Rakstniecības un mūzikas muzejs
Viens līksmi te gavilē, bet otris tik kauc
Eduarda Veidenbauma dzeja klaudz un dārd, mēdz teikt. Tāpat tiek sacīts, ka viņa daiļradi caurstrāvo nolemtības izjūta. Organizējot pasākumu “Vēja spārniem rūpes traucas” – pirmo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpas “Tintnīca” ciklā “Tintnīca sapņotājiem” –, nonācu iekšējā konfliktā, jo līdz tam biju šiem izteikumiem akli ticējis, taču nu mani sāka nepārliecināt pesimistiskā nostāja – gan pamatskolas beigās, kad dzejoļi bija jālasa skolā, gan vidusskolā, kad klases ekskursijā pirmoreiz viesojos memoriālajā muzejā “Kalāči”, mani Veidenbauma dzeja satricināja – taču nevis ar nomākti gaudenām zemstrāvām, bet drīzāk vitāli pacilājošu noskaņu, kas aicina klaudzēt un dārdēt pašam, jo blīvētie nāves, skumju un trūdu tēli lasītāju piesātina tik lielā mērā, ka piešķir šīm parādībām pat ironisku nozīmi.
Šķiet, tieši šis aicinājums bijis par pamatu, lai pasākuma ciklu “Tintnīca sapņotājiem” ieklaudzinātu un piedārdinātu tieši Eduards Veidenbaums. Tāpat, protams, fakts, ka pirms mazliet vairāk nekā gada memoriālā muzeja “Kalāči” krājumā tika uziets iepriekš nepublicēts dzejolis, kurš, lai arī, skrupulozi raugoties, ir septiņdesmit piektais, tomēr, ieskaitot vienrindi un divrindi, kas iekļautas literatūrvēsturnieces Līvijas Volkovas sakārtotajā izlasē “Brīvības svētajais gars”, būtu septiņdesmit septītais, un šis zīmīgais skaitlis ir vēl viens cienījams iemesls svētkiem.
“Un “ārprātīgo” ir ceturtā suga,
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, –
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.”
Šādi vienā no Veidenbauma zināmākajiem dzejoļiem, kurā pirms ārprātīgajiem iezīmēti arī godīgie, prātīgie un ticīgie, raksturoti tie ļaudis, ko ieraudzīju kultūrtelpā “Tintnīca”, – jaunie, brīvdomīgie un brīvi domājošie. Un, liekas, tieši ar tiem identificējies mūžam jaunais Veidenbaums.
Nemainās viņš un viņa svabadais gars, bet mainās viņa vienaudži, jo, patiesi, pasākuma ievadā deklamējot viņa dzeju, pārņēma sajūta, ka esmu paņēmis rokās kāda laikmetīga, batāli noskaņota jaunā censoņa paššūtu grāmatiņu vai jaunākā “Avīzes Nosaukuma” numura eksemplāru. Varēju iztēloties Veidenbaumu ar maniem klasesbiedriem nervozējam par gaidāmo stāšanos universitātē, skrienam man pretī pa redakcijas kāpnēm vai palūkojamies augšup pie monumentālās Muzeju krātuves ieejas, iekams iesoļot iekšā, lai pašam paviesotos savā pasākumā.
Sava neilgā mūža laikā Eduards Veidenbaums dzejoļus apkopojis pierakstu burtnīcā, kas ir pirmavots visām mums zināmajām vārsmām, bet neiemantoja nevienu publikāciju. Tomēr gandrīz visi dzejoļi tika publicēti desmit gadu laikā pēc viņa nāves laikrakstos “Dienas Lapa” un “Mājas Viesis”, kā vēsta dzejnieks un literatūrzinātnieks Marians Rižijs savā referātā “Kā aklai vistai mieža grauds. Agrāk nezināms Eduarda Veidenbauma dzejolis memoriālā muzeja “Kalāči” krājumā”. Augšminētā burtnīca gan tikusi konfiscēta kādā kratīšanā laikraksta “Mājas Viesis” redaktora dzīvoklī, tātad, ja tai brīnumainā kārtā būtu izdevies pārdzīvot visas 20. gadsimta politiskās un militārās peripetijas, tā joprojām varētu slēpties cara žandarmērijas arhīvos Krievijā.*
Viena no galvenajām atšķirībām starp Veidenbaumu un mūsdienu jaunajiem autoriem ir tāda, ka, ja kāds šodienas zaļknābis nāk klajā ar savu septiņdesmit septīto dzejoli, mums tas nav nekāds pārsteigums, vien, iespējams, nopūšamies par grafomāniju, taču, kad atklājas, ka autoram, kurš miris jau vairāk nekā simt gadu, ir vēl kāds iepriekš nezināms dzejolis, tam ir krietni lielāka nozīme, un tieši tā arī ir noticis – pagājušā gada februārī, piedaloties memoriālā muzeja “Kalāči” pastāvīgās ekspozīcijas izveidē, starp krājumā esošajiem rokrakstiem Marians Rižijs identificējis iepriekš nepublicētu dzejoli.
Pasākuma “Vēja spārniem rūpes traucas” ievadā, vaicāta, kā tas maz ir iespējams, ka piepeši krājumā uzrodas (vai atrodas) šāds atklājums, ekspozīcijas darba grupas vadītāja Inga Surgunte atzīst, ka, iespējams, šis dzejolis nemaz nav autonoms mākslas darbs, bet gan uzmetums kādam citam dzejolim, jo tajā atklājas iepriekš jau manīti motīvi. Tāpat viņa atgādina par paradoksu: lai arī muzeju krājums sastāv tikai no jau pagājušā, tie ir dzīvi un mainīgi. To pašu varētu teikt arī par lielu daļu Rakstniecības un mūzikas muzejā mītošajiem autoriem – lai arī neko jaunu vairs neraksta un nerakstīs, viņi turpina dzīvot ne tikai pēkšņi uzietos priekšmetos un daiļdarbos, bet arī lasītājos, turklāt mainās – atbilstoši laikmeta elpai.
Tieši autoriem, kas dzīvo un mainās, un viņu pēctečiem, kas šo turpinātību un pārmaiņas nodrošina, veltīts cikls “Tintnīca sapņotājiem”, tāpēc uz pasākumu biju aicinājis augstskolas RISEBA audiovizuālās mākslas 2. kursa studentus, kā arī memoriālā muzeja “Kalāči” vēstnešus – Liepas pagasta jauniešus, kas patiesībā topogrāfiski aptver krietni plašāku teritoriju. Ar viņu palīdzību ieskatījāmies Veidenbauma radītajās atskaņās mūsdienās.
Zīmīgā kārtā pagājušovasar izdevniecības “Dienas Grāmata” biogrāfisko romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” publicēts Arno Jundzes romāns par Veidenbaumu – “Es nemiršu nekad”. Tieši šis romāns ir bijis pamatā augstskolas RISEBA otrkursnieku pirmajām mācību īsfilmām – katram piešķirta viena no pēdējām astoņām Veidenbauma dzīves dienām. Stilistiski savijot dažādus laikus pagātnes popūrijā, kurā durvju rokturis no 21. gadsimta sākuma satiekas ar grāmatām no “Sprīdīša bibliotēkas”, seniem koferiem, vēsiem Vecrīgas pagrabiem un Holivudas pirmsākumu ekspresīvo aktierspēli.
Četru izrādīto īsfilmu (vienu no tām iespējams skatīt šeit) caurvijtēma, šķiet, ir ilgas pēc jēgpilni nodzīvotas dzīves, kādas Veidenbaumu piemeklē viņa mūža norietā. Lai arī, raugoties reflektīvi, mēs viņu varam skatīt kā latviešu modernisma dzejas aizsācēju, viņš nomira divdesmit četru gadu vecumā šķietami nerealizējies – bez publikācijām un kārotās universitātes diploma. Iespējams, ar to viņš joprojām saglabā savu aktualitāti – viņā mēs ieraugām pašu bailes no nepiepildītiem sapņiem, bet viņa dzeja aicina tām neļauties.
Ar Eduardam Veidenbaumam raksturīgo kareivīgumu pret visu odiozo pasaulē vērsās jaunie Veidenbaumi – tā muzeja jauniešu vēstnešus drosmīgi nodēvējusi memoriālā muzeja “Kalāči” pārstāve Baiba Roze. Iesākumā viņi uzstājās ar dzejas performanci, kurā viņu personīgās rūpes satikās ar popkultūras atsaucēm un publiskajā telpā izskanējušiem politiķu izteicieniem, bet pēcāk par visu, kas besī, sākot ar sabiedriskā transporta infrastruktūras nepilnībām un beidzot ar gramatikas normu neievērošanu, aicināja izteikties arī pasākuma viesus, visbeidzot aicinot visus šī gada augustā memoriālajā muzejā “Kalāči” apmeklēt dzejniekam veltītu notikumu – “Veidenfest”.
“Vēja spārniem rūpes traucas” ir rinda no kāda Veidenbauma dzejoļa, kas aptver cilvēka dabai un viņa daiļradei raksturīgo sajūtu, ka rūpes traucas šurpu turpu un, cerams, prom. To arī novēlu.
Eduarda Veidenbauma 77. dzejolis:
“Pēc uzturas katram jācīnās daudz
Klau dzelži un visādi ieroči klaudz
Pār zemēm, ūdeņiem tvaiks ir kas brauc
Ar zibina spēku tie palīgā sauc
Tā sadzīvi mutulu mutulis jauc
Viens līksmi te gavilē, bet otris tik kauc
Ikkatram te zināmais laiks ir atļauts
Kad nobeidzas tas, pie Hades tas šmauc”
* Marians Rižijs, “Kā aklai vistai mieža grauds. Agrāk nezināms Eduarda Veidenbauma dzejolis memoriālā muzeja “Kalāči” krājumā”, 2022.
Foto: Agnese Tauriņa, www.photo4art.lv
