Rakstniecības un mūzikas muzeja jūlija mēneša priekšmets ir Jāņa Joņeva galda lampa, kas stāvējusi uz rakstnieka galda romāna “Jelgava 94” tapšanas laikā. Tā ir salīkusi no tējas maisiņu svara un, kā atzīst pats rakstnieks, daudz palīdzējusi radīšanas brīdī. “Andra Konste ieraudzīja lampu un teica – šis priekšmets ir…

RMM jaunajā literārajā pastaigā “Anšlava Eglīša Rīga” dalībnieki var iepazīties ar rakstnieka, dzejnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša dzīves epizodēm, kas saistītas ar Rīgu, viņa personības tapšanas ceļu un dažiem rakstnieka dzīves notikumiem, kas sasaucas ar romāna “Homo Novus” ainām.

Šodien aprit simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju "Himnai 100" noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts

“1988. gada 18. novembrī, kas ir mana vectēva vārdadiena un Latvijas valsts dzimšanas diena, devāmies uz kapsētu vēlā vakara stundā ar sarkanbaltsarkano karogu. Bija tikko uzsnidzis pirmais sniegs, - tāda burvīga, balta, čagana sniega kārtiņa. Mēs sadedzam svecītes un visi, stāvot ap viņa kapiņu, ar karogu rokās dziedājām “Dievs, svētī Latviju””, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj komponiste Gundega Šmite.

Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. /../ Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta - pilna zāle. /../ Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” - maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju”.

Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” no 15. maija līdz 15. oktobrim (Liepas pagasts, Priekuļu novads) būs apskatāma Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde “Eduards Veidenbaums – neiespējamais dzejnieks”. Atklāšanas pasākums notiks 15. maijā, plkst.13.00.

Izstāde veltīta latviešu aktierkino sākotnei, aptuveni divdesmit gadu ilgam laika posmam pirms Otrā pasaules kara. Amerikas kino vēsturē šo laiku dēvē par Holivudas zelta laikmetu, Latvijā tikmēr ar ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem, bet ar lielu entuziasmu mazos filmu uzņēmumos tapa pirmās filmas.

“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.