Noslēdzot RMM interneta žurnāla “Stāstnesis” tēmu “Protests“, piedāvājam nelielu ieskatu topošās ekspozīcijas “Dziesma” sadaļā “Protesta dziesma”.

“..Sapratām, ka visiem, kas parasti nāca pie mums, draudēja nopietnas briesmas tikt arestētiem. Klusu pačukstēju savai mazajai meitiņai Lonijai, lai viņa mēģina izzagties ārā, nostājas apakšējā stāvā pie ārdurvīm un brīdina biedrus, kas nāktu uz mūsu dzīvokli. Kamēr meitene stāvēja apakšā pie durvīm – bet stāvēja viņa no pulksten 3 dienā līdz 9 vakarā – viņa aizraidīja prom 12 cilvēkus, kas bija nākuši uz mūsu dzīvokli partijas lietās. Visa nakts pagāja uztraukumā. No rīta policists man atļāva aiziet uz tuvējo veikalu. Izgājusi ārā, es redzēju, ka sētniece slauka ielu. Gribēju tai uzprasīt par savu vīru Frici Tiesnieku, bet nekādi nevarēju to izdarīt, jo durvīs palika policists, kas mani uzraudzīja. Sētniece saprata, kas mani interesē, un it kā dungodama pie sevis kādu dziesmiņu nodziedāja: “Pārnāca, aizgāja…”. Man ar to pietika, jo es sapratu, ka sētniece bija viņu brīdinājusi.”

Izrādās, arī tādā veidā dziedāšana palīdzējusi latviešu 1905. gada revolucionāriem – šo atgadījumu savās atmiņās aprakstījusi Tiesnieka sieva Luize ar segvārdu Saimniecīte. Lielo lomu, kāda bija dziesmām un dziedāšanai 1905. gada revolūcijas notikumos, uzsver visi apraksti un atmiņu stāsti. Dziesmu tekstus un melodijas iemācījās desmitiem tūkstošiem ļaužu, un tās kļuva tautā ārkārtīgi populāras. Tās izvērtās par nozīmīgu politiskās cīņas propagandas ieroci. Dziedāt revolucionāru dziesmu nozīmēja demonstrēt pret patvaldību. Šīs dziesmas skanēja katrā akcijā, lielā un mazā. Piektā gada dalībnieki demonstrācijās gāja ar sarkaniem karogiem, ar plakātiem “Nost ar patvaldību!” un dziedādami.

Bet ko tieši dziedāja 1905. gadā? Te nu jāpiekrīt laikrakstā “Diena” 2005. gada 13. janvārī rakstītajam: “Ja šodien būtu iespēja pašķirstīt kādu 1905. gadā pierakstītu dziesmu kladi, droši vien ne tikai autortiesību speciālistiem būtu interesanti atklāt, ka lielākajai daļai tā laika dziesmām melodiju bija zagtas un tikai vārdi tapuši Latvijā. Dumpīgo notikumu iespaidā pat maigas ziņģes un “Klusa nakts, svēta nakts” kļuva par revolucionāru dziesmām.”

Populārākā bijusi “Latvija, mosties!”, kuru dziedāja ar Edvarda Karpentera dziesmas “England, arise!” melodiju. Tekstu atdzejoja Fricis Roziņš, un to sāka uzskatīt par Latvijā tapušu dziesmu, 1917. gadā izdotajā krājumā “Brīvības dziesmas” tā nodēvēta par “Brīvās Latvijas himnu”. Tieši to pieminējis leģendārais aktieris Ēvalds Valters savā vēsturiskajā runā 1988. gadā Latvijas Tautas frontes 1. kongresā, sacīdams: “Agrā jaunībā es dzirdēju dziesmu, ļoti skaista dziesma tā ir: “Latvija, mosties! Garā nakts jau beidzas.” Šos vārdus laikam ir saklausījusi mūsu tauta un sāk mosties.” Taču mūsdienās šī dziesma no tautas atmiņas tikpat kā izdzēsta.

Ar roku pārrakstītās lapiņās savas cīņu dziesmas 1905. gada revolucionāri mācījās sapulcēs, tās dziedāja strādnieku un jauniešu kori, pat skolnieki. Grāmatā “Revolucionārā Pārdaugava” Augusts Lūkins ar segvārdu Klusais atceras: “Mums, skolniekiem, nebija lielāka prieka, kā piedalīties kokzāģētavu un linu fabriku strādnieku mītiņos un dziedāt, cik skaļi vien varējām: “Kas paši staigā driskās”, “Draugs draugam teic”, marseljēzu un citas revolucionāras dziesmas.”

Marseljēzu dziedāja ar Eduarda Veidenbauma atdzejotajiem vārdiem “Uz priekšu, tēvu zemes dēli!”. Populāras bija Friča Roziņa atdzejotās dziesmas “Kas paši staigā driskās” ar šveiciešu tekstu un melodiju un “Draugs draugam teic” ar angļu dzejnieka Viljama Morisa tekstu. Vairākas dziesmas aizgūtas no poļu revolucionāriem, piemēram, “Ienaida negaisi” ar Jāņa Akuratera atdzejotu tekstu. Izmantotas arī pazīstamas baznīcas dziesmas, tautas dziesmas un šlāgeri, kuru melodijām tika pielāgoti 1905. gada noskaņojumam atbilstoši dumpīgi teksti. Piemēram, labi zināmā tautasdziesma ieguvusi tekstu: “Tūdaliņ, tāgadiņ, reformēti kļūsim: cits ar štiku, cits ar pipku, cits ar melno sotņu”. Baznīcu demonstrācijās reliģisko dziesmu melodijas izmantoja ar citiem tekstiem, piemēram, ar „Ak, Jeruzaleme, mosties” meldiju dziedāja „Mostieties jūs, darba ļaudis”.

Padomju laiku skolās gājušajiem vislabāk zināma cita latviešu revolucionāru dziesma – Jāņa Akuratera “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Būdams sociāldemokrāts, LSDSP biedrs, dzejnieks piedalījies 1905. gada janvāra demonstrācijā Rīgā, un pārdzīvojums, redzot cilvēku apšaušanu, viņam bijis tik milzīgs, ka pārtapis dzejas rindās. Šo brīdi savā atmiņu grāmatā aprakstījis sociāldemokrāts Felikss Cielēns: “Gluži bāls, abas rokas dūrēs savilcis, viņš nikni kliedza: „Slepkavas, viņi ir briesmīgi slepkavas!” Kad mēs prasījām bez mēra uztrauktajam dzejniekam, kas noticis, viņš norautos teikumos, smagā cietēja balsī tēloja notikumu pie dzelzs tilta, ko viņš kopā ar Austriņu nupat piedzīvojis. „Draugs Antons smagi ievainots. Varbūt jau mirst… desmitiem nošautu… simtiem ievainotu…” Akuraters, dziļi satriekts, kā asins rēgus redzēdams, īsi piemetināja: “Nežēlīgie krievu unteroficieri bez jebkāda brīdinājuma šāva un šāva uz neapbruņotiem demonstrantiem, kas mierīgi gāja pa dzelzceļa caurbrauktuvi. Baltais sniegs bija vienās asinīs, nevainīgu cilvēku sārtajās asinīs… Kad pirmie šausmu brīži bija pāri, tad nez no kurienes radās ragavas, kur krāva iekšā smagi ievainotos, lai vestu uz slimnīcām… Citās sameta nošautos, lai vestu prom uz morgu. Pār ragavu malām nokarājās miroņu rokas un kājas… Nomirušo biedru sastingušās sejas šausmu un lāstu pilnas. Nolādētie! Simtreiz nolādētie varmākas! Nekas mūs nebiedēs… Mēs uzvarēsim! Cara kronis grūs un ausīs atmaksas stunda”. Mūsu rokas savilkās dūrēs un acis liesmoja naidā un apņēmībā cīnīties un uzvarēt, kaut būtu jāiet nāvē. Šai brīdī Akuraters piecēlās un sāka skumjā un tai pašā laikā drosmīgā balsī teikt norautas, vēl nenoformētas vārsmas: „Ar kaujas saucieniem uz lūpām… mirāt jūs… Un tev, tu varmāka uz troņa… tev pienāks gals un soda rīts…”

odinot pie Rīgas dzelzs tilta kritušo cīnītāju piemiņu, LSDSP CK šo dziesmu slepeni iespieda sēru lapiņā dažas dienas pēc asiņainā notikuma. Dziesmu ievietoja arī Bernes izdevums “Sociāldemokrāts” 1905. gada janvāra numurā. To daudzkārt dziedāja bērēs un sēru gājienos, godinot kritušos. Melodijas izcelsme ir neskaidra, lai gan Felikss Cielēns savu stāstu noslēdz šādi: “Tā dzima Jāņa Akuratera politiskais dzejolis, kas drīz vien Sproģu Jūlija kompozīcijā kļuva par latviešu revolucionāru sēru un cīņu dziesmu”. Varbūt Jūlijs Sproģis tiešām komponējis savu variantu dziesmai “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, jo ir atrodamas notis un liecības par citām viņa sacerētām, Piektajā gadā dziedātām dziesmām ar Akuratera dzeju un citu dzejnieku tekstiem. Tomēr melodija, kura bija tik populāra padomju laikā un nonākusi līdz mūsdienām, ticamākais, ka ir aizgūta. Muzikologs Jēkabs Vītoliņš grāmatā “Latviešu mūzikas vēsture” nodaļā “Latviešu revolucionārās dziesmas” analizējis “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” kā nozīmīgāko, un arī viņa viedoklis ir, ka melodijas izcelsme nav zināma. Pie tam Jūlijs Sproģis nodzīvoja līdz 1972. gadam un savu autorību dziesmai būtu varējis pierādīt, ja tā būtu bijusi viņa sacerēta melodija.

Taču dziesma “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” piedzīvojusi tik lielas manipulācijas, ka varas veidotā oficiālā jeb publiskā atmiņa aizēnojusi patiesās cilvēku atmiņas. Padomju ideologi padarīja to par latviešu revolucionāro dziesmu simbolu, kaut gan pašu Jāni Akurateru klasificēja kā reakcionāru romantiķi, daudzus viņa darbus padomju laikā aizliedza, skolās mācīja ierobežoti un tendenciozi – tikai kā revolucionāru rakstnieku. Līdzīgi Raini padomju ideoloģija tiktāl padarījusi par revolūcijas un strādnieku šķiras apdziedātāju, ka līdz pat šodienai dzejnieka tēls nav atsvabināts no šī mākslīgā krāsojuma.

Akuratera veltījumu Piektā gada upuriem tik daudz dziedāja un atskaņoja padomju laikā, ka daļai cilvēku tas radījis iespaidu, ka tā ir tāda kā padomju masu dziesma, kas ir pilnīgi aplami. Pelnīti par to 2009. gadā sašutis rakstīja Jānis Peters: “Bet 17. janvāra brīvās Latvijas Radio raidījumā par dzīvi padomju Latvijā līdzās visumā patiesībai atbilstošiem faktiem par Staļina laiku un tā noziegumiem kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ par “padomju” dziesmu netieši, bet nepārprotami rupji bija iemontēta “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” – vairākām latviešu paaudzēm svēta dziesma mūsu vecvectēvu piemiņai. (..) tās vēsturisko akcentu nobīdes, kas vērojamas, kad tiek runāts par padomju laiku represijām, pirmskara kultūras noliegšanu, pieminekļu sagraušanu, nozīmē arī vēršanos pret patiesību un klasiskām garīgām vērtībām. (..) Tradicionālās latviešu revolucionārās dziesmas nav jaucamas ar Staļina repertuāru.”

Jāņa Petera teikto apstiprina trimdinieks Imants Sakss, kurš savā rakstā “Politiskā dziesma” stāsta, ka “Ar kaujas saucieniem” Latvijas laikā dzirdējis Rīgas Arkādijas un Grīziņkalna parku sapulcēs, piemēram, 1. maijā: “Zinu pāris manas skolas biedrenes, kuŗas izslēdza no skolas par piedalīšanos Darba jaunatnes gājienos un minēto dziesmu dziedāšanā. Šī dziesma atdzīvojās arī 1940. gadā, kaut bez kāda sevišķi redzama iemesla. Interesanti pieminēt, ka, raksta sākumā minētās kaŗavīru dziesmas kārtojot, man iznāca sarakstīties ar pulkvedi Kārli Lobi Zviedrijā. Viņš kategoriski pieprasīja uzņemt dziesmu krājumā jau minēto „Ar kaujas saucieniem”. Es viņa domas pilnīgi sapratu, taču teorētiski šī nav kaŗavīru dziesma.”

Tiem, kuri nezina šo dziesmu, šeit ir iespēja ar to iepazīties un padomāt, cik mēs patiesībā zinām par mūsu vēsturi. Dziesmas teksts ir šāds:

Ar kaujas saucieniem uz lūpām,
Ar karstām sirdīm kritāt jūs,
Bet jūsu nāve svētā, brīvā,
Kā talismans mums dārga būs.

Un asinis, kas nevainīgas
Uz balta sniega kvēloja,
Tās neizkvēlos gadu gadus –
Tās kvēlos mūsu karogā.

Miers jums! Nu jūsu lūpas mēmas,
Bet viņu mēmums skaļi sauks…
Un cīņai gadiem jauni pulki
No kalpinātās tautas augs.

Bet tev, tu, varmāka uz troņa,
Priekš tevis mums jau zobens trīts!
Priekš taviem slepkavām un bendēm
Aust atmaksas un soda rīts!

Kas dzīvs, tas ies uz asins kauju,
Un pilis kritīs, troņi grūs…
Jums, mirušiem, lai mūžam slava!
Mēs, dzīvie, ejam atriebt jūs!

Interesantākais, kas atklājas, pētot Piektā gada dziesmas, ir tas, ka šodien saviesīgos un mājas muzicēšanas brīžos vairs nedzied līdz šim pieminētās revolucionārās dziesmas, taču cilvēku atmiņā saglabājusies mīlīgai ziņģei līdzīgā “Nāc, mīļoto meitēn, līdz cīniņā”. Kad Piektā gada simtgades sakarā LU studenti veica pētījumu par to, kādas zīmes no tā laika saglabājušās Latvijas teritorijā, tad kā īpaša piemiņa izrādījās kāda priede Strenču novadā, Valmieras-Valkas šosejas malā, jo tās stumbrā iegriezti šie senās dziesmas vārdi, pie tam vēl vecajā drukā:

Nāc, mīļoto meiten, līdz cīniņā,
Ņem nāvīgo asmeni rociņā.
Mēs abi daudz cietuši strādnieki,
Mums kopīgi skauģi un naidnieki.

Mūs savienos plūstošas asinis,
Tās būs mūsu svētītājs priesteris.
Un ieroču šķinda būs mūzika,
Par laulības ķīlu būs brīvība.

Ja kritīsim sīvajā cīniņā,
Mums alga būs dzīvajo piemiņa.
Nāc, mīļoto meiten, sniedz skūpstu vēl,
Lai mirstot nav nejustās laimes žēl.

Dziesma 1973. gadā ierakstīta un izdota strēlnieku dziesmu skaņuplatē “Tauru skaņās kad viļņojas gaiss…”. Ierakstā dzied Edgara Račevska vadīts vokālais ansamblis, spēlē Baltijas kara apgabala pūtēju orķestris diriģenta Aleksandra Daņilova vadībā (RMM krājuma inv. numurs 673472)

Dziesmas autors nav zināms. Melodijas naivais veidols liek domāt, ka tā aizgūta no kādas 20. gadsimta sākuma ziņģes. Savukārt teksts atspoguļo dumpiniecisko cīņas garu nevis skarbi revolucionārā, bet gan romantiskā, pat sentimentālā jūsmā. Tas padara vienkāršo, nepretenciozo dziesmiņu sirsnīgu un jauku un izskaidro, kāpēc tā līdz pat šai dienai saglabājusies un tiek dziedāta sadzīvē. Jo viena lieta bija padomju masu kultūras konstruētās atmiņas par 1905. gada revolūciju un Piektā gada dziesmām ar padomju ideoloģijas kultivēto kolektīvā pārdzīvojuma izpausmi, cita lieta – dziesmas, kuras atspoguļo cilvēku izjūtas gluži personiskā tvērumā. Pārskatot Piektā gada dziesmu vēsturi, redzam, ka padomju masu kultūras sekas mūsu atmiņās jūtamas vēl šodien, tikai tas maz pētīts. Viens no mēģinājumiem to skaidrot ir Jāņa Torgāna raksts JVLMA rakstu krājumā 2009. gadā, kurā viņš saka: “Dziedāšana mājās, ģimenē tātad veido savā ziņā paralēlo, personisko vēsturi, kuru katrs uzkrājis paša pieredzē un kura ar oficiālo skolas vēsturi dažkārt nemaz nesaskaras”.