“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.

Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.

Videostāstu sēriju Rakstniecības un mūzikas muzeja rubrikā "Himnai 100" turpina diriģentes Airas Birziņas personīgais himnas stāsts. 1988. gadā Baltijas valstu studentu dziesmu svētki saplūda ar Atmodas kustību, un svētku gājiens zem nacionālajiem karogiem toreiz nozīmēja lielu politisku uzdrīkstēšanos.

Es vadīju folkloras kopu no 1985. līdz 1994. gadam Ogres vidusskolā. /../ Mums bija jādzied Padomju Latvijas himna un vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām, nodziedājām un nākamajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Ir jādzied cita himna.

Ar Noras Ikstenas personīgo himnas stāstu un rakstnieces radīto epizodi RMM topošajai ekspozīcijai par "Dievs, svētī Latviju" autoru Baumaņu Kārli , rubrikā "Himnai 100" turpinām videostāstu sēriju "Mans himnas stāsts"

“18. novembra vakarā devos uz Brīvības pieminekļa pakāji, lai dziedātu himnu. Nostājos kopā ar visiem skatā pret pieminekli un uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai”. Deviņos, kad vajadzēja sākt dziedāt himnu, ievilku elpu un sapratu, ka nespēju nodziedāt nevienu vārdu. Manas lūpas kustējās, bet skaņa pār manām lūpām nenāca. Lai arī esmu profesionāls mākslinieks, un man ir jāprot dziedāt visdažādākajās emocionālajās situācijās, šoreiz nespēju izdvest ne skaņas. Es stāvu. Man acīs asaras. Lūpas kustējās, bet bija klusums”.

Himnas pieredze turpinās

1. maija Satversmes sapulces sasaukšanas simtgadei pievienosies vēl viena – 7. jūnijā ar tās lēmumu Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” kļūst par vienu no jaundibinātās valsts simboliem. No šodienas līdz 7. jūnijam Rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapā publicēsim himnas dziedāšanas pieredzes stāstus, atklājot mūsu laikabiedru ļoti personīgās attiecības ar valsts himnu.  

"Citu valstu himnās mēs bieži redzam, ka tur ir runa par dinastijām, cīņām, varoņteikām. Mums tā visa nav. Mūsu himna ir skaidra un dziļa savā vienkāršībā. Tā ir miermīlīga, cilvēcīga. Mēs esam ļoti demokrātiski – latvieši tikai vēlas mierīgi dzīvot savā vietā, savā zemē – tagad jau valstī, netraucēti no ārpuses. Mēs paši varam, protam un gribam veidot savu dzīvi, savu zemi, savu valsti. Laid mums tur laimē diet!", tā par valsts simbolu - himnu saka Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.

Šogad aprit simts gadi, kopš Latvijas Satversmes sapulces sēdē, 7. jūnijā, dziesma - lūgšana „Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā. Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu un liktu aizdomāties par himnas nozīmi katra dzīvē, Rakstniecības un mūzikas muzejs veido izstādi “Latvijas valsts himnai - 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana Muzeju krātuvju kompleksa RMM izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiek plānota 2020. gada septembrī.