Elizabete Vasiļevska, Brocēnu vidusskola, 5. klase

Stāstiņš sākās ar to, ka viss notiek ūdens dzīlēs. Tur dzīvoja zemūdens ļaudis, bērni un vecāki cilvēki. Ūdens bija tik tīrs, ka varēja tam redzēt cauri! Kā jau katrs gribēja zināt, kas tad ir virs jūras! Diez kāpēc, tad viņi nedevās skatīties? Kā jau jūrā ir daudz ūdens zāļu tādas spilgti, spilgti zaļas ar astīti galā, tās plīvoja ūdens viļņos! Smiltis bija nogrimušas jūras  dibenā, tās bija tik smilšainas, ka no rokām bira ārā. Uz smiltīm bija mazi, sīki akmentiņi, kas bija aplipuši ar dažādām nezālītēm.

Cilvēki bija ģērbušies krāšņās  drēbēs, meitenēm bija izsmalcinātas pērļu rotas uz kakla. Pērles varēja tikai retais atrast, jo tās bija dziļi, dziļi pazemes alās. Ūdenī dzīvoja ne tikai cilvēki, bet arī zivtiņas, kas bija dažādas un neviena nebija līdzīga otrai. Ūdenī vēl dzīvoja bruņurupucīši, vēzīši, jūras zirdziņi un jūras zvaigznes. Šie visi dzīvnieki un cilvēki dzīvoja nelielā lauku pilsētā. Ciematiņu sauc par ,,Zilgaišo spalvu mākonīti”. Ūdens cilvēki nedevās ārā no ūdens, jo paši stiprākie un labākie cilvēki neatgriezās, lai paziņotu, ka ticis brīvībā! Tādēļ neviens neiedrošinājās tur doties.

Pēc dažiem ilgajiem, grūtajiem mēnešiem ar jūras zirdziņu atpeldēja lielisks peldētājs ar stiprām rokām. Visi bija sapulcējušies pie tirgus laukuma un šo lielisko peldētāju apbrīnoja, bet neviens nezināja, kas ir šis peldētājs, jo viņam bija uz sejas maska. Tad nu peldētājs varēja iesākt savu runu un viņš teica: ,,Jūs varat mani saukt par Lielisko. Es ierados, lai šeit dzīvotu, lai es nekādas pretenzijas par mani nedzirdētu. Atpeldēju, lai palīdzētu tikt ārā no jūras, bet man vajadzēs palīgus!” Nu cilvēki visi gribēja palīdzēt. Tad ar šo laiku ļaudis sāka trenēties, skriet, dejot un vingrināt rokas! Par šo notikumu nevarēja klusēt, tāpēc visās avīzes ir rakstīts par notikumu.  Trenējās dienu, nakti, nedēļu, mēnesi, gadu pat divus.. Tā diena pienāca! Viņi peldēja kilometrus, metrus, līdz ieraudzīja gaiši zilās debesis, kas klātas ar baltajiem spalvu mākoņiem. Tad nu sākās grūtākais! Tas šķērslis bija dzeltenā saule, ūdens iemītnieki nezināja, ka tāda pastāv!

Kā viņi tikko izlīda no ūdens, uzreiz apdega no saules stariem, jo nekad dzīve tādu siltumu nav jutuši. Par laimi, cilvēkiem bija aizsargtērpi pret sauli. Uzpeldēja augšā, redzēja pludmali ar citādākiem cilvēkiem, kuri spēlēja volejbolu. Tāda neizpratne  arī bija, kad ieraudzīja sevi, viņi bija tādi paši kā apkārtējie!

Notika tāds zvaigžņu mirklis, kad cilvēkiem apžilba acis, viņi apjuka. Visu šo laiku viņi sazinājās caur domām, bet, kad tagad gribēja runāt, tas vairs nebija iespējams! Ļaudis dzirdēja, kā runā pludmales esošie cilvēki, viņi kustināja mutes, tad ļaudis arī pamēģināja, viņiem tas izdevās un paši par to brīnījās!

Tātad neviens nezināja, kā īsti radās latviešu valoda vai tā jau bija, kad mēs piedzimām, vai tā bija, kopš zemi uzbūra ar burvju nūjiņu. Es gribētu to zināt, jo tas varētu būt interesants stāsts. Gribētu zināt, kā radās pirmā puķu sēkliņa, pirmais koks vai pirmais cilvēks.

8 domas par “Elizabete Vasiļevska, Brocēnu vidusskola, 5. klase”

  1. Tas ir laikam patiess stāsts,jo ūdens ir visu dzīvību pamatu pamats, arī mēs paši lielākoties sastāvam no ūdens. Latviešu valoda patiešām varētu būt no senākajām valodām, par kuru mēs varam lepoties to nezaudējot daudzo gadsimtu ilgo iebrucēju darbības rezultātā. Paldies Elizabetei par šo stāstu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *