Augusts Dombrovskis 1880. gados. Foto: L.v.Viršikonskis (L.v.Wirschikonski).

Augusta Dombrovska vijoļu darbnīca. Nedaudz redzams arī meistars A.Dombrovskis telpas tālākajā galā. Rīga, Bezdelīgu iela 3, 1920. gadu pirmā puse.

Augusts Dombrovskis izgatavo vijoli savā darbnīcā. 1927.gads. Foto: nezināms.

Augusta Dombrovska gatavotā vijole Rīgā, ap 1897. gadu. Iekšpusē uzraksts “402 AUG. DOMBROWSKY LATVIS RIGA 1897”.

Augusts Dombrovskis ap 1920.gadu. Fotogrāfs nezināms.

Pirmais no kreisās Augusts Dombrovskis, trešais no kreisās Teodors Forsels (Teodor Forsell). 1905. gads. Numela, Somija

Augusts Dombrovskis. Ap 1920. gadu. Foto: Jānis Rieksts, Rīga.

Augusts Dombrovskis pozē tēlniekam Gustavam Šķilteram, kurš veido A.Dombroska bisti. Pēterpils. 1910. gadi. Foto: nezināms.

Latvijas vēsturē savdabīga un leģendāra personība ir Augusts Dombrovskis (1845–1927), kurš 20. gadsimta sākumā Vecmīlgrāvi no vienkārša smilšu paugura pārvērtis par labklājības un kultūras oāzi. Bet tikai garāmejot parasti tiek pieminēts fakts, ka Augusts Dombrovskis ir arī viens no pašiem pirmajiem un raženākajiem lociņinstrumentu būves meistariem Latvijā, jo savā mūžā izgatavojis vairāk nekā 1200 instrumentus – pārsvarā vijoles, taču arī 160 altus, 11 čellus un 8 kontrabasus. Vijoļmeistars un stīgu instrumentu eksperts Zigurds Elsbergs uzskata, ka šo instrumentu bijis vēl vairāk, jo tie, kas vijoļu meistaru nemaz neapmierināja, aizgāja krāsnī, un numurēt savus instrumentus meistars sācis tikai no 1890. gada.

Dombrovska interese par vijoļbūvi aizsākās 1875. gadā, kad viņš, māksliniecisku tieksmju urdīts, mācījās spēlēt vijoli un meklēja sev piemērotu instrumentu, kam būtu spilgta un sulīga skaņa. Tādu neatradis, viņš nolēma vijoli uzbūvēt pats. Sekoja speciālās literatūras studijas un mokošu meklējumu un eksperimentu laiks, kas turpinājās līdz pat 80 gadu vecumam. Visu laiku viņš tiecies panākt instrumenta labāku un pilnīgāku skaņu. Visvairāk noņēmies ap vāku biezumu, tos vairākkārt pat pārtaisot. Meistars daudz eksperimentējis arī ar kokmateriāliem. Zaļākus kokus viņš esot septiņas dienas vārījis tvaika katlā un divas nedēļas sutinājis benzīnā. Tāpat instrumentus viņš gatavojis arī no 100 līdz 200 gadus vecu šķirstu, māju, skolu un baznīcu ēku kokiem. A. Dombrovskis uzskatījis, ka augšējā vāka būvei var lietot arī priedi (parasti egli), sevišķi to, kas bijusi iebūvēta latviešu senajās pirtīs un rijās. Tomēr vairums A.Dombrovska darināto instrumentu ir būvēti, izmantojot tradicionālos kokmateriālus, kas viņam, protams, bija plaši pieejami.

No 1897. gada A. Dombrovska kuplā ģimene dzīvojusi Āgenskalnā, Bezdelīgu ielā 3 (tagad šo ēku neatrast, jo Vanšu tilta celšanas laikā tā nojaukta). Namam pieguļošajā dārzā viņš bija uzbūvējis īpašu mūzikas zāli un mājiņu vijoļu būvēšanai un glabāšanai. Tā bija vesela laboratorija, pilna visdažādākajiem instrumentiem un eksperimentu paraugiem vijoles formu, vāku biezuma un lakošanas jomā.

Darbā un sabiedriskajās aktivitātēs aizņemtais A. Dombrovskis svētdienas un nakts stundas veltījis savai apmātībai – uzbūvēt labākus un pilnīgākus instrumentus, jo viņa ideāls bijusi vijole ar kuplu un dramatisma pilnu skanējumu. Padomus un reizē arī apliecinājumu savai amata prasmei viņš smēlies pie tolaik pazīstamā Rīgas pilsētas teātra orķestra koncertmeistara (1863–1889) Aleksandra Vilhelma Drehslera (Drechsler, 1830–1889), kurš līdz 1880. gadam būvētajām A. Dombrovska vijolēm devis visai labu vērtējumu. Jaunu ierosmju meklējumos A. Dombrovskis apmeklējis itāliešu vecmeistaru vijoļbūves galvaspilsētu Kremonu, konsultējies arī pie slavenajiem Rīgas viesiem, vijolniekiem Emila Sorē (Sauret, 1883) un Ežēna Izaī (Ysaÿe, 1885).

Dombrovska jaunības laikā latviešiem vēl nebija savu profesionālo vijolnieku. Rīgā darbojās Vācu mūzikas biedrība Harmonija, ar kuras profesionālajiem un amatiermūziķiem viņš uzturējis ciešus kontaktus. Harmonijas mūziķi bieži viesojās pie A. Dombrovska, lai izmēģinātu un salīdzinātu jauno instrumentu skanējumu ar saviem itāliešu vai vācu meistaru darinājumiem, reizēm paņēma tās spēlēšanai, uzticēja savu instrumentu remontu un interesējās par meistara eksperimentiem un to rezultātiem.

Dombrovska instrumentos iededzināts lieliem burtiem uzraksts AUG. DOMBROWSKY-LATVIS, arī vieta, gads un instrumenta numurs. Tā tolaik bijusi liela uzdrīkstēšanās, jo ne visi latvieši baronu kundzības un rusifikācijas laikā uzdrošinājās atzīt savu tautību. Instrumentos nereti atrasti arī citi interesanti ieraksti, jo meistars vijolēm acīmredzot varējis uzticēt savas pašas slēptākās domas.

Izgatavotos instrumentus meistars dāsni izdāvāja mūziķiem, tomēr ne vienmēr šī labdarība tika arī pienācīgi novērtēta. “Ir veca patiesība, ja cilvēks kaut ko viegli, bez sevišķām pūlēm sasniedz jeb iegūst, viņš nekad šādi iegūtu vērtību diezgan necienī”, rakstījis A. Dombrovskis. Nereti gadījies, ka dāvātos instrumentus viņš pēc tam atradis veikalos, kur tie pārdoti par naudu, un tas viņu visvairāk sarūgtinājis. Daudz pateicīgāki bijuši tie, kuri vijoles pirkuši par 100 līdz 500 rubļiem gabalā, viņu vidū arī Jaņa Rozentāla sievas, dziedātājas Ellijas Forseles-Rozentāles māsa, somu vijolniece Anna Forsele (Forssell), kura 1905. gadā koncertējusi Rīgā, kāds vijolnieks Arnts (Arndt) no Vīnes, vācu mūziķis Grīnevalds (Grünewald) un vēl citi. Ap 1890. gadu Augusts Dombrovskis iepazinies ar savu bērnu skolotāju, rakstnieku un amatiervijolnieku Aleksandru Mekleru (1884–1973), kurš vēlāk spēlējis dažādos orķestros Vācijā. Bieži vien viņš sagaidījis A. Dombrovski pārnākam no darba, un tad viņi caurām naktīm izmēģinājuši vijoles un altus. Viņa darināto vijoli spēlējis pirmais profesionālais latviešu vijolnieks Jēkabs Ozols (1863–1902), vairākas iegādājies arī Jēkabs Baltgailis (1888–1954). Klientu vidū bijis toreiz jaunais vijolnieks Persijs Zīlīts, izcilais Jānis Lazdiņš (1875–1953) un paša A. Dombrovska vecākais dēls, arī Augusts Dombrovskis (1878–1937), kurš piepildīja tēva neīstenoto sapni par vijolnieka karjeru. 1923. gadā A. Dombrovskis rakstījis, ka daudzi no viņa instrumentiem klīst pa pasauli, un tiek pārdoti no rokas rokā.

Vijoļbūve A. Dombrovskim bijusi kā patvērums grūtos dzīves brīžos, bet jau uzbūvētie instrumenti – mīļi kā bērni. Kad pēc 1905. gada revolucionārajiem notikumiem Dombrovskim bija jābēg no soda ekspedīcijas izrēķināšanās (viņš bija devis atļauju strādniekiem noturēt sapulces Ziemeļblāzmas pilī, tādēļ to nodedzināja, bet pašu gribēja nošaut). Viņš ar savu kuģīti devās uz Somiju, bet pirms tam instrumentus piesūcināja ar pernicu. (Šiem instrumentiem blakus podziņai esot neliels caurumiņš, pa kuru, iespējams, pernica instrumentos iepludināta). Šādā veidā viņš centies pasargāt no pilnīgas bojāejas tos instrumentus, kurus vedis sev līdz, ja gadījumā tie nonāktu ūdenī. Somijā viņš 1906. gadu dzīvojis kopā ar Gustavu Šķilteru, Jani Rozentālu un Elliju Forseli – Rozentāli un citiem viņas tēva mājās. Arī šeit viņš nodarbojies ar vijoļbūvi un šim nolūkam kādām 28 vijolēm apakšējos vākus un aplociņu darinājis no paegļa (parasti izmanto kļavas koku), ko atradis netālu no dzelzceļa piestātnes Numelas (pirms Pirmā pasaules kara neīstenota palikusi A. Dombrovska iecere vijoles dibenu gatavot no metāla – misiņa, kapara un sudraba sakausējuma).

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada 19. jūlijā, vijolnieks Augusts Dombrovskis uzņēmās sava tēva vijoļbūves darbnīcas evakuāciju uz Pēterburgu. Kā pats vijoļmeistars raksta apcerē “Mana vijole”, tas nemaz nav bijis tik vienkārši. Instrumentu pārvešanu zirgu pajūgos pa zemes ceļu viņš izplānojis kopā ar mākslinieku Gustavu Šķilteru, jo dzelzceļš nav šķitis pietiekami drošs. Šim nolūkam speciāli veidotas lielas kastes, vijoles numurētas un rūpīgi sakārtotas kastēs, kurām vēl uzlikts skārda jumts, un rati tad izskatījušies kā maza mājiņa uz riteņiem. Sākotnēji vijoles bijis nodomāts nogādāt pie paziņām Pleskavas guberņā, bet pārāk smagie vezumi tur nav varējuši iebraukt, tādēļ Augusts Dombrovskis juniors izšķīries par to vešanu tālāk uz Pēterburgu, kur kravu noslēpis kādā īrētā dzīvoklī. Kad vācieši okupēja Rīgu, arī pats Augusts Dombrovskis seniors devās uz Pēterburgu, kur turpināja darboties ar vijolēm, daudzas šajā laikā lakotas melnas, lai ārēji izskatītos mazāk pievilcīgas, jo Pēterburgā vijoles pārdzīvoja gan revolūcijas, gan visas lielinieku kratīšanas un rekvizīcijas.

“Apmeklēju viņu Pēterpilī, kur tas pēc fabrikas nodedzināšanas, no iespējamām nejaušībām glābdamies nometies pie saviem tuviniekiem”, raksta Frīdrihs Dombrovskis – Dumbrājs. “Sastopu to arī šinīs drūmākajos apstākļos ar mundru garu, galdnieka priekšautā pie vijoļu būvēšanas. Lielā istaba līdz pat griestiem piekrauta ar kastēm, kur viņa klusā mūža darba man līdz šim nezināmie augļi. Gadu nodzīvojis tuvumā, nebiju tomēr novērojis, ka no agra rīta līdz vēlam vakaram darbā redzamais Dombrovska tēvs ir atradis tomēr vēl „vaļas brīžus” priekš vijoļu būvēšanas.”

1920. gadā kļuva iespējams vijoles vest atpakaļ no Pēterburgas. Kā apcerē “Mana vijole” stāsta pats A. Dombrovskis, piecas kastes ar kuģi atbrauca laimīgi, bet gadu vēlāk pārējās uz buru kuģa vētrā tik tikko nenogrima, paglābjoties Igaunijas krastos. Daudzas bija samirkušas un atlīmējušās. Katrs koka gabaliņš bija jāpārstrādā, jāpārliec un jāsalīmē no jauna. Tas meistaram prasīja veselu gadu.

Pēdējos dzīves gadus meistars pavadīja vientuļi savu vijoļu vidū Zaļās skolas otrā stāva dzīvoklī, kur no trim istabām divas piepildīja viņa būvētie instrumenti. Vislabprātāk viņš klausījies savu vijoļu balsīs, un tās sagādājušas viņam vislielāko gandarījumu. “Naktīs, kad viss ir kluss un lēni caurvēji staigā pa uzvilktām stīgām, tās klusi skan un šķiet stāstam viena otrai savus piedzīvojumus pa kara un revolūcijas laikiem”, rakstīja A. Dombrovskis.

Augusta Dombrovska vārds minēts vairākos 19. / 20. gadsimta mijas enciklopēdiskajos izdevumos, piemēram, V. Vasiļevska Leipcigā izdotajā grāmatā “Vijole un tās meistari” (1903), un tas vien jau liecina, ka Dombrovskis kā instrumentu būves meistars bijis pazīstams ne tikai Latvijā. A. Dombrovska vēriens gan eksperimentu jomā, gan arī radīto instrumentu daudzuma ziņā Latvijā, domājams, vairs netiks sasniegts nekad. Visi viņa instrumenti darināti ar lielu mīlestību un rūpību, vienmēr klāt bijusi arī radoša jaunatklāsme. Pirmskara Latvijā pazīstamais vijolnieks un mūzikas kritiķis Jūlijs Sproģis bieži ticies ar sirmo vijoļmeistaru līdz pat viņa mūža pēdējām dienām. Viņš rakstījis: “ Īpatnēji daiļi un gaiši plūstoša skaņa un kāds tīri latvisks gaviļu prieks ir A. Dombrovska vijolēm.”