Mūsdienās digitalizācijas jēdziens nav īpaši jāizskaidro, tas tiek lietots ikdienas valodā. Arī muzeju nozarē šis termins strauji ienāca un paplašinājās – sākumā ar to vairāk izprata priekšmeta attēla vai cita formāta datnes radīšanu, vēlāk tas aptvēra arī visa veida metadatus un citas digitālā laikmeta radītās iespējas. Šodien šķiet, ka iespējas ir teju neizsmeļamas, mēs esam saauguši ar daudzām ikdienā lietojamām ierīcēm. Kaut kur pagātnē palicis laiks ar maziem datu nesējiem, interneta iezvanpieejām un monitoriem ar milzīgu aizmuguri. Jaunākās paaudzes mūsu atmiņas par laiku bez skārienjutīgiem ekrāniem attiecina uz tāliem un seniem gadsimtiem, iespējams, viduslaikiem, vai labākajā gadījumā uztver kā padomju ēras stāstiņus.

Taču vēsturiskā realitāte liecina, ka straujais 21. gadsimta tehnoloģiju lēciens Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (tagad Rakstniecības un mūzikas muzejs) bija sācies jau iepriekš. Jau 90. gadu nogalē tika aktīvi meklēti dažādi risinājumi, kas ļautu atvieglot muzeja darbu un padarītu to produktīvāku. 2003. gadā, precīzi pirms 15 gadiem, muzejs kopā ar Latvijas Akadēmisko bibliotēku piedalījās sadarbības projektu konkursā un guva finansiālu atbalstu, lai varētu uzsākt krājuma priekšmetu digitalizāciju. Tā bija pilnīgi jauna sfēra krājuma darbā, bija nepieciešamas jaunas zināšanas un aprīkojums, lai uzkrātu pieredzi un ieliktu fundamentu turpmākajam darbam. Bija arī neliela nedrošība, trūka prakses, taču pirmais rezultāts patika gan mums pašiem, gan arī krājuma izmantotājiem. Tolaik izveidotā Personu un vietu attēlu datu bāze darbojas aizvien, gūstam apstiprinājumu par tās apmeklētību un derīgumu.

Tolaik muzejā pieredzes apmaiņas nolūkos nereti viesojās nozares kolēģi, un, saprotams, digitalizācijas iespējas interesēja visus. Tagad var šķist komiski, atceroties, ka pirmais skeneris, ko muzejs iegādājās ar projekta finansējumu, bija Epson A3 skeneris, kas kādu laiku bija tikpat iecienīts apskates objekts kā krātuves vērtības. Reizēm gan viesiem nācās vilties, jo, paceļot vāku, izrādījās, ka zem skenera stikla ir teju tukša kaste. Tad nācās demonstrēt iekārtu darbībā.

Turpmākajos gados digitalizācijas nozare muzejā paplašinājās, aptverot dažādus formātus. Skenerim pievienojās digitālā fotokamera, dažādas iekārtas skaņas un video ierakstu digitalizācijai, ruļļu skeneris liela izmēra afišām un citas ierīces. Metadatus muzejs apkopo savā muzeja priekšmetu uzskaites sistēmā (zināms kā MUPUS), kas kalpo arī kā elektroniskais katalogs Lasītavas apmeklētājiem. Tika noteikti digitalizācijas principi, mērķi un prioritātes. Krājuma digitalizācija ir stabila un nu jau neatņemama krājuma darba daļa. Taču esam mazliet saglabājuši to eksperimentālo dzirkstelīti, kas mūsos dega un urdīja pētīt, ko vēl var izdarīt, ko vēl varam uzzināt ar priekšmeta digitalizācijas palīdzību. Gadu garumā ir bijuši daudzi interesanti gadījumi un atklājumi.

Pirms kāda laika mana kolēģe, kura strādāja ar diriģenta Teodora Reitera kolekciju, atnesa viņa portretu, kas 1930. gada 21. jūnijā kā atklātne nosūtīta pa pastu no Līvāniem uz Rīgu. Portreta otrā pusē bija īsa vēstulīte. Rakstītais teksts ticis vēlāk rūpīgi aizkrāsots, atstājot vien dziļdomīgu frāzi, ka “..cilvēks uz vecumu nepaliek smukāks..” Īsti nebija skaidrs, vai tā attiecināta uz diriģentu vai arī tai ir cits konteksts. Muzejnieka organismā droši vien ir kāds gēns, kas liek pētīt un izzināt, cerot uz kādu vērtīgu faktu vai vēsturisku kopsakarību. Attēls tika ieskenēts un pēc nelieliem eksperimentiem, mainot krāsu amplitūdas, izgaismojās oriģinālais vēstules teksts.

Teksts tika atšifrēts un vēstīja: “Ļ. c. L. Stankovics jdzei, Mārtiņa ielā 3 – 1, Rīgā. Mīļā [Ze…..]! Sūtu Tev nokavētus sveicienus dzimšanas dienā. Ceru, ka Tu ieraugot šo R. lielisko izskatu neņem to ļaunā. Lai nu vēl viens saka, ka cilvēks uz vecumu nepaliek smukāks. Citādi man iet gluži labi. Palikšu vēl apm. mēnesi. Pagaidām dzīvoju kā brīva pilsone ne kā bezdarbniece. Atraksti, kas Tev jauns gadījies un kā klājas. No [šiem] neesmu saņēmusi nekādas dzīvības zīmes. Ceru, ka vēstule Tev būs parādīta un Tu zināsi, kā man gājis. Atraksti, [Ze…..], citādi būs jāsāk domāt, ka visi mani paspējuši aizmirst. [Smuki] te nav, bet pilsēta riktīga, pat kīno ar burlaku filmām, kādas gan neesmu vēl redzējusi. […….] (Atšifrēja Rūta Līcīte 2016. gadā.)

Šai reizē mums paveicās, ka tekstam un aizkrāsojumam bija izmantotas dažādu veidu un toņu tintes. Par Teodoru Reiteru gan mēs uzzinājām tikai to, ka viņš izskatās lieliski, taču priekšmets ieguva papildu elementu, un muzejnieku ziņkārība arī guva gandarījumu. Iespējams, to pašu rezultātu var panākt, nododot šo priekšmetu rokrakstu ekspertiem laboratorijā, tomēr šajā situācijā teksts tika atklāts priekšmetam vissaudzīgākajā veidā. Viens no svarīgākajiem kritērijiem digitalizācijas procesā ir izvērtēt, vai tā nekaitēs priekšmetam, izvēloties saudzējošāko veidu un cenšoties samazināt kaitējumu līdz minimumam. Digitālajam laikmetam attīstoties, varam gaidīt jaunas kvalitātes un tehnoloģiju virsotnes, kas ļaus muzeja priekšmetiem dzīvot ilgāku mūžu, izgaismos jaunus priekšmetu vēsturiskos aspektus un turpinās bagātināt nacionālo kultūras mantojumu.