Tālivaldis Ķeniņš 1926. gadā. Foto: Eižens Finks. RTMM_604720

Tālivaldis Ķeniņš ar nošu lapu rokās (1950.-tie gadi). Fotogrāfs: nezināms. RTMM_689157

Tālivaldis Ķeniņš (labajā pusē) un Jānis Norvilis ar saņemtajiem ziediem pēc J. Norviļa kantātes “Latviešu dziesma” pirmatskaņojuma Sv. Andreja baznīcā, Toronto. 1955. gada 12. martā. Foto: nezināms. RTMM_834277.

Tāpat kā šodienas aizbraucējiem no Latvijas rodas jautājums, ko viņiem nozīmē dzimtene, tā arī pēc Otrā pasaules kara trimdā dzīvojošie par to domāja, runāja un strīdējās. Šī gada jubilārs Tālivaldis Ķeniņš (1919 – 2008), kam aprīlī atzīmējam simtgadi, it kā varējis par to daudz neraizēties, jo viņa dzīve Kanādā ievirzījusies veiksmīgi. Viņš bijis ne tikai iecienīts komponists, pianists, ērģelnieks, diriģents, profesors, lektors, starptautisku mūzikas žūriju loceklis, administrators, mūzikas kritiķis, radio komentētājs, bet arī kaislīgs tenisists un slēpotājs, ceļotājs, vīnu eksperts un vilcienu entuziasts.

Līdztekus intensīvam pedagoga darbam 32 gadu garumā Toronto Universitātē un daudzajiem pienākumiem, Tālivaldis Ķeniņš bijis apbrīnojami ražīgs komponists. Viņš sacerējis astoņas simfonijas, divpadsmit koncertžanra darbus, trīs kantātes, sacerējumus korim, klaviermūziku, kā arī skaņdarbus dažādiem kameransambļu sastāviem. Atceroties, ka jaunībā T. Ķeniņš bija cerējis studēt Sorbonnas Universitātē, Francijā un kļūt drīzāk par diplomātu, nevis mūziķi, Tālivaldis Ķeniņš izteicies:

“Tas katrā ziņā no manas puses nebija paredzams, bet redzat, kā likteņi iegrozās: izceļas karš, mūsu zemi okupē krievi, vācieši vēlāk mani aizved uz Vāciju grāvjus rakt, un no turienes es nokļūstu atkal Francijā un varu doties uz Parīzes konservatoriju un tur tikt uzņemts – tas viss ir gandrīz neticami un liek man kļūt par fatālistu. Tā acīmredzot ir bijusi man nolemtā zīme. Man kādreiz cilvēki ir prasījuši – ko es par to visu domāju? Ko dzīve man rezervējusi un ko viņa man devusi? Es esmu dziļi pateicīgs dzīvei un Dievam par visu to, ko viņš man devis un ka atļāvis strādāt mūzikas laukā. Un es domāju – galvenais cilvēkam ir dzīvē kaut ko paveikt, varbūt kalpot arī citiem – klausītājiem, varbūt savai tautai, nesot tās vārdu pasaulē”[1] .

Par notiekošo Latvijā un Latvijas mūzikā Tālivaldis Ķeniņš interesējies – klausījies ierakstus, sarakstījies ar Latvijas mūziķiem. To apliecina arī stāsts, kā radies viens no viņa populārākajiem skaņdarbiem “Colloquens Patriae. Refleksijas par Imanta Zemzara tēmu čellam un klavierēm”, kas tulkojumā nozīmē “Sarunas ar dzimteni”. Imanta Zemzara klavierdarbu “Patiesība” Ķeniņš iepazinis no tā laika jauno Latvijas komponistu skaņuplates. Lai gan komponisti šad tad mēdz izmantot citu autoru tēmas, tomēr neparasti bijis tas, ka Ķeniņš 1988. gadā vēstulē vērsies pie Imanta Zemzara ar lūgumu atļaut tēmu izmantot un atsūtīt notis skaņdarbam “Patiesība”.  Tā aizsākusies abu komponistu sarakste un draudzība. Imants Zemzaris bija atsaucīgs un, viesojoties mūsu muzeja krājuma telpās, mūzikas instrumentu kolekcijas plauktu fonā dalījās pārdomās par šo skaņdarbu un Ķeniņa mūziku, kas skatāms pievienotajā videofragmentā.

“Colloquens Patrie” pārstāv to Tālivalža Ķeniņa mūzikas daļu, kurā viņš izteicis ar dzimteni saistītās izjūtas. Jau pati pirmā viņa kora dziesma “Latvijai” vīru korim ar Alfrēda Kvāla vārdiem simboliskā kārtā radusies Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, kad jaunais Tālivaldis Ķeniņš Kurzemes būvpulka sastāvā nosūtīts uz Gdiņu, lai pie Toruņas raktu tranšejas. Arī skaņdarbs “Sarunas ar dzimteni” ar attīstību no elēģiski apcerīgās sākuma tēmas uz negaidīto dramatismu kulminācijā ļauj nojaust autora baisās atmiņas, kaut vai atceroties, kā viņš pēc frontes sabrukuma un Hitlera Vācijas kapitulācijas kā pusdezertieris uz velosipēda pa naktīm, slēpdamies no patruļām, ar dzīvības briesmām nonāk franču okupācijas zonā Dienvidvācijā, Rāvensburgā. Šo skaņdarbu čellista Marka Viļenska interpretācijā iespējams noklausīties šeit. Latvijas radio ierakstu izdotajā kompaktdiskā “Sarunas ar dzimteni” tas dzirdams Martas Sudrabas un Armanda Ābola interpretācijā.

Rūgtums un sāpes par dzimtenes likteni, divreiz deportēto tēvu – dzejnieku un izglītības darbinieku Ati Ķeniņu, par čekas nomocīto brāli Ilmāru un citu piederīgo likteņiem saklausāms arī vairākās pēc kara sacerētās Ķeniņa kompozīcijās, piemēram, kantāte mecosoprānam, baritonam, vīru korim un orķestrim vai ērģelēm “Lūgšana Latvijai” (Andreja Eglīša vārdi, 1951), kantāte “Kurzemes kareivim” korim, solistiem un ērģelēm (Ingrīdas Vīksnas vārdi, 1953), “Slavas un pateicības dziesmas” solistiem un orķestrim ar Sibīrijā izsūtītas latvietes lūgšanas vārdiem (1970) un citiem. Sākoties Trešajai atmodai, Tālivaldis Ķeniņš vairākkārt apmeklēja dzimteni, satikās un runājās ar Latvijas mūziķiem, stāstīja klausītājiem par savu dzīves gājumu un darīja to ar oratora meistarību un šarmu, viņa mūzika tika spēlēta koncertos. Tomēr, kā viņš atzinies Ingrīdai Zemzarei, grāmatas “Tālivaldis Ķeniņš. Starp divām pasaulēm” autorei, koncertā viņa domas maldījušās seno atmiņu pārdzīvojumos, jo “negaisa mākoņi nav izgaisuši, sāpes nav norimušas” [2]. Ieinteresētība Latvijas atjaunotnē pēc neatkarības atgūšanas Tālivaldim Ķeniņam bijusi sakņota dzimtenes sajūtā. Viņš ir viens no nedaudzajiem Kanādas komponistiem, kam visos publicitātes materiālos norādīts – dzimis Latvijā. Par savu latvietības apziņu Tālivaldis Ķeniņš sacījis:

“Kaut 43 no aizvadītajiem 60 gadiem ir pavadīti ārpus Latvijas un ap 90% no manas muzikālās darbība kā pedagogam tā komponistam norit kanādiešu un cittautiešu vidē, latvietību nevar nomest kā kreklu. Šo nacionālo atavismu manī nepiespiesti ieaudzinājuši dziļi patriotiski vecāki, kuriem ievērojami nopelni mūsu valsts neatkarības iegūšanā un kas arī dārgi maksājuši, to zaudējot. Neesmu savādāks kā lielākā daļa mūsu tautiešu svešumā”.

[1] Zemzare I. Tālivaldis Ķeniņš. Starp divām pasaulēm. Rīga: Garā Pupa, 1994.

[2] Zemzare I. Tālivaldis Ķeniņš. Starp divām pasaulēm. Rīga: Garā Pupa, 1994.