2019. gadu Rakstniecības un mūzikas muzejs sāk ar jaunas muzeja vēstures lappuses atvēršanu. Pēc ilgi gaidītās un nepiepildītās Pils laukuma 2 ēkas rekonstrukcijas esam pieņēmuši izaicinājumu veidot muzeja ekspozīciju un izstāžu telpu jaunā mājvietā – Mārstaļu ielā 6.

Muzeju un to ēku attiecību modeļi var būt dažādi. Ir memoriālās mājas un dzīvokļi, ir muzeju vajadzībām īpaši būvētas celtnes, ir muzeja funkcijai un vēstījumam pielāgotas vēsturiskas vai mūsdienu būves, kurām ar muzeja ienākšanu tajās nereti tiek piešķirta jauna dzīve un vērtība.

Lai arī muzeja mājas ir daudz vairāk nekā ekspozīciju un izstāžu vieta, kas parasti aizņem ap vienu ceturto daļu no visas muzeja telpu infrastruktūras, – sabiedrība muzeju un tā identitāti, pat vēl vairāk – esamību – saista ar savu apmeklējuma pieredzi un tā iespēju, nevis vietu, kur atrodas muzeja krātuves, restaurācijas darbnīcas, glabājas dokumenti vai kur strādā muzeja darbinieki.

Tieši šī – izstāžu un ekspozīciju, muzeja un sabiedrības fiziskās satikšanās, domu apmaiņas, muzejiska iepriecinājuma vieta – Rakstniecības un mūzikas muzejam un Latvijas sabiedrībai šobrīd pietrūkst visvairāk. Muzejam ir veicies ar paša muzeja idejas un kolekciju pamatlicēju Jāni Gresti, kura vākums joprojām veido RMM krājuma zelta fondu. Diemžēl muzejam nav veicies ar politisku, finansiālu un vēsturisku apstākļu labvēlīgu sakritību un nostāšanos tā pusē, lai iegūtu un nostiprinātos pastāvīgā mājvietā.

RMM savā teju 100 gadus pastāvēšanas vēsturē ir atradies dažādās ēkās. 1925. gadā pirmos rakstnieku stūrīšus Jānis Greste iekārtoja Dzirnavu ielā 12/14. Pēc pāris gadiem iegūta iespēja paplašināties turpat līdzās esošajā ēkā Mednieku ielā 7, kur “muzejam bija piecas istabas un virtuve – viss stāvs” (J.Greste). 1937. gadā muzejs tiek izvietots Krišjāņa Barona ielā 4 – tagadējās Dabas muzeja ēkas vienā stāvā. Sākoties Otrajam pasaules karam, lielākā daļa muzeja darbinieku dodas trimdā, pirms tam rūpīgi sasaiņojot muzeja krājumu, kuru nodod glabāšanai bankas seifos (tolaik – namā Kr.Barona ielā 3). 1951. gadā, atgūstoties jaunajos politiskajos apstākļos, seko īslaicīga uzturēšanās L.Paegles ielā 2 (tagadējā Antonijas iela), bet no 1952.gada – Rīgas pilī, kas kļūst par visilgstošāko muzeja atrašanās vietu tā vēsturē. Šīs visas, ieskaitot pēdējo, muzeja darbinieki saukuši par pagaidu mājām, kuru statusā muzejs godprātīgi pildījis savas funkcijas īsāku vai garāku laiku. Arī tie divdesmit gadi no 1994.gada līdz 2014.gadam, kad muzejs līdztekus pilij atradās arī pretējā laukuma pusē, pagāja nebeidzamā pagaidu sajūtā un apsolījumos par ēkas rekonstrukciju un muzeja pilnasinīgas dzīves uzsākšanu. Muzeja vēstījuma centrālā ass – pastāvīgā ekspozīcija – šeit savu piepildījumu tā arī neieguva.

Ik diena, nedēļa, mēnesis, gads bez savas ekspozīcijas un satikšanās ar apmeklētāju muzeja komunikācijas pamatformātā muzeju un tā kolekcijas ieved aizvien tālāk sabiedrības un politiķu ilūzijā par tā neesamību un itin ērtu iztikšanu bez Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa, Emīla Dārziņa, Jāzepa Vītola un citu Latvijas kultūras un valsts pamatu joprojām savos plecos turošo radošo milžu mantojuma šodienas reprezentācijas. Tieši viņu un Latvijas sabiedrības interesēs esam pieņēmuši šo nebūt ne vieglo un ērto lēmumu – iemājot mazākā, bet ar savu neatkārtojamu šarmu apveltītā ēkā Mārstaļu ielā 6. Tas nozīmē arī atgriešanos ekspozīcijas veidošanas sākuma punktā.

Ēka Vecrīgas sirdī, dzīvā ielu tīklojumā, kur īsas pastaigas attālumā viens no otra atrodas virkne iemīļotu muzeju, apskates vietu, kafejnīcu, kļūs par mājvietu iedvesmojošam stāstam par 2 miljonu mazas tautas talanta, radošā gara lielumu un unikalitāti, meklējot latvieša radošo DNS, kuru kodu, personību, artefaktu, dokumentu, literāru vēstījumu un muzikālu stāstu veidolā koncentrē divas RMM pārstāvētās radošās nozares – nacionālā rakstniecība un mūzika.

Muzeja un apmeklētāju tikšanos jaunajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju un izstāžu telpā varam solīt 2022. gada pirmajā pusē.

*teksts virs vārtu arkas, kas ved uz Karlo Kataneo namu Kastaņolā, kur Rainis un Aspazija apmetas 1906. gada aprīļa otrajā pusē