Vladimirs Kaijaks 1975. gadā. Foto: Laimonis Bļodnieks. RTMM 366294.

Mirdza Bendrupe un Vladimirs Kaijaks (aiz viņiem – Mirdza Ķempe) Rakstnieku Savienības sēdē. (1950.gadu beigas, 1960.gadu sākums). Foto: nezināms. RTMM 374584. 

Mirdza Bendrupe Dubultos 1948. gadā. Foto: nezināms. RTMM 539675.

Vladimira Kaijaka ieraksts Mirdzai Bendrupei dāvinātā pirmajā autora dzejas krājumā “Putni laižas pret vēju” (1963). RTMM 566765

Vladimira Kaijaka stāsta “Mēmais” rokraksts. Pabeigts 1971. gada janvārī. RTMM 188891.

Mirdza Bendrupe (1910–1995) Vladimiru Kaijaku (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis, 1930–2013) satiek 20. gadsimta 50. gados, kad pati ir jau atzīta un sabiedrībā pazīstama literāte, kurai iznākuši vairāki dzejas un stāstu krājumi.

Pēc pāris gadu ilgas draudzības, kuras laikā abi vairākkārt ceļo no Latvijas un Koktebeli, Krimu (tā vēlāk kļūst par Bendrupes mītnes vietu), 1959. gadā tiek mīti gredzeni. Tas sakrīt ar laiku, kad Kaijaks pievēršas literatūrai – tajā pašā gadā laikraksta “Padomju Jaunatne” literatūras un mākslas pielikumā parādās pirmā jaunā dzejnieka publikācija, dzejolis “Kolhoza tirgus”.
Ceļš līdz Kaijaka pirmajam dzejas krājumam “Putni laižas pret vēju” (1963) ilgst četrus gadus. Mirdzai Bendrupei dāvinātā eksemplārā jaunais dzejnieks ieraksta:

“Manai sievai, kuras dēļ es sāku un turpinu rakstīt. Vladimirs 1963. marts.”

1960. gadu pašā sākumā Bendrupe Kaijaku pievērš atdzejošanai. Top kopīgi atdzejots krievu dzejnieka Fjodora Tjutčeva (Фёдор Иванович Тютчев, 1803–1873) krājums “Dzeja” (1960), vēlāk, 1981. gadā iznāk tā paša autora krājums “Lirika”, kura tapšanā piedalījušies arī Māris Čaklais (1940–2003), Olafs Gūtmanis (1927–2012), Monta Kroma (1919–1994) un Māra Misiņa (1949).

Dzejošanu Kaijaks visai ātri atmet. Viņš sāk rakstīt stāstus un vēlāk pievēršas romānistikai. Pamazām atrodot savu rakstnieka balsi, viņš nonāk pie padomju literatūrā vēl nebijušiem un oriģināliem sižetiem, kurus pēc laika varēs dēvēt par šausmu žanra aizmetņiem latviešu literatūrā:

“Tomēr tieši ar saviem šausmu stāstiem viņš izceļas kā viens no īsprozas korifejiem. Sešdesmito gadu sākumā pēc pirmā un vienīgā dzejoļu krājuma publicēšanas viņš no dzejoļu sacerēšanas atsacījās, tādējādi droši vien paglābdams latviešu literatūru no vēl viena tipiska mūždien fonā mītoša dzejdara. Pirmie Kaijaka darbi ne par kādām īpašām literārām kvalitātēm neliecināja: tā bija tradicionāla reālpsiholoģiskā proza ar liriskiem un romantiskiem akcentiem.”[1]

Par Mirdzas Bendrupes lomu Kaijaka talanta attīstībā liecību ir visai maz. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā pieejamās vēstules starp abiem rakstniekiem stāsta vien par sadzīviskām situācijām. Arī vēlākie ieraksti grāmatās, kurus Kaijaks veltījis Bendrupei ir atturīgāki un vairs nav saistīti ar literāro darbību.

1970. gadā iznākušajā Kaijaka grāmatā “Direktora klints. Brigitas brīnums. Kriminālromāni.”, kuras eksemplāru dāvinājis Bendrupei, tās autors raksta:

“Nāk Jaunais gads. Gribu vēlēt vien labu. Bet kas ir tas labākais katram? Tev? Mēs, cilvēki, esam tik dažādi un mainīgi, ka tas, kas labs vienam, otram šķiet slikts, zemais liekas augsts un viena gudrība otram liekas smieklīga. Ko darītu Kristus, ja viņš būtu tāds kā es? Ko darītu Kristus, ja viņš būtu tāds kā Tu? Bet varbūt ir iespējama katram tikai sava laime, sava gudrība, savs Kristus? Re, kā, aizfilozofējos Jaungada vēlējumu vietā! Lai Tev, Mirdzele, labi klājas! Tas vecais Vladimirs. 1970. g. 29. decembrī.” (RTMM 566777)

Jāmin, ka tas ir gads, kad tiek šķirta abu laulība, taču pats svarīgāks ir fakts, ka šo nedaudz vairāk nekā desmit gadu laikā Kaijaks ir atradis savu vietu latviešu literatūras ainā – no dzejnieka, kurš sper nedrošus soļus pretī pirmajam krājumam, viņš ir kļuvis par pārliecinātu kriminālromānu un šausmu stāstu autoru, par kuru literatūrkritiķis Guntis Berelis saka:

“Kaijaks būtībā ir vienīgais autors visā latviešu literatūras vēsturē, kas patiesi profesionālā līmenī ir rakstījis tekstus, kurus mazliet nosacīti dēvēsim par šausmu stāstiem. Taču tās nav klasiski gotiskās šausmas ar pilīm, viduslaicīgo sēra smaku un plīvojošiem mūku apmetņiem; tāpat tās nav arī nu jau tikpat klasiskās (un garlaicīgās) masu beletristikas šausmas, kad pa pasauli klīst apkārt zombiji un vampīri, bet cilvēkus aprij izbadējušos žurku bari /../. Kaijaka prozas labākajai daļai piemīt specifiskā šausmu poētika, kad teksta pamatā ir kāda baismīga vai pārdabiska, bet varbūt gluži vienkārši eleganti paradoksāla metafora. Dažkārt tās ir īsti apokaliptiskas šausmas, citkārt ļoti individualizētas – cilvēka bailes no savas ēnas.”[2]

Savukārt citi pētnieki viņu sauc par latviešu Stīvenu Kingu.

[1] Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 214. lpp.)

[2] Berelis, Guntis. Mūslaiku gotika. Vladimira Kaijaka proza. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam”. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 214. lpp.)