Sveicot Latviju tās dzimšanas svētkos, piedāvājam stāstu par zvaniņu, kas savulaik esot ieskandinājis neatkarīgās valsts dibināšanu un kas tagad glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Lai gan zvaniņš ir viegli apsūbējis, tā skaņa joprojām ir dzidra un melodiska.

1980. gados, kad kopā ar Elmāru Zemoviču pieņēmām bijušā Nacionālās operas trompetista Voldemāra Lāča arhīvu, kādu dienu viņa atraitne Alma Lācis nolika mums priekšā rakstāmpiederumu komplektu – pelēka akmens pamatni, stikla tintnīcu un citas tintnīcas vāciņu, kā arī nelielu metāla zvaniņu. A. Lācis komentēja, ka tas esot zvaniņš, kas piederējis Gustavam Zemgalam un kas ieskandināts Latvijas valsts pasludināšanas brīdī.

Tajā laikā mēs to pieņēmām zināšanai, bet bez īpašas pārliecības par teiktā patiesīgumu. Jo vienīgajā, šobrīd jau visiem labi zināmajā fotoattēlā, kas uzņemts 1918. gada 18. novembrī tagadējā Nacionālajā teātrī, uz skatuves gan redzams galdiņš un turpat stāv arī Gustavs Zemgals, taču šāds rakstāmpiederumu komplekts nav saskatāms. Tā tas labu laiku palika glabājoties Mūzikas vēstures krājumā neinventarizēts.

Vēlākos gados, papētot sīkāk gan Voldemāra Lāča biogrāfiju, gan vēsturiskos notikumus, kas saistās ar Latvijas valsts dibināšanu un pasludināšanu, noskaidrojās, ka šis rakstāmpiederumu komplekts patiesi atradies priekšā uz galda Gustavam Zemgalam, bet tas bijis dienu iepriekš – 1918. gada 17. novembrī. G. Zemgals tai laikā strādāja Rīgas latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē (tagadējās K. Barona un Elizabetes ielas stūrī – namā, kurā atrodas K. Barona memoriālais muzejs), un tieši viņa darbavietā notika sapulce, kurā Tautas padomes un citu tā laika sabiedrisko organizāciju un partiju pārstāvji beidzot vienojās par neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanu.

Sapulci vadīja Marģers Skujenieks. Zvaniņš bija nepieciešams, lai paziņotu par sēdes sākumu, lēmumu pieņemšanu  un sapulces beigām. Līdz ar to brīdī, kad tika pieņemts lēmums par neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu, atskanēja zvaniņa skaņas – pirmais zvans, kas apsveica “jaundzimušo”.

Gadu vēlāk, 1919. gada 11. novembra rītā, kad Latvijas armija atbrīvoja Rīgu no Bermonta karaspēka, esot zvanījuši visi Rīgas baznīcu zvani – ar to tad arī faktiski sākusies jaunās valsts nostiprināšanās.

Trompetists Voldemārs Lācis savulaik strādājis jau minētajā kredītiestādē par bankas ierēdni (un vakaros spēlējis Nacionālās operas orķestrī); viņš interesējās par dažādām tēmām, tostarp Latvijas vēsturi. Pilnīgi iespējams, kāds no vecākajiem kolēģiem varēja viņam izstāstīt stāstu par Latvijas valsts dzimšanu un atdot tobrīd jau novecojušo, nemoderno galda piederumu komplektu – diemžēl šobrīd nav vairs iespējams noskaidrot, kā tieši tas noticis.