1. maija Satversmes sapulces sasaukšanas simtgadei pievienosies vēl viena – 7. jūnijā apritēs simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju “Himnai 100” noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts. No šodienas līdz 7. jūnijam Rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapā publicēsim himnas dziedāšanas pieredzes stāstus, atklājot mūsu laikabiedru ļoti personīgās attiecības ar valsts himnu.

Ja mūsu ikdienu šobrīd nebūtu noteikuši vīrusa likumi, himna skanētu 4. maija deklarācijas 30. gadadienai veltītos svinīgos pasākumos lielās kopā sanākšanās. Sociālo tīklu ierakstos redzot virtuālo gājienu «Uzvelc tautas tērpu par godu Latvijai», nav iespējams tanī nesadzirdēt skanam arī “Dievs, svētī Latviju!” – dziesmu, kuras likteni Matīss Kaudzīte savās “Atmiņās par tautisko laikmetu” iezīmē kā neaizmirstamu līdz brīdim, “kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds”.

Pandēmija un ārkārtas stāvoklis nevar atcelt valsts himnu, taču pavisam noteikti pavērš tās skanējumu izjustākā, iekšup vērstā virzienā. Pateicoties šī virziena iespējamībai, himna ir dzīvojusi cilvēku emocionālajā atmiņā arī Padomju Latvijas gados šeit, izsūtījumā un trimdā. Latvijas himna, kuras spēks ir lūgšanas būtībā, šādam kontemplatīvam izpildījumam ir iederīga tikpat kā svinīgai kopdziesmai valstiskos pasākumos, Dziesmu svētkos, sporta arēnā vai skolas izlaidumā.

Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijā ar himnas dzīvesstāstu saistās divas īpaši izceļamas vērtības – Baumaņu Kārļa flīģelis, kurš bijis komponista sabiedrotais tās tapšanā Pēterburgā, kā arī apdedzis Baumaņu Kārļa dziesmu krājuma “Līgo” eksemplārs, kuru kādam izdevies paglābt no sadegšanas 1874. gadā Daugavmalā sakurtajā ugunskurā. Šie priekšmeti savā saglabāšanās stāsta mistērijā pieļauj tikpat dažādas attiecības ar to materialitāti kā pati himna. Tie ir Nacionālā muzeju krājuma dārgumi, par kuru saglabāšanu esam atbildīgi un kuri ieguļas oficiālajā himnas vēstures stāstā. Tikpat labi – tie kļūst par katra personiskās pieredzes daļu brīdī, kad satiekamies mūsu un šo seno priekšmetu apvienojošajā vērtībā – Valsts himnā. To iespējamu padara daudzās likteņa sakritības, vispirms jau – vērtību nosaukšana vārdos valstiskā līmenī un to pieredzēšana katram personīgi.

Kad Baumaņu Kārlis 1873. gadā no Pēterburgas dziesmu “Dievs, svētī Latviju!” nosūta Rīgas Latviešu biedrībai, viņa lielākā uzdrošināšanās ir cerība tās iekļaušanai Pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku programmā, dodot ieguldījumu tolaik vēl skopajā latviešu oriģinālās kormūzikas repertuārā. Komponists, lai arī apzinoties un pieredzot dziesmas īpašo vietu tautas pašapziņas un valstiskuma celšanā, nesagaida nedz Latvijas valsts nodibināšanu, nedz dziesmas pārtapšanu valsts himnā. Arī flīģelis līdz nonākšanai muzejā (tas notiek tikai 1972. gadā) pēc ūtrupes dzīvo ikdienišķa mūzikas instrumenta dzīvi skolotāja Zvirgzdiņa mājās Turaidā.

Nevaru precīzi atsaukt atmiņā to vienīgo brīdi un sajūtas, pirmo reizi izdzirdot vai dziedot “Dievs, svētī Latviju!”. Tā vēl nebija himna, jo vēl nebija tai piederīgās valsts, kad mēs, no pionieru kaklautiem tikko atraisītie astoņdesmito gadu vidusskolēni, skolas folkloras ansamblī to apguvām no mūsu brīvdomīgā skolotāja Daiņa Ozoliņa. Himnas melodija un vārdi līdz ar padomjlaika skolēnam vēl tik svešādi skanošajiem “Dieva, svētības un mūs’ dārgās tēvijas” jēdzieniem mūsu asinsritē iesūcās ar pieaugošu spēku. Ikreiz to dziedot – vai tas bija vilciena vagons, folkloras festivāls, manifestācija Mežaparkā vai pie dziesmu draugiem Lietuvā uzrīkots nelegāls karogots gājiens pa mazpilsētas ielām – citāda bija tā īpašā sajūta. Dumpinieciska, patriotiska, lepna, aizkustināta, neaizsargāta, stipra, drosmīga un reizēm arī dusmīga – tik dažādi es katrreiz jutos, dziedot “Dievs, svētī Latviju!” tolaik. Šodien himnu dziedu aizkustināta, pašapzinīga un pārliecināta.