos dziedāšanu, elementārteoriju, harmonijas pamatus, dziedāšanas mācīšanas metodiku un dziedāju korī. Dziedājām rīta stundās skolas zālē kājās stāvot. Diriģents bija uz skatuves. Bez dziesmām mācījāmies arī korus no Hendeļa oratorijām. (…) Pēc skolotāju institūta beigšanas 1937. gadā sākās manas skolotāja darba gaitas. Pēc kara 1949. gadā pabeidzu konservatoriju un kļuvu par profesionālu diriģentu. Pēc konservatorijas beigšanas strādāju Valsts Filharmonijā un Jelgavas mūzikas skolā, kā arī vadīju pašdarbības korus. 1950. gadā mani apcietināja un nosūtīja uz Vorkutu. Dažādos soda lēģeros nostrādāju līdz 1956. gadam, kad tiku atbrīvots ar sodāmības noņemšanu. 1956. gadā sāku strādāt Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, bet jau 1957. gadā E. Dārziņa mūzikas skolā. (…) Esmu vadījis daudzus korus: LVU sieviešu un vīru kori, VEF jaukto kori, r/a „Rīgas Audums” jaukto kori “Sagša”. Blakus diriģenta darbam visu laiku esmu strādājis arī pedagoģisko darbu E. Dārziņa, Jāzepa Mediņa, Jelgavas mūzikas skolās, kā arī esmu vadījis E. Dārziņa mūzikas skolas zēnu kori, Rīgas zēnu kori un VEF Kultūras pils zēnu kori “Sprīdītis”.” Varam piebilst, ka te nebūt nav pieminēti visi kolektīvi, kurus Krišs Deķis ir vadījis.

1950. gadā daudzi kultūras cilvēki pieredzēja Staļina īstenoto “tīrīšanas kampaņu” konservatorijā, kuras laikā apcietināja/atbrīvoja no darba Padomijai “svešos elementus” – Jēkabu Graubiņu, Jāni Līcīti, Jāzepu Lindbergu, Pēteri Rību, Krišu Deķi un daudzus citus. Rīgas cietumā Kriša Deķa likteņbiedri kādu laiku bija Jēkabs Graubiņš un mācītājs Roberts Feldmanis. Kordiriģenta straujā un daudzsološā karjera tika varmācīgi pārtraukta ar sešiem izsūtījuma gadiem Sibīrijā.

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā ir nonākušas dažas no Sibīrijā rakstītajām Kriša Deķa vēstulēm. Neskatoties uz visiem izsūtījuma pazemojumiem, arī Sibīrijas apstākļos tiek atrastas muzicēšanas iespējas un prieks par katru izdevušos mēģinājumu.

Par dzīvi Vorkutā 1954. gadā Krišs Deķis savai sievai Ernai rakstīja: “Vakar, pēc ilgiem laikiem, mācīju kori. Šo darbu man šeit dod labprāt, taču darba apstākļi ir tie paši, kas visur. Bija tikai pieci dziedātāji! Lūk, koris. Tiem gan balsis bija labas. Dziesmas jau iepriekš bija citi izvēlējušies (montāžai). Pie tam man priekšā nolika tikai vienbalsīgu meldiju. Sabalsojums bija jādara pašam. (…) Pavasarī atbrīvojās, pēc soda pilnīgas izciešanas viens mans tuvs draugs, bet ceļā uz staciju, viņš tika noslepkavots. Nezinu nevienu, kurš būtu ticis no šejienes līdz Rīgai. Ievēro vienu, bez mums – lētā darba spēka – ziemeļu kalnu rūpniecība pagaidām nevar iztikt. (…) Velkam savu katorgu sakostiem zobiem un neticam vairs nevienam. Pašreiz strādāju šahtā. Uz to mūs piespiež draudot ar vēl lielākām represijām, taču nenopelnu gandrīz neko. Darbs aizņem pusi no diennakts. (…) Par mūziku pašreiz nav ko domāt. Vienkārši nav laika un arī spēka. Šeit jau “karjera” būtu jāsāk no sākuma, pietam runājot pretim savai pārliecībai. Par to, kā izjuka mana kordiriģenta karjera, jau rakstīju.”

1955. gada vēstulēs parādās ziņas par lielākām muzikālām aktivitātēm – tika organizēts 50 – 60 ieslodzīto apvienotais dažādu tautību vīru koris. Tā repertuārā ir dziesmas piecās valodās, turklāt katra no tām tiek izdziedāta oriģinālvalodā. Krišs Deķis raksta, ka viņam nākas harmonizēt arī ukraiņu, igauņu un lietuviešu tautas dziesmas, bet mazajam latviešu korītim repertuārā jau ir divpadsmit dziesmas.

Kriša Deķa jaunākā meita Inta Deķe savās atmiņās raksta, ka tēvs Sibīrijas laiku raksturojis kā savu otro augstskolu. Tur viņš saticis gudrus un pieredzējušus vīrus, tā bijusi vīrišķības skola.

Krišs Deķis ar saviem koriem dažādos koncertos daudzkārt atskaņoja izcilā komponista un pedagoga Jēkaba Graubiņa (1886–1961) dziesmas. Viņam pieder arī iniciatīva godināt komponistu 75 gadu jubilejā ar vienīgo autorkoncertu Latvijas Valsts Universitātes aulā 1961. gada 16. aprīlī. Tajā Kriša Deķa vadībā dzied LVU sieviešu koris, E. Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu koris, apvienotais “Rīgas Auduma” un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas koris. Piedalās arī solisti un stīgu kvartets. Šajā koncertā Krišs Deķis saņēma vēsturisku dāvanu – jubilārs viņam pasniedza savu diriģenta zizli, kas tagad ir nonācis muzeja krājumā. Tā kā pirmais dāvinājums datēts ar 1909. gadu, ir pamats uzskatīt, ka zizli, Jēkabam Graubiņam aizbraucot studēt uz Pēterburgu, dāvināja Trikātas Labdarības biedrības koris laikā, kad komponists kā otrais skolotājs strādāja Trikātas draudzes skolā, vadot skolēnu kori un Labdarības biedrības dziedātājus (1905–1909).

Kriša Deķa galvenais mūža darbs ir E. Dārziņa mūzikas skolas zēnu koris, kura slavu viņš 10 gadus nesis pasaulē, vienlaikus skolodams topošos diriģentus. Īpaši nozīmīgi ir Kriša Deķa atstātie skolas žurnāli ar tajos atspoguļoto piesātināto skolotāja ikdienu. Tās ir piezīmes par audzēkņiem, repertuāra saraksti, eksāmenu novērtējumi – visi pieraksti ir hronoloģiski un sistemātiski sakārtoti. Krišs Deķis sekoja savu audzēkņu gaitām arī pēc skolas beigšanas, pat tad, ja kāds tika izslēgts, diriģents to paturēja savā redzeslokā un kladē ierakstīja audzēkņa turpmākās mācību gaitas. Viņa skoloto mūziķu saraksts ir garš, un daudzi šobrīd ir visiem labi zināmi ar saviem darbiem, piemēram, Uldis Stabulnieks, Uģis Prauliņš, Aivars Kalējs, Boriss Rezņiks, Ivars Cinkuss, Romāns Vanags, Jānis Sējāns, Roberts Liepiņš, Viesturs Gailis, Mārtiņš Brauns, un daudzi citi.

Muzeja krājums ir papildināts ar unikālu priekšmetu, iespējams, vēl nekur nepublicēto Latvijas Valsts konservatorijas profesora un šaržu meistara Valērija Zosta (1901–1960) mākslas darbu. Paralēli darbam konservatorijā,Valērijs Zosts bija Kriša Deķa kolēģis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.

Vecās sv. Ģertrūdes baznīcas koris bija Kriša Deķa pēdējā darba vieta. Pēdējais darba cēliens sākās ar Lielās Piektdienas dievkalpojumu 1983. gada 1. aprīlī un simboliski noslēdzās ar Pļaujas svētkiem 1984. gada 7. oktobrī. Koris apguva galvenokārt Franča Šūberta, Andreja Jurjāna, Emiļa Melngaiļa, Šarla Guno, Tālivalža Ķeniņa, Jāzepa Vītola, Ludviga van Bēthovena un citu klasiķu garīgās dziesmas. Kora hronikā varam redzēt arī to, ka 1984. gadā Ģimenes dienas dievkalpojumā tika dziedāta Kriša Deķa komponētā dziesma “Plūc ziedus skaistākos”.

Apbrīnas vērts ir Kriša Deķa atstātā mantojuma apjoms un dziļums – pētniekus gaida plašs darba lauks.