Kopš 4. jūnija Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstāžu zālē, Pulka ielā 8, aplūkojama izstāde “Es, rakstāmmašīna”, kur vienkopus pirmo reizi izstādīti 30 RMM rakstāmmašīnu kolekcijas priekšmeti. Izstāde ir unikāla, jo tā ir pirmā tik liela apjoma izstāde Latvijā, kas veltīta rakstāmmašīnām.

Izstādes idejas iedīgļi meklējami jau pirms trīs gadiem, kad radās iecere izstādīt rakstniecībai tik raksturīgo priekšmetu kolekciju, tomēr tikai tagad, atveroties Pulka ielas izstāžu zālei, to bija iespējams īstenot. Jāpiebilst, ka muzeja krātuvē rakstāmmašīnas nestāv gluži vienkopus, tās pieder dažādu personu kolekcijām, tāpēc tās pirmo reizi satiekas vienā izstāžu zālē. Izstādē iespējams izsekot rakstāmmašīnu vēsturiskajai un dizaina attīstībai, tiesa – pavisam nelielā šķērsgriezumā, parādot, ko savā laikā kā darba instrumentu izvēlējušās Latvijas kultūras personības – rakstnieki, aktieri, valodnieki, muzeju darbinieki.

Lielākais izaicinājums, veidojot izstādi, bija Latvijā maz pētītā rakstāmmašīnu vēsture. Vēl nesen rakstāmmašīnas tika uzskatītas par pavisam parastu ikdienas darba rīku. Vai mēs šodien savu datoru vērtētu tik augstu, lai nodotu muzeja krājumā? Rakstāmmašīnas kā piemiņas lietas ir nonākušas muzejā saistībā ar personībām, kurām tās ir piederējušas. Tomēr to vērtību un nozīmi sava laikmeta, arī savu īpašnieku kontekstā, sākam ieraudzīt tikai pamazām, kad rakstāmmašīnas ir gandrīz pilnīgi zaudējušas savu utilitāro pielietojumu.

Vesela paaudze, mani ieskaitot, ir pieaugusi un uzsākusi darba gaitas nemaz neprotot darboties ar rakstāmmašīnu. Nu jau šis rīks pieder tai priekšmetu kategorijai, kas, līdzīgi kā spalva dzejnieka rokā, iegūst īpaši romantizētu auru. Tā veido priekšstatu par pagājušā gadsimta rakstniekiem, kuriem tā bija viens no galvenajiem darba instrumentiem, tomēr, lai saprastu rakstāmmašīnu, nepieciešams saprast arī laiku, kurā tai bijusi nozīmīga loma.

Tas bija laiks, kurā nebija “delete” taustiņa un, lai izgatavotu kāda dokumenta kopiju, bija nepieciešams ar rakstāmmašīnu to pārrakstīt no sākuma līdz beigām. Izstādē tam ir atrodams izcils piemērs – ilggadējās muzeja darbinieces, Raiņa un Aspazijas rokrakstu atšifrētājas, Ainas Leites rakstāmmašīna, ar kuru viņa ir pārrakstījusi abu dzejnieku saraksti, dienasgrāmatas un piezīmes. Un darbs ar šo rakstāmmašīnu ir mērāms cilvēka mūža garumā, ko būtu pat grēks salīdzināt ar viegli lūstošajām mūsdienu tehnoloģijām. Vai kāds šodien varētu iedomāties, ka visu mūžu varētu lietot tikai vienu datoru, darot vienu un to pašu darbu?

Katrs teksts, kas rakstīts vai pavairots ar rakstāmmašīnu, ir prasījis milzu piepūli. Aiz katras lappuses stāv minūtēm, stundām un dienām ilgs darbs. Pieredzējušas mašīnrakstītājas vienas nakts darbs rezultējās aptuveni 30 lappusēs glīti pārrakstīta teksta. To pašu mūsdienās mēs varētu paveikt, nospiežot taustiņu kombināciju “CTRL+P”. Veidojot izstādi, es veicu eksperimentu – veselu mēnesi divas stundas pēc darba centos bez kļūdām pārrakstīt tekstu, kas nebija garāks par divām rindkopām. Tikai vienreiz man sanāca gandrīz perfekti. Gribētos, lai katrs, kurš vēlas iepazīt rakstāmmašīnu, mēģinātu ar to šodien uzrakstīt kādu teksta fragmentu, jo tikai tā var saprast, cik lielu darbu un pūles tas prasa. To nevar izstāstīt – tas ir jāizmēģina katram pašam. Tāda iespēja tiek dota arī izstādes apmeklētājiem.

Rakstāmmašīnas ir bijušas līdzās arī ļoti sarežģītās vēstures lappusēs. Padomju laikos ar rakstāmmašīnu pavairoja aizliegto literatūru un izplatīja pretpadomju idejas, tādēļ tā nonāca stingrā čekas uzraudzībā. Bailes mijās ar cerībām nodot tālāk kultūru, literatūru un idejas. Ar dzejnieka Knuta Skujenieka rakstāmmašīnu viņa sieva Inta pārrakstīja no izsūtījuma sūtītos dzejoļus, ko tālāk nodeva citiem dzejniekiem un paziņām lasīšanai, bet ar Ēvalda Valtera rakstāmmašīnu, izrādās, tapis slavenās, padomju varu kritizējošās poēmas “Rusiāde” manuskripts, kuras autors nebija zināms līdz pat padomju varas krišanai. Ikviens šādi rakstīts teksts balansēja uz naža asmens. Vai kāds atradīs, neizstāstīs, neizdzirdēs, kā rakstāmmašīna klab naktīs pārrakstot tekstus? Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka ir pasaule, kultūra, literatūra un māksla, ko iepazīt var vien caur tekstiem, kas pārrakstīti ar rakstāmmašīnu caur vairākām koppapīra kārtām. Nē, toreiz neko nevarēja tā vienkārši sameklēt internetā.

Kā lai to visu nodod apmeklētājam? Kopā ar mākslinieci Inetu Sipunovu izvēlējāmies ļoti vienkāršu, bet iedarbīgu paņēmienu – tekstus parādīt tuvplānā. Pievilkt tik tuvu klāt, lai var redzēt katru detaļu, katru rakstāmmašīnas burta niansi. Šie nospiedumi runā, un runā arī rakstāmmašīnas, kurām balsi iedeva Laura Vinogradova un Jēkabs Nīmanis. Ar Lauru kopā vācām materiālus, lasījām dienasgrāmatas, sarakstes, klausījāmies intervijas un meklējām arhīvos. Un tikai tad rakstāmmašīnas sāka runāt pa īstam – caur rakstnieces balsi, jo tikai rakstnieki spēj sadzirdēt priekšmetu stāstus. Lai tie taptu dzirdami arī apmeklētājiem, kopā ar Jēkabu Nīmani ierakstījām rakstāmmašīnu balsis – taustiņu klaboņu un zvaniņu skaņas, savukārt Lauras sarakstītos stāstus ierunāja Iveta Ruskule, Liega Piešiņa, Elīna Drulle, Laura Vinogradova un arī es.

Izstāde ir daudzbalsīga, daudzslāņaina, papildināta ar manuskriptiem no RMM un LNB krājumiem. Tā vēsta ne tikai par sen aizmirstu darba instrumentu, bet par veselu laikmetu, kad rakstāmmašīna bija galvenais un precīzākais informācijas nodošanas veids.