Rakstniecības un mūzikas muzejs
Tīrās dzejas kritika. Diskusija par Eināra Pelša (Demon) dzejas krājumu “Condom”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Eināra Pelša (pseidonīms “Demon”) dzejoļu krājumu „Condom” (“Izdevniecība Valters Dakša”). Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz februāra beigām. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Ja būtu vienā teikumā jāraksturo šī brīža situācija latviešu dzejā, varētu teikt, ka latviešu dzejas ainā aktīvi darbojas daudzi un dažādi dzejnieki un Einārs Pelšs. Kas tad Pelšu padara tik īpašu? Nebūtu pārspīlēti teikt, ka tieši Pelšs saucams par konceptuālās dzejas celmlauzi un popularizētāju latviešu literatūrā, un viņa iepriekšējā grāmata “Mīļākais tētis pasaulē” (2016) daudziem dzejas cienītājiem un dzejniekiem bija kā svaiga gaisa malks zināmā mērā sastingušajā latviešu literārās domas pasaulē. Mazliet agrāk par konceptuālās dzejas iespējām pastiprināti sāka interesēties arī Kārlis Vērdiņš, bet 2017. gadā daudzus pārsteidza Annas Auziņas grāmatā “Annas pūra govs” iekļautie konceptuālie teksti. Nav šaubu, ka arī turpmāk gaidāmi dažādu dzejnieku radoši eksperimenti šajā virzienā, taču Pelšs tomēr paspēja pirmais – vismaz grāmatas formātā. Artis Ostups savos “paragrāfos par Pelša jaunāko dzeju”, rakstot par krājumu “Mīļākais tētis pasaulē”, izteica cerību, ka arī pēc šīs grāmatas vēl ir iespējams kaut kas interesants[1]. Šķiet, ka Pelšs nebūtu Pelšs, ja liktu uz sevi ilgi gaidīt, un jau 2017. gada nogalē pie lasītājiem nonāca viņa jaunākais krājums “Condom”, ko autors izdevis ar pseidonīmu “Demon” (grāmatnīcu rādītājos abi šie vārdi tiek minēti kā nosaukums – būtībā kārtējā veiksmīgā autora mistifikācija).
Grāmata pieteikta kā ilustrēts grafiskās dzejas krājums, taču šis raksturojums aptver tikai vienu no daudzām tās mākslinieciskajām izpausmēm. Patiesībā arī jēdziens “konceptuālā dzeja” ir tikai ērts termins Pelša domāšanas un darbības veida vispārīgai raksturošanai, jo viņa grāmata ietver plašu pārskatu par 20. gs. avangarda un eksperimentālās literatūras paņēmieniem – šeit vienuviet sadzīvo jau minētais konceptuālisms (gan krievu, gan amerikāņu tradīcijā), konkrētā dzeja, valodas dzeja, situacionisma idejas, futūrisma un sirreālisma pēdu nospiedumi un vēl, un vēl… “Condom” nesagatavotu lasītāju pārsteigs gan ar datora ģenerētās dzejas paraugiem, gan dažādās teksta apstrādes programmās veidotām kolāžām un pat oriģinālzīmējumiem, gan, iespējams, intriģējošāko grāmatas daļu, kurā Pelšs apkopojis citu dzejnieku “aizdotos” dzejoļus. Šeit lasāmi, piemēram, Andreja Seņ-Seņkova, Dmitrija Kuzmina un Arvja Vigula teksti, kas, spriežot pēc to formas un satura, arīdzan tapuši spēcīgā Pelša domāšanas lauka ietekmē. Grāmatā iekļauts arī ironisks komentārs par kritikas nozīmi mūsdienu latviešu kultūrvidē (no plašās recenziju kopas atstātas tikai pieturzīmes, pārvēršot tās savdabīgos grafikas darbos) un pat kalendārs visam gadam, protams, ar Pelša piezīmēm.
Domājams, ka Pelša grāmatas padziļināta analīze varētu kalpot par ierosinājumu plašam un daudzpusīgam akadēmiskās izpētes darbam. Tikmēr pats Pelšs ne reizi vien uzsvēris, ka savus darbus (šķiet, būtu pārāk pliekani tos dēvēt vienkārši par dzejoļiem) nebūt neuzlūko kā apzinātu vēlmi nostāties pretī līdzšinējai latviešu dzejas tradīcijai (vai, precīzāk sakot, kaut kādiem vispārpieņemtiem priekšstatiem par to, ko mēs saucam par dzeju), bet vienkārši rada tos, vadoties pēc savas dziļākās būtības (tas gan netraucē viņam izcili atdzejot, piemēram, krievu dzejnieku Igora Severjaņina, Nikolaja Gumiļova un Daniila Harmsa tekstus, tāpēc nevietā būtu pārmetumi, ka Pelšs dzejā ir diletants). Tas veido paradoksu, kas varētu būt unikāla Pelša daiļrades šķautne ne tikai latviešu, bet, iespējams, daudz plašākā kontekstā, kurā šķietami racionāli izkalkulētie, mehanizētie un no ierastās emocionalitātes un vēstījuma attīrītie darbi kļūst par itin tiešu, pat atkailinātu autora iekšējās pasaules atspoguļojumu. Līdzīgu tēzi izvirzīja jau Kārlis Vērdiņš, apcerot Pelša iepriekšējo krājumu, kas veltīts viņa dēla hokejista Kristiāna Pelša piemiņai, proti, ka traģiskā tēma netiek izteikta tieši, bet “(..) dzejas balss intonācijā – tā stāsta par dzīvi pasaulē, kuru aptumšojušas zaudējuma sāpes, un dzeja šeit ir veids, kā tās pārvarēt (..).”[2] Krājumu “Condom” iespējams interpretēt arī kā savdabīgu “tradicionālās dzejas” kritiku, kas ar savu vēstījumu atgriežas turpat, kur pirms teju trīsdesmit gadiem nonāca arī Aivars Ozoliņš ar latviešu spēlējošās literatūras klasiku “Dukts”. Tikai – un šī atšķirība ir būtiska! – ja Ozoliņš pēc savas anti-literatūras manifestācijas, ka neko nav iespējams pateikt, pārstāja rakstīt, tad Pelšs acīmredzami izbauda procesu un meklē visas iespējamās formas un veidus, kā turpināt pateikt šo “neko”, turklāt bieži vien negaidīti pasakot kaut ko pavisam svarīgu. Tas tikai apliecina literatūras paradoksālo dabu, ka pat apzināti mēģinot radīt bezjēdzīgo, no zināma jēgas slāņa nekādi neizdodas izvairīties (to, protams, var uzlūkot arī kā talanta pazīmi, taču šāds rezultāts ir konceptuālās mākslas mērķis), tikmēr teksti, kas šķiet tapināti kā absolūta utilitāras un jēgpilnas dzejas esence (atcerēsimies pagājušā gada pirktāko grāmatu Latvijā), spiesti piekāpties dzīves īstenības priekšā un izzūd ikdienas metaforu jūklī.
Komentāri
-
Cienītā Ludvika, sirdsmīļā trauksmainā kubiste, atvainojos, ka aizkavējos ar atbildes vēstulīti!:) Jūsu vārsmojums arī ir ļoti ok! (atvainojos par svešvārdu (tas praktiski ir vienīgais, ko zinu )) Sakarā ar to, ka man pricipiāli nav pistoles (tas pašaizsardzības nolūkos), nedzeru rumu no pag. gadusimta, esmu ticis par biedra naudas nemaksāšanu izslēgts no komjaunatnes un nevaru būt stulbāks kā esmu , – aiz visa tā vairos skraidīt pa džungļiem (ja Karaokes ir džungļos, slinkums guglēt, sorry (atvainojos par 2. man zināmo svešvārdu-poliglota iedīgli). Bet, mīļā Revolverroze, iedomājot jūs, krūtīs man silst jūtas, izprotu jūsu svēto dusmu psiholoģiju, jo alkatīgie kapitālisti pie mums arī izrīkojas liriski atbaidoši, nedzejiski ciniski, visatļautāk vēl par aizprātiešiem un praviešiem. Dzeju viņi nelasa arī. Domās esmu ar jums, saudzējiet sevi, mašīneļļaino puķu dzejniec, nelieniet kaujas pašā peklē, lai varat padalīties ar jaunām vārsmām un stratēģiskām teorijām – ko mums ar savējiem (m)ērgļiem iesākt. Tā jau man viss poh patiesībā, bet dažureiz uzsit dusmas un kaunu, zinot, ka kaut kur, varbūt niedrēs vai zem palmas pret netaisnību kvēlojat jūs! Avīzēs raksta, ka latvju tauta kaut kurp izbrauc, varbūt, dodas pie jums (vai jūs citus arī uzrunājat?), to nemācēšu precīzi pateikt, gribētos lai neplok jūsu cerības par proletariāta rezervēm. Ar kvēlu sveicienu un, kā parasti 10 noliektām galvām, jūsu Dēmons.
P. S. Varbūt sākšu rakstīt sociālu dzeju sākumam un galam.
E. P. S. (Einārs. Pelšs. Staņislavovičs.) -
Spēle, protams, ir laba lieta, tomēr nepamet jautājums – a kāpēc tas viss ir vajadzīgs. Nepamet sajūta, ka radošais talants tiek nodedzināts biszāļu kaudzei, kam piesviests špickoks. Šovs, protams, ir zvērīgs, taču otrajā un trešajā reizē vairs nepavelk. Nervozi pīpēju stūrī. (Marka “Līme “Moment” no 1987. gada”).
-
Marka “Līme “Moment” no 1987. gada”.
(u.c.)Nervozi pīpēju stūrī.
Šovs, protams, ir zvērīgs,
taču otrajā un trešajā reizē vairs nepavelk.Nepamet sajūta,
ka radošais talants tiek nodedzināts biszāļu kaudzei,
kam piesviests špickoks.Spēle, protams, ir laba lieta,
tomēr nepamet jautājums
– a kāpēc tas viss ir vajadzīgs. -
Paldies, Einār, ka labus dzejoļus sacerēji!
-
Lūdzu, draugs, sacerēšu vēl!
Biedri Pelš, dzejoļi – tas ir labi. Taču kad Jūs beidzot pievienosieties vispasaules revolucionāru rindām? Diemžēl nevarēju ierasties uz jūsu dzejas vakaru, jo mums Karakasā pašlaik, kā saka, “ne līdz dzejai.”