Dzejnieks Vilis Plūdonis dzimto māju “Lejenieku” dārzā. 1920. gads. RTMM_89948

Titullapa Roberta Klaustiņa rokrakstam – atmiņām par dzejnieku Vili Plūdoni. RTMM_71314

Skats uz dzejnieka Viļa Plūdoņa dzimtajām mājām “Lejenieki”. RTMM_38293

Staigāšanas paradums piemitis arī dzejniekam Jānim Medenim (1903 – 1961). Kā atminas dzejnieka meita Maija Poiša, tēvs, sacerot savus dzejoļus, esot to ritmu izstaigājis pa savu lauku māju. RTMM_810157

Dzejnieks Leons Briedis ar sievu Mariju Makoveju-Briedi, Kišiņevā. 1974.gada pavasarī. Foto: nezināms. RTMM 860410\1-3

Pēters Brūveris, pretskatā, pilnā augumā, stāv pie Grestes “pelēkā dārgakmens”. 1974. gada vasara. Foto: nezināms. RMM 467225

Ir mākslinieki, kuriem radīšanas procesā iesaistās ne vien prāts un gars, bet arī ķermenis. Šāda tipa radītāji visbiežāk ir kinestētiķi, proti, cilvēki, kuri pasauli uztver caur sajūtām, kustībām. Vēsture ir saglabājusi liecības par dzejniekiem, kuriem fiziska kustība bijusi ļoti svarīga dzejoļu tapšanas sastāvdaļa.  Piemēram, Majakovskis esot soļojis pa ielām, soļu ritmā zem deguna murminot topošos dzejoļus. Tāpat arī vienam otram latviešu dzejniekam pastaiga, soļošana bijusi ļoti palīdzīga dzejoļu tapināšanā.

Par to liecina arī interesants un saistošs rokraksts Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā – literatūrpētnieka, folklorista un rakstnieka Roberta Klaustiņa (1875 – 1962) atmiņas par dzejnieku Vili Plūdoni (Lejnieku, 1874 – 1940) ar titullapas stūrī redzamu piezīmi: „Nav publicējams”[1]. Klaustiņš bijis Plūdoņa kursa biedrs Baltijas Skolotāju seminārā Kuldīgā no 1891. līdz 1895. gadam. Pēc tam ilgus gadus abi bijuši draugi, bet mūža nogalē sastrīdējušies un līdz dzejnieka nāvei vairs nav tikušies. Kā liecina atmiņas, zināms aizvainojums Klaustiņa sirdī nav izgaisis arī pēc Plūdoņa nāves. Tomēr par semināra laikiem un kopīgām jaunības dienām šīs “nepublicējamās” atmiņas nebūt nav tikai negatīvas. Tajās sniegts kolorīts topošā dzejnieka portretējums.

Atmiņās iezīmēts spilgts nākamā dzejnieka tēls no semināra laikiem: “Tumīgs, labi mitis zemgaliešu saimniekdēls, straujš, atsaucīgs, atjautīgs, Plūdonis mums, citiem, rokpeļņu dēliem, šķita it kā aristokrāts. Iespaidu (..) vēl pavairoja nenoteicams iekšējs saltums, atturība, kas reizēm skaudīgi zibsnīja šķilos sāņu skatos, ko mēdza uzmest klusam vērotājam (..), kad nākamais dzejnieks parkā vai lielajā zālē vērsmīgi staigāja turp un atpakaļ šķietamā vientulībā.”

Pašapzinīgs, apdāvināts vairāk par visiem, mācības seminārā Vilis Lejnieks veicis kā rotaļādamies. Tādēļ daudz laika palicis pašmācībai. Tomēr audzēkņu slepenajos pašdarbības pulciņos viņš nepiedalījies, dzīvojis vairāk savā pasaulē. Semināra bēniņos, vecā ceļojumu čemodānā viņam bijušas noslēptas iemīļotās dzeju grāmatas, kuras arī daži biedri varējuši apskatīt. Pašmācība audzēkņiem nepieciešama jo vairāk tādēļ, ka semināra oficiālā programma tolaik bija visai šaura, lai neveicinātu tautskolotājos dumpīgas idejas. Izņēmums ir mūzika, kuras mācīšanai visos skolotāju semināros 19. gadsimtā pievērsta liela vērība. Klaustiņš atceras, ka Plūdons, aizrautīgi spēlēdams vijoli, „tik vērsmīgi dancināja lociņu, ka bez smiekliem to nevarēja skatīt”.

Plūdonim piemitusi kāda īpatnība – stundām ilgi sacerēdams dzejoļus, viņš nespējis mierīgi nosēdēt uz vietas, bet, sava temperamenta dzīts, staigājis uz priekšu un atpakaļ cietiem soļiem, lepni paceltu galvu. “Plūdonis dzejnieka arodā trenējās kā moderns sportsmenis (..): dzejnieks meklēja iejūsmu straujās miesas kustībās: skanīgus soļus sperdams, rokas ritmā vēcinādams.” Dažkārt, nevienu neredzēdams, auļojis no viena klases kakta otrā. Bet jo sevišķi mīlējis pastaigas laukā. Kuldīgas parka malā bijis augsts smilšu valnis, kuru viņš vakaros bieži “kapājis” saviem enerģiskajiem „dzejas soļiem”, “līdzīgi druknam rotaļu velniņam rēgodamies kā uz delnas rāmā gaisa atspulgā”.  Biedriem tas, protams, šķitis komiski, bet sevi apcelt viņš vis nepieļāvis: „Ja biedram uznāca naiza vāro sapņotāju paķircināt, atdarinot viņa cēlošanos, tam draudēja smagas apvainotā dūres. Līdz kautiņam lieta nemēdza nonākt: pietika nerātnim nikns šņāciens un drauds…”

Šo staigāšanas paradumu dzejnieks saglabājis visu mūžu. Kad viņš jau dzīvojis Rīgā, Klaustiņš viņu apmeklējis un ar pārsteigumu ieraudzījis istabas krāsotā grīdā izberztu baltu, līkumainu celiņu no viena loga līdz otram. Tas licis viņam iesaukties: „Kāds nevaldāms kumeļš tev kārtīgā telpā pakaviem izspārdījis nodriskāto grīdu?” Plūdons ar sev raksturīgo pašapziņu atbildējis, sērīgi smaidīdams: „Šaurais loks manu nevaldāmo dzejas jūsmu mēms liecinieks: katrs solis, kas klusumā izskanējis, cieti iekaldināts dzejas vārsmās; tās mirdamas vairs nemirs.” Tādi celiņi grīdā izberzti visos dzīvokļos, kur vien dzejnieks dzīvojis, bet dzimto „Lejenieku” māju apkaimē vēlāk izveidojušās vairākas taciņas, uz kurām pēc tam gadiem ilgi zāle neaugusi. Tik iespaidīgs bijis neatkārtojamo “dzejas soļu” radītais efekts!

Šie soļi, šķiet, būs ietekmējuši Plūdoņa dzejas formas meistarību: īpaši izkopto ritmiku, skanisko plūdumu, asonanšu un aliterāciju saspēles, ar kurām viņš iegājis latviešu rakstniecības klasikā. Atmiņā nāk kaut vai skaniski un ritmiski suģestējošais vilciena gaitas tēlojums poēmā “Atraitnes dēls”:

Vara rati,

Gari, plati,

Ratu ratiem garām trauc;

Rībēdami,

Ripodami

Riteņi cits citam sauc:

Tik pa taku!

Blaku, blaku!

Žviku žvaku! žviku žvaku!

Sliežu tīkls nepievils…

Trakais tvaika rumaks jau sāk

Krākāt gurdāk, rikšot gausāk, —

Gausāk vienmēr, vienmēr gausāk, —

Sveika, Svētā Pētrapils!

Plūdons nav vienīgais latviešu dzejnieks, kurš radījis savus darbus aktīvas pastaigas laikā un pastarpināti ietvēris tajos soļu ritmu un kustību plastiku. Staigāšanas paradums piemitis arī atzītam izkoptas formas un ritmikas meistaram Jānim Medenim (1903 – 1961). Kā atminas dzejnieka meita Maija Poiša, tēvs, sacerot savus dzejoļus, esot to ritmu izstaigājis pa savu lauku māju.

Arī Pēters Brūveris (1957 – 2011) lielu daļu savu labskanīgo dzejoļu sacerējis, staigājot pa mežu Rīgas apkaimē. Tāpat Leons Briedis (1949-2020), jau kopš dzejnieka gaitu sākuma bija paradis klīst pa mežu, upes krastu vai jūras malu, pusbalsī sacerēdams dzejoļus un izbiedēdams vietējos mīlnieku pārīšus un makšķerniekus.

Taču atgriezīsimies pie Viļa Plūdoņa. No Klaustiņa atmiņām izriet, ka pēc semināra beigšanas dzejniekam sākas vētrainie meklējumu gadi, kas Rīgas posma sākumā noved arī pie aizraušanās ar pilsētas bohēmu, tomēr Plūdons, “maldu laikus pārdzīvojis un laimīgi pēc visādām peripetijām apprecējies, dzīvoja mierīgu un visai darbīgu ģimenes galvas dzīvi”, kas viņam nebūt nav traucējis piekopt dzejas soļu tehniku visa mūža garumā.

[1] “Vilis Plūdonis: vērojumi, atmiņas, salīdzinājumi” (RTMM 71344)