Zentas Ērgles rakstāmmašīna “Torpedo”, ražota 1940.gadā Vācijā. Apskatāma izstādē  “Es, rakstāmmašīna”. RTMM 654978.

 

Aspazija 1905. gadā Jūrmalā. Foto: Jānis Rieksts. RTMM 138831.

Aktrise Anta Klints ar velosipēdu 1927. gada 26. jūlijā. Foto: nezināms. RTMM 508878

Mašīnrakstītāja – profesija, kurā pārsvarā strādāja sievietes. Kāpēc sievietes? Tam ir gara vēsture, un nav pagājis pat gadsimts, kopš sieviete var lemt pār savu dzīvi. No vīrieša papildinājuma līdz emancipētai sievietei, kura pati nopelna savu naudu un var atļauties īrēt savu dzīvesvietu.

Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādē “Es rakstāmmašīna” no jūnija ir apskatāma muzeja rakstāmmašīnu kolekcija. Līdzdarbojoties izstādes veidošanā, uzzināju daudz par rakstāmmašīnu īpašniecēm, viņu likteņiem un attiecībām ar savu darba instrumentu.

Ikdienā strādāju ar datoru un zinu, kā skan mana datora klaviatūra. Pirksti atpazīst taustiņus, tie ir ērti un nedeformē pirkstu galus kā profesionālajām mašīnrakstītājām, un nav nepieciešamības prasīt drukāšanai kāda palīdzību (piemēram, rakstniecei Zentai Ērglei viņas literāros darbus drukāja vīrs, jo rakstāmmašīnas taustiņi bijuši smagi). Ātrums, vieglums un tehnoloģiju pieejamība man radīja interesi palūkoties uz mašīnrakstītājas profesijas vēsturisko fonu.

Sievietei nepiemīt divas lietas – intelekts un seksualitāte. Tāds uzskats valdīja 19. gadsimta pirmajā pusē, kad Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā kļuva aktuāls jautājums par sieviešu emancipāciju. Modernizācijas sākums aktivizēja daudzus procesus: pieauga izglītības, kultūras, nacionālās pašapziņas nozīme, kā arī radās jauni tehniski sasniegumi. Šie faktori ietekmēja arī sieviešu tiesības. Līdz cariskā režīma sabrukumam sievietēm vispār nebija ļauts iesaistīties politiskajos procesos. Valdīja patriarhāts, un šo apgalvojumu spilgti ilustrē ne vien tā laika mode, bet arī sievietes skaistuma ideāli. Arī laulības šķiršana 19. gadsimtā bija grūti īstenojams pasākums, – saskaņā ar valdošajiem luteriskās baznīcas likumiem viens no iemesliem, kāpēc drīkstēja šķirt laulību bija, ja “laulātie piecus gadus dzīvoja šķirti un nebija zināma laulātā atrašanās vieta”. Tā arī dzejniecei Aspazijai bija grūti šķirt laulību no pirmā vīra Makša Valtera. Par šo faktu vairāk uzzināju no Raiņa un Aspazijas pētnieces Astrīdas Cīrules mūsu sarakstē:

“Kurzemes konsistorijas fonda arhīvā atrodas 89 lapu biezs dokumentu kopojums ar uzrakstu “Johannas Emīlijas Elzas Valteres, dzim. Rozenbergas, laulības šķiršanas lieta pret Maksi Vilh. Valteru. Lieta sākta 1896. gada 23. janvārī un nobeigta 1897. gada 18. februārī”.

Aspazija bija precējusies 1886. gadā. Viņas vīrs 1888. gadā bija aizbraucis uz Ameriku un, lai šķirtos, vajadzēja pierādīt, ka viņš atrodas prombūtnē un rakstīt uz visiem Krievijas guberņu apgabaliem: “Vai pie Jums ir Maksis Valters?”. Gads tika dots, lai viņš varētu atsaukties. Tad Aspazijai bija jāsniedz otrreizējs pieprasījums šķirt laulību. Tā viņu šķiršanās lieta tika pabeigta vien 1897. gadā.

1920. gada 10. decembrī Satversmes sapulcē Aspazija uzstājas ar runu par pāreju no baznīcas laulības uz pilsonisko civillaulību. Pēc viņas domām tas ir progress. “Lai atceramies, kāds svētums bija līdz šim baznīcas laulība. Tā sakala divu cilvēku likteni uz visu mūžu, vienalga, ja viņi ar to grēkoja pret pašu dzīvības likumu; tas te nekrita svarā, svarā tik tas, ka divi cilvēki ir no baznīcas apzieģelēti uz visu mūžu. Bija, protams, arī laulību šķiršana, bet, ar kādām grūtībām tā bija savienota, to vislabāķ zinās mūsu teologi.””

Tikai 19. gadsimta beigās mainās uzskats, ka sieviete nedrīkst pavadīt brīvo laiku, neko nedarot mājsaimniecības un ģimenes locekļu labā. Līdz tam precēta sieviete savu brīvo laiku netērēja savam vaļaspriekam, tādēļ par atpūtu tika uzskatīta vieglāku darbu veikšana – ēst gatavošana, rokdarbi vai dārza kopšana. Ar laiku par veselīgu atpūtu kļūst arī kustības, kas bija ļoti piemērotas jaunajam “aktīvās sievietes” tēlam. Sievietes sāk nodarboties ar sportu: vingrošanu, tenisu, golfu un hokeju. Braukšanu ar velosipēdu uzskata par sieviešu emancipācijas simbolu, arī sieviešu tērpi kļuva arvien piemērotāki aktīvam dzīvesveidam un darbam. Tos valkāja emancipētās vidusšķiras sievietes, uzsākot darba gaitas, lai pelnītu iztiku kā guvernantes, pārdevējas un mašīnrakstītājas.

19. gadsimta otrajā pusē sieviešu darba jomā rodas pārmaiņas gan pasaulē, gan Latvijā. Nodarbināto pilsētnieku vidū pieaug arī strādājošo sieviešu skaits. Sieviešu darbam bija daudz ēnu pušu, gan nevienlīdzīgais un mazais atalgojums, gan garās darba stundas, gan arī nereti uzmākšanās no darba devēju vai pircēju puses. Piemēram, Aspazija atceras savu darbu Jelgavā Klismanim piederošajā konditorejā “Torhiani” “Jau konditorejas darbs bija grūts un nepatīkams, bet ļaunākais vēl tas, ka pats Klismanis sāka palikt stipri uzmācīgs. Tāpēc bija jātaisās no turienes prom un jāmeklē cita vieta.” (Aspazija, “Kopoti raksti”, 6 sēj., 311. lpp.)

Šajā laikā rodas jaunas nozares, kurās sievietes varēja atrast algotu darbu, kas veicina strādājošo sieviešu skaitu. 19. gadsimta beigās likums arī paredz, ka precētās sievietes drīkst strādāt algotu darbu, – gan tikai ar vīra atļauju. Līdz pat 20. gadsimta 1920. gadiem un vēlāk sievietes cīnās, lai šīs tiesības tiek mainītas.

Kad sievietes sāk pieteikt savas tiesības, viena no profesijām, kurā sievietes sāk realizēt sevi, ir mašīnrakstītāja.

“Ātri, glīti un lēti”- ir vārdi, kas visbiežāk sastopami 1920-to un 1930-to gadu periodikā, kur sievietes reklamē savus mašīnrakstītājas pakalpojumus, pieminot, ka viņām ir gan vieta, kur rakstīt, gan savs darba instruments – rakstāmmašīna. Tā 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs sievietes, kuras bija ieguvušas izglītību, strādā skolās, telefona centrālēs un arī kantoros par mašīnrakstītājām. Sievietes – literātes par savu darba instrumentu izvēlas rakstāmmašīnu, kas kļūst neatņemama pavadone literāro darbu radīšanas procesā. Pat visiem zināmā dzejniece Austra Skujiņa, bez kuras nevaram iedomāties dzejas vēsturi ikdienā, bija mašīnrakstītāja Zemkopības ministrijas Mežkopības departamenta grāmatvedībā, kur viņa strādāja no 1927. gada rudens līdz dzīves traģiskajai izskaņai 1932. gadā. Savā dzejā viņa ierakstījusi pravietiskas rindas, kas ievada jaunu laikmetu:

 

“Underwood”, rakstāmmašīna vecā,

atļauj nolikt

galvu uz tava

metāla pleca

un klausīties

klusuma dziesmā

…

“Kādreiz uz kontinenta

mašīnrakstītājas steidzīgie pirksti

sitīs uz papīra loksnes

liesmainus burtus-

vārdus, ko diktēs

jauna laikmeta

sirds.”

/Austra Skujiņa “Krīt manā pavasarī sarma”. Izdevniecība “Liesma”, Rīga, 1978., 92.lpp./