Rakstniecības un mūzikas muzejs
Vai tā bija dzīve, kādu vēlējāmies? Diskusija par Daces Vīgantes grāmatu “Ledus apelsīns” un Janas Egles grāmatu “Gaismā”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Daces Vīgantes stāstu krājumu “Ledus apelsīns” un Janas Egles stāstu krājumu “Gaismā”. Uz jautājumiem atbildēs arī pašas autores. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 28. februārim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Nav nejaušība, ka pirmajai Lasītāju kluba diskusijai 2017. gadā izvēlējāmies uzreiz divas latviešu autoru grāmatas. Daces Vīgantes un Janas Egles debijas prozā pēc dažādiem ārējiem kritērijiem šķiet tik līdzīgas, ka teju raisa fantāzijas, vai tikai abas rakstnieces nav slepus izveidojušas ko līdzīgu latviešu reālistiskās īsprozas labāko tradīciju fanu klubam. Tomēr uzkrītošā līdzība starp abām grāmatiņām rosina meklēt arī gluži pretējā virzienā – censties izprast, kas katras autores rokrakstā ir atšķirīgais un unikālais.
Iesākumā gan mazliet par pieminētajām līdzībām. Domāju, ka nebūs liela aplamība abas rakstnieces savā ziņā uzskatīt par latviešu īsprozas karalienes Regīnas Ezeras agrīnās poētikas mantiniecēm – gan Vīganti, gan Egli galvenokārt interesē sievietes iekšējā pasaule un sieviete pasaulē (tas gan nenozīmē, ka stāstos nav vietas vīriešiem, tomēr viņiem reti tiek piedāvāta iespēja kļūt par stāstītājiem vai galvenajiem varoņiem), bez jebkādām literārām rotaļām modernisma vai postmodernisma garā – personāži kopā ar lasītāju ne brīdi nezaudē ciešo saķeri ar zemi un apkārtējo realitāti. Šajā sakarā gribas pieminēt arī 1980. gadu prozas “jauno vilni”, ko pārstāv par “niknajām meitenēm” dēvētās Rudīte Kalpiņa un Eva Rubene, atsevišķu stāstu kontekstā arī Andra Neiburga. Šo autoru stāstus raksturo atklātība un morāla neitralitāte attieksmē pret saviem varoņiem un laikmeta reālijām, respektīvi, vēlme samērā bezkaislīgā manierē fiksēt “visu, kā ir”. Gan Vīgante, gan Egle lielā mērā vēlas tieši to pašu, atturoties no moralizēšanas vai gaudulīgas žēlošanas pat visskarbākajās situācijās, vai runa būtu par tēvu-pedofilu (Egles “Judīte”), dzīves pabērniem (Vīgantes “Mēness parhēlijs”) vai sievieti, kas visu mūžu dzīvojusi kā vīrietis (Egles “Aiziet jūriņā”).
Personāžu starpā gandrīz visu laiku risinās psiholoģiskā drāma labākajās Blaumaņa tradīcijās, kur svarīgākais un sāpīgākais nereti tiek noklusēts. Viņu dzīves ietekmē gan rūpīgi glabāti pagātnes noslēpumi, gan spraigi un liktenīgi notikumu pavērsieni tagadnē, nereti alkohola aizmiglotā prātā. Vīgante savos stāstos, īpaši garstāstā “Ledus okeāns”, būtisku lomu piešķir ne tikai psiholoģiskajiem faktoriem, bet arī vēsturiskajai realitātei, iezīmējot saikni starp laikmeta griežiem – Otro pasaules karu, padomju okupācijas periodu, atmodu un neatkarības nesto apdullumu – un personāžu dzīves līkločiem, kas visspilgtāk izpaužas tieši atsevišķās, filigrānās detaļās (piemēram, stāstā “Cita” aprakstītajās meitenes izjūtās, nonākot tēva jaunās sievas smalkajā dzīvoklī, kas pilns ar padomju ierindas cilvēkam nepieejamiem labumiem). Egle vairāk koncentrējas uz tagadni, turklāt jūtams, ka sociālā realitāte kā dzīvi veidojošs apstāklis viņu interesē krietni mazāk, tomēr atsevišķi stāsti kā “Durvis”, “Aiziet jūriņā” un “Laiks mosties” ieskicē personāžu pagātni ar neuzkrītošu padomju perioda sadzīvi fonā, iztiekot bez Vīgantei raksturīgajām detaļām. Iespējams, es kļūdos, taču raugoties uz abām grāmatiņām tādā kā makrolīmenī, nostiprinājās pārliecība, ka Egles trumpis ir spēja dažos teikumos izstāstīt veselus dzīvesstāstus pat vairāku paaudžu garumā, turpretī Vīgante vairāk uzmanības pievērš konkrētai situācijai un tās detalizētam aprakstam, ikdienišķiem brīžiem piešķirot bezmaz dzīvesgājuma vērienu. Protams, to nevar attiecināt uz visiem tekstiem, jo arī Eglei ir stāsti, kas sīki fiksē atsevišķus notikumus (teiksim, “Bedre”), tikmēr Vīgante īsajā stāstā “Skatiens” apraksta mātes un meitas attiecības dzīves garumā (garstāstu “Ledus okeāns” atļaušos neskaitīt atšķirīgā formāta dēļ). Lai arī dzīves ēnas puses ir abu rakstnieču izejmateriāls un nekādas “dziesmas par laimi” te neatradīsim, nevar neievērot, ka Egle šo negāciju attēlojumā ir daudz brutālāka un par lasītāja labsajūtu īpaši nerūpējas – grāmatas nosaukums un siltos toņos krāsotais vāks var izrādīties maldinošs, jo rakstniece nevairās pat no detalizētām incesta un izvarošanas ainām, nemaz nerunājot par mirušiem vai uz nāves robežas esošiem cilvēkiem. Grūti atsaukt atmiņā kādu nesenu latviešu prozas darbu, kas būtu tik ļoti piesātināts ar fiziski sajūtamu nāves klātbūtni – šķiet, pat Ingas Žoludes darbi te nestāv klāt. Vīgantes proza šajā ziņā ir krietni vien rāmāka, bez epatāžas un vērienīgiem ārējiem satricinājumiem, taču tas nebūt nenozīmē, ka dzīves emocionālā kvalitāte tajā būtu ievērojami augstāka. Gan Janas Egles, gan Daces Vīgantes stāstu personāži ilgojas pēc visparastākās līdzcilvēku sapratnes un attiecību siltuma, tie nav nekādi intelektuāli pārcilvēki ar augstiem garīguma un morāles apvāršņiem, bet tie, kurus ikviens no mums redz ikdienā uz ielas, savā darbavietā vai pat tuvāko cilvēku lokā. Tie esam mēs paši.
Komentāri
-
-
Paldies, Marija! Šie salīdzinājumi ar klasiķiem (gan aizgājušājiem, gan dzīvajiem) ir ļoti pagodinoši. Neredzu nevienu iemeslu par tiem skumt vai īgņoties. Ja man jāmin, kuri no nosauktajiem autoriem man ir īpaši tuvi kā lasītājai, noteikti minēšu Blaumani, Ezeru, arī Andru Neiburgu. Bet par iedvesmas avotu gan man kalpo tikai un vienīgi īstā, mainīgā un pārdzīvojumiem bagātā dzīve.
-
-
Paldies par jautājumu, Marija!
Uzreiz paskaidrošu, ka gribētu atstāt kritiķu ziņā savas prozas salīdzināšanu ar dižajiem rakstniekiem, kaut vai tā iemesla dēļ, ka strādājot nedomāju par to, ka tagad rakstīšu līdzīgā manierē vai par tām pašām tēmām, par ko jau savos darbos runājušas Regīna Ezera vai Nora Ikstena u.c. Pat Aivars Madris savā ievadrakstā atzīmē, viņaprāt, atšķirīgo manos un Janas Egles darbos. Tādā kontekstā varētu analizēt arī Regīnas Ezeras, Noras Ikstenas, Andras Neiburgas u.c.autoru darbus, un secināt, ka sastopams gan līdzīgais, gan atšķirīgais. No tā izriet, ka tomēr esam gana dažādas savā izteiksmes veidā, tēmu izvēlē un vēstījuma pasniegšanas manierē.
Par kopīgo: no lasītājiem saņemu atsauksmes, ka mani stāsti ir iztrūcinājuši kādu dvēseles stīgu, uzjundījuši sāpīgas atmiņas, rosinājuši pārdomas, sajūsmu, gaišas skumjas, mazliet arī nostalģiju, riebumu – utt. visai plašu izjūtu gammu. Domāju, ka līdzīgas emocijas un pēcgaršu raisījuši arī citu recenzijās pieminēto autoru darbi. Arī viņu prozā risinātas lasītājiem tuvas, pazīstamas un sarežģītas attiecību tēmas uz reālistiska sociālā un vēsturiskā fona, un, pārfrāzējot Aivara Madra ievadrakstā minēto par manu un Janas Egles prozu, arī tās nav nekādas dziesmas par laimi.
Par recenzijās minēto autoru ietekmi uz manis radītajiem stāstiem ir gana grūti atbildēt. Par nopietnu atskaites punktu uztveru Andras Neiburgas prozu, kuras radīto uzskatu par izcilu literāru meistardarbu. Bet es nekādā gadījumā neuzdrošinos salīdzināt savu veikumu ar viņas virtuozajām intelektuālajām pasāžām un psiholoģiski smalkajiem portretējumiem. Protams, arī Regīnas Ezeras, Noras Ikstenas un Ingas Žoludes radītais licis aizrauties elpai. Piemēram, klausoties Ingas Žoludes audiogrāmatu “Sarkanie bērni”, biju tā pārņemta, ka izraisīju ceļu satiksmes negadījumu. Visi dzīvi un veseli.:) -
Paldies par labajām grāmatām. Lasīju intervijās, ka Janai Eglei vēl ir daudzi nepublicēti stāsti. Tik ļoti mūsu literatūrā pietrūkst jaudīga romāna par mums pašiem pašlaik, par mūsdienām. Par laukiem. Varbūt Janas Egles nepublicētie stāsti savīsies kā romāns? Piemēram, kā Regīnas Ezeras Zemdegas.
-
Paldies, terre! Neesmu droša, ka kādreiz saņemšos romānam, rakstīšana prasa pilnīgu iedzīvošanos tēlos un vidē. Pāris gadus atrasties citā pasaulē, pētīt, izzināt, krāt informāciju, rakstīt un dzīvot ar rakstāmo. To nevar izdarīt paralēli tai ikdienai, kurā dzīvoju. Bet man ļoti patīk īsā stāsta formāts. Un arī tajā var visādi izdzīvoties un izspēlēties. Vēl ir daudz iespēju.
-
-
Diemžēl vēl neesmu lasījusi Vīgantes grāmatu, bet diskusijas iekustināšanai vēlos kādus vārdus bilst par Egles krājumu. Lasu atsauksmes un brīnos, ka “Egle… negāciju attēlojumā ir daudz brutālāka un par lasītāja labsajūtu īpaši nerūpējas”, jo mana sajūta lasot un pēc pārdomājot bija teju pretēja. Jā, visas lietas, tā sacit, sauktas īstajos vārdos, bet visvairāk uzrunā sapratnes pilnā attieksme pret katru stāstu varoni – neviens nav maita tāpēc, ka vienkārši maita, katrs ir žēlošanas un mīlestības vērts, tikai …nu, dzīve katram vis visu nedod. Izgaismotās likteņu bedres un bezdibeņi nav pašmērķīgi izgaršoti, bet, kā sķiet, visiem spēkiem valdoties (lai nenojuktu jūtās), cik vien iespējams, mierīgi izgaismoti. Lasītāju labsajūta? Pēc grāmatas izlasīšanas es sajutos kaut ko vairāk par dzīvi un līdzcilvēkiem apjēgusi.Tā ir laba sajūta. “Когда б вы знали, из какого сора. Растут стихи, не ведая стыда…” (Anna Ahmatova) Varbūt lasītāju labasjūtas ir atkarīgas no lasītāju pašu redzes un pieredzes. Man patīk,ka manu dvēseli mazliet izskalo. Drīkst arī velēt. Vai būtu vērts laiku tērēt ar tekstiem, kuri aizplūst pār galvu, pat to neskarot?
-
Paldies, Gunta! Ja gribu būt godīga, jāteic, ka rakstot tomēr īsti nedomāju par to, kā jutīsies lasītājs, tātad, kā saka Madris – nerūpējos. Tā gan nav apzināta brutalitāte, taču kaut ko rādīt maigāku un pūkaināku nekā tas patiesībā ir, noteikti necentos. Bet priecājos par katru lasītāju, kurš sajutis to “mīlestības vērts” attiecībā uz ikvienu no maniem varoņiem.
-
-
iespējams tā kāds dzīvo, tā notiek, un notiek vēl briesmīgāk, bet kopumā nesapratu grāmatas Gaismā stāstu varoņu rīcības cēloņus. Vai tas ir autores apzināti izvēlēts “pelēkā akmens” paņēmiens?
-
Paldies par komentāru, Aina! Varbūt vieglāk būtu atbildēt, ja būtu minēti varoņi, kuru rīcību nesaprotat. Taču vairāk vai mazāk tā tiešām ir mana apzināta izvēle – neskaidrot, netulkot. Ļaut lasītājam pašam atrast cēloņsakarības.
-
-
Tikko izlasīju Ledus apelsīnu. Spoži. Liktu 10 zvaigznes no 10 abām grāmatām. Aizraujoši bija identificēties ar varoņiem, jo esam no vienas paaudzes, esmu no dziļiem laukiem, manā ģimenē ir smagi padomju represiju stāsti. Skaudri mulsina tikai viens. Un liek iekšēji protestēt, neticēt.
Kāpēc nevienā no stāstiem nav neviena ( tagad grūti atrast apzīmējumu) normāla/stipra/tēvišķīga/atbildīga/uzticama/vīrišķīga vīrieša? Vai tas Jums ir nejauši vai konceptuāli?Ir Opis Ledus okeānā, bet tā ir aizejošā paaudze, ir Edvards, bet viņu nokauj komunisti. Manā pieredzē/ģimenē ir daudzi, kam piemīt/piemita šīs īpašības. -
Terre, paldies par labajiem vārdiem un novērtējumu. Piekrītu, nosacīti stiprie “Ledus okeānā” ir Opis un Edvards ar saviem skaudrajiem likteņiem. Bet mans mērķis un stāsta koncepcija bija parādīt konkrētās ģimenes nākamās paaudzes cilvēku salauzīto personību un domāšanas veidošanās cēloņus, kas nosaka viņu turpmākās izvēles, rīcību un sekas – gan vīriešu, gan sieviešu. Ar to gribu teikt, notiek visādi, ne visi izaug par “varoņiem”, un ne katra rīcība ir uztverama kā atbildīga vai vīrišķīga, bet arī nav nosodāma. Izlīdzināšanās cerība iezīmējas trešajā paaudzē.
Piekrītu, vairāki stāsti, izņemot “Diptihu” un “Barankas” rakstīti no sievietes skatupunkta un centrējas sievietes iekšējā pasaulē un redzējumā, jo tā man bija vieglāk rakstīt, tādi sižeti veidojās. Nevaru arī piekrist, ka citos stāstos vīrieši viennozīmīgi nav normāli/tēvišķīgi u.tt., tad būtu jārunā par katru stāstu atsevišķi. Tomēr mani priecē dažādi viedokļi un tas, ka varoņi tiek uztverti neviennozīmīgi.
Sveiciens un cieņas apliecinājumi abām rakstniecēm, prieks par tik noslīpētām debijām! Pagaidām esmu lasījusi tikai dažus stāstus no abām grāmatām, bet vēlējos vaicāt: kā skatāties uz sev veltītajiem salīdzinājumiem – sākot ar Rūdolfu Blaumani, Regīnu Ezeru, “dusmīgajām meitenēm”, Ingu Žoludi un citām mūsdienu rakstniecēm, un tagad arī vienai ar otru? Vai recenzijās piesauktie autori jums pašām ir tuvi, kalpojuši par iedvesmas avotiem? Vai varbūt kādos gadījumos tieši otrādi?