Jānis Mediņš ap 1910.gadu. Foto: nezināms.  RTMM_208914.

Jānis Mediņš (vidū), Kārlis Briedis (vēlākais mācītājs) un neatšifrēta persona kara dienesta laikā. Rīga, 1916. gads. Foto: M.Lapiņš. RTMM 511415.

Skats no operas izrādes “Uguns un nakts”. Nacionālā opera, 1921.gads. Režisors Ērihs Lauberts, scenogrāfs Oto Skulme. Rīgas celšanas skats. Labajā pusē Ādolfs Kaktiņš (Lāčplēsis), kreisajā pusē – Milda Brehmane-Štengele (Spīdola). Foto: nezināms. RTMM_209550.

Jānis Mediņš. Operas “Uguns un nakts partitūra (3.redakcija), RTMM 205757\1.

Jānis Mediņš, Rainis, dekorators Oto Skulme un režisors Ērihs Lauberts Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” iestudēšanas laikā. 1921. – 1922.gads. Foto: V.Rīdzenieks. RTMM 204923.

Jānis Mediņš, 20. gs. 20.gadu beigas. Foto: V. Rīdzenieks. RTMM 160954.

Jānis Mediņš, profilā (sēž pie klavierēm). Blombergā, Vācijā, 1948.gadā. Foto: nezināms. RTMM_511420.

Jānis Mediņš, Rīgā, 1965.gads. Foto: nezināms. RTMM_525577.

Radoša darba veicējs visos laikos ir tiecies pēc emocionāla pacēluma un spēku pieplūduma, ko sauc par iedvesmu, jo tieši tā rada vēlmi darīt šeit un tagad, ļaujot dvēselē atplaukt radīšanas brīnumam. Lai notvertu šo sajūtu, dažs klausās putnu balsīs, kāpj kalnos, dodas pie jūras vai vēro saulrietu mainīgo krāsu paleti, cits iedvesmu smeļas skaistās lietās, grāmatās vai cilvēkos, kuri izsauc sirds trīsas.

Pavisam citādi tas bijis ar šī stāsta varoni, vienu no ražīgākajiem latviešu komponistiem Jāni Mediņu (1890—1966), kurš, smejot teicis, ka vienkārši neciešot neaprakstītu nošu papīru. Mūzika viņā skanot vienmēr, vajag tikai paspēt to uzlikt uz papīra: “Žēl, ka nav izgudrota mūzikas stenogrāfija. (..) Varu rakstīt tikpat labi lietainā kā saulainā laikā, arī trokšņi mani netraucē. Man nav jāiet uz mežu kā Sibēliusam, lai rastu iedvesmu. Skaņas neatlaidīgi laužas prātā un sirdī un prasa skanīgu veidu un izteiksmi…”.

Skaņraža paša teikto apliecina arī Mariss Vētra: “Lai rakstītu jaunu skaņdarbu, viņam nekad nevajadzēja nedz klavieru, ne cita instrumenta – viss skanēja arī tad, ja citi cilvēki to nevarēja sadzirdēt un saprast. Bez mūzikas sirdī mūsu dižmeistars nespēja ne ēst, ne priecāties, nedz precēties. Es tiešām, varu zvērēt, ka esmu redzējis Jāni Mediņu komponējam ar kafijas krūzīti vienā un pildāmspalvu otrā rokā, un esmu redzējis, kā starp ceptu olu un kūpināta šķiņķa kumosiem no viņa sirds un dvēseles birst notis uz papīra”. (“Latvija”, 1976. gada 5. oktobris).

Arī Jēkabs Poruks raksta: “Mediņš pieder pie izredzētiem, kam, liekas, nav jāpārdzīvo nekādas radīšanas mokas, nav jācīnās ar pretrunu problēmām, nav jāmeklē forma, ne saturs. Kā no avota līst meldijas un satek apakšā paklātā saujā.”

Jānis Mediņš komponējis jau kopš puikas gadiem, kad vēl mācījies Emīla Zīgerta vadītajā Pirmajā mūzikas institūtā, kur apguvis vairāku mūzikas instrumentu spēli un vēlāk uzsācis darba gaitas dažādos orķestros un muzikāliju veikalos. Savas viesošanās laikā Rīgā, 1965. gada 10. novembrī, komponists Hermanim Kaupiņam stāstījis, ka dažādas idejas par operas komponēšanu viņam radušās jau agrā jaunībā, bet izšķiroša bijusi Raiņa “Uguns un Nakts” izrādes noskatīšanās Jaunajā Rīgas teātrī: “Daudzkārt tad lasīju lugu un arvien vairāk sajutu neatvairāmu tieksmi izteikt Raiņa tēlus un domas skaņu valodā.”

Rainis “Uguni un Nakti” bija radījis jau 1903. gadā – Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas izsludinātajam operas libretu konkursam, kur tas bija atzīts par mākslinieciski augstvērtīgu, tomēr uzvaru neguva ar piezīmi, ka opera ar šo tekstu būtu grūti uzvedama. Mediņam Raiņa darbs atsaucis atmiņā Vāgnera operu libretus un 23 gadus vecais mūziķis lielā aizrautībā un nemitīgā dziņā izteikt sevi skaņās 1913. gada 14. jūlijā uzsācis darbu pie operas, ko nespēja pārtraukt pat turpmākie Pirmā pasaules kara un revolūcijas vētrainie notikumi.

Tie Mediņu aizved uz Sibīriju, kur viņš kļuva par Troickas pulka (1. Latvijas atbrīvošanas bataljons Sibīrijā) kapelmeistaru. “Mediņš bataljonam pievienojās kopā ar savu kundzi. Saprotams, ka armijas dzīves apstākļi nepavisam nebija piemēroti ģimenes cilvēkam. … Vēl Kamarčagā stāvot, uznāca lielais Sibīrijas sals. Bija dienas, kad termometrs nokritās pat zem 45 grādiem Celsija. Nav viegli tādu aukstumu panest un kur nu vēl radoši strādāt,” vēlāk rakstīja pulka komandieris Pēteris Dardzāns. (“Latvija Amerikā”, 1960. gada 3. septembris).

Tieši tur, Kamarčagas stacijā Jānis Mediņš 1919. gadā pabeidza savu vērienīgo darbu, komponēdams bez klavierēm. Komponists atceras: “Ziema bija salta un sniega bagāta. Nereti gadījās, ka vagonu pilnīgi ieputināja… Ar dienišķo iztiku arī bija slikti. Saņēmām parasto zaldātu devu, bet pilsoņu kara laikā tā bija visai niecīga. Maizes riecienu vērtēja zelta dārgumā un to pašu sīko devu visu nevarēju izlietot uzturam. Daļu vajadzēja ietaupīt un atlicināt maiņai, papīra iegādāšanai nošu rakstīšanai.” (No stāstījuma H. Kaupiņam, RTMM 282174).

“Bet vēl lielāks pārbaudījums bataljonam un arī Mediņam atgadījās vēlāk Ņižņeudinskas stacijā”, atceras P. Dardzāns: “Pa kaujas laiku sarkanie aizmugurē bija izskrūvējuši sliedes, kādēļ čehu štāba vilciens nogāja no sliedēm un aizsprostoja ceļu visiem pārējiem, arī latviešu ešelonam, kurā atradās Mediņš ar kundzi. Pretiniekiem uzmācoties, ešelonu nācās pamest ar visām mantām, glābjot tikai to, ko katrs spēja panest. Sibīrijas salā un naktī ļaudis pēc tam mēroja apmēram 30 kilometru garo ceļu līdz nākošajai stacijai. Te nu Jānim Mediņam nācās glābt ne tikai sevi un savu kundzi, bet arī savu mūzikas lolojumu — operas „Uguns un Nakts ” rokrakstu.”

Sakomponētās notis bija vairāk nekā 2000 lappuses un svēra kādus divus pudus (1 puds = 16,380496 kg). Tās iešuva brezenta drānā, un pārmaiņus šo smago nešļavu nesa gan pats novārgušais un slimības nomocītais jaunais skaņradis, gan tuvākie ceļabiedri un pat Mediņa kundze. Drīz vien kļuva skaidrs, ka nastu jāatvieglo. Sibīrijas taigā ugunskurā izplēnēja daļa Mediņa skaņdarbu: viencēliena opera “Zvanīgs zvārgulītis” (Anna Brigadere), simfoniskā poēma “Imanta”, kādas 28 dziesmas, skaņdarbi klavierēm, vijolei, čellam, u. c., no kuriem tikai dažus komponists vēlāk atjaunoja.

Kaut gan Jānis Mediņš vienmēr apgalvojis, ka katrs darbs viņu interesē tikai tik ilgi, kamēr viņš pie tā strādā, tomēr Laimdotas, Lāčplēša un Spīdolas simboli viņam bijuši tik svēti, un sapņos un darbā viņš ar tiem bija tik cieši saaudzis, ka bijis gatavs upurēt visu, lai tikai glābtu šo savu opusu. “Troickieši un, droši vien, arī J. Mediņš toreiz īsti neapzinājās, cik apdraudēti mēs visi bijām. Tikai tagad, lasot tā laika vēstures materiālus un liecības, top redzams, ka pa atkāpšanās laiku posmā no Omskas līdz Irkutskai 1919./20. gada ziemā gājuši bojā vismaz viens miljons cilvēku,” raksta P. Dardzāns (“Latvija Amerikā”, 1960. gada 3. septembris).

1920. gada maijā Mediņš līdz ar citiem no Vladivostokas ostas ar transporta kuģi Voroņež devās sešu mēnešu garā un piedzīvojumiem bagātā jūras ceļojumā uz Japānu, Ceilonu, kuģoja pa Sarkano jūru un Vidussjūru uz Angliju – līdz sasniedza dzimteni. Nu trīsdesmitgadīgā Jāņa Mediņa dzīvē un mūzikā sākās jauns posms, ko viņš raksturojis kā visraženāko periodu. Mūzika viņam plūda kā no pilnības raga — katru dienu viņš sarakstījis ap 20 skaidri salasāmu partitūras lappušu. Arī diriģenta darbs Latvijas Nacionālajā operā un vēlāk Radiofonā bijis pilns radošām ierosmēm. Operai vien viņš komponējis tik daudz, ka pieci nolīgtie nošu pārrakstītāji nav tikuši līdzi viņa radīšanas tempam. Piemēram, opera “Sprīdītis” uzrakstīta rekordīsā laikā – tikai 34 dienās un partitūrā ir ap 700 lappušu.

Jēkabs Poruks, toreizējais Latvijas Nacionālās operas direktors, rakstījis: „Es patiešām apbrīnoju Jāņa Mediņa darba tempu un ražību. Ja mūzikas vēsture apbrīno Mocarta un Rosīni rakstīšanas veiklību, tad Jāņa Mediņa veiksme to pārspēj. Pie tam jāņem vērā, ka Rosīni un Mocarta orķestra partitūras daudz neatšķiras no klavieru izvilkuma, turpretim Jānis Mediņš jau no laika gala pazīstams ar savu kuplo, krāsaino orķestra partitūru”. (“Jaunākās Ziņas”, 1939. gada 21. decembris).

Jānis Mediņš ienesa latviešu mūzikā vēlā romantisma krāšņumu, smeldzi un impresionisma zaigojošo kolorītu. Mūzikas kritika dēvēja Mediņu par „jauno latviešu Vāgneru” un cildināja viņa krāšņo orķestri un melodiju bagātību. Viņa mūzikā nekas nav mākslīgi radīts, sagudrots, bet tās pamatā ir dzīva intuīcija un patiess radīšanas prieks. Daudziem darbiem Mediņš vēlējies ātru tempu un spriegu, dzīvu izpildījumu. Varbūt tādēļ viņa mūziku arvien biežāk sāka atskaņot arī ārzemēs: jau 1925. gadā Emīls Kupers Lisabonā diriģē Mediņa simfonisko poēmu Imanta, viņa darbi izskan arī Vācijā, Čehijā, Ungārijā, Somijā, u. c., bet Latvijas Nacionālās operas baletam viesojoties Stokholmā 1935. gadā ar izrādi “Mīlas uzvara”, sajūsminātie zviedri komponistam un diriģentam Jānim Mediņam piešķir Gustava Vāsas ordeni.

Kādā intervijā Jānis Mediņš atzinies, ka vislabāk viņam vienmēr paticis komponēt, taču no tā vien dzīvot nevar – tāpēc dienišķo maizi viņš pelnījis ar taktszizli un skolotāja sarkano zīmuli. Arī mūsdienās reti kurš no Latvijas komponistiem var atļauties nodoties tikai jaunradei. Lielākā dienas daļa jāvelta maizes darbam, un komponēšana kļūst par vaļasprieku, kam jāatlicina laiks un jāmeklē iedvesma. Bet, kā paudis Jānis Mediņš, skaņradim jāraksta katru dienu, lai vingrinātu domas un iztēles spējas. Ja visi citi strādā ik dienas, kāpēc gan lai komponists būtu izņēmums? Arī skaņrade ir darbs, un iedvesma rodas, darot darbu, kas patīk.