Rainis ar Aspaziju ir Skolotāju savienības goda biedri, piedalās dažādās tās sanākšanās, saiknes stiprina arī Raiņa ieņemtais izglītības ministra postenis, tādēļ nav brīnums, ka abi dzejnieki labprāt nodod savienības aktīvistiem savus manuskriptus, vēstules un citus materiālus. Rakstniecības muzejā tiek atklāts Raiņa stūrītis, un Durbes pilī, ko Rainis novēlējis Skolotāju savienībai, 1929. gada 28. septembrī – tikai 16 dienas pēc Raiņa nāves – tiek atklāts Raiņa muzejs. Darbs pie tā iekārtošanas aizsākas jau gada sākumā, vēl pašam dzejniekam aktīvi līdzdarbojoties.

1926. gada 13. maijā Rainis dienasgrāmatā raksta par Grestes apciemojumu: “Atnāk P. Kūla [Latvijas Skolotāju savienības valdes priekšsēdētājs] un Greste, jauns, kluss, sajūsmināts. Pierāda, ka vajag skolniekiem rādīt arī ārējo sacerēšanas procesu, tas interesējot un radot pietāti un cienību pret rakstniekiem…”

Lai skolēnus pietuvinātu Raiņa ģēnijam, Greste cita starpā noskata rakstnieka rakstāmdēlīti – kādas nodilušas pasta sūtījumu kastes finiera vāciņu, kas Rainim kā paliktnis bija neaizstājams radošajā procesā: “Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē bērniem tāda uzskatāma, konkrēta lieta. Raiņa nodilušais rakstamdēlītis tiem ir garīga laipa uz Uguns un nakts autoru.” Rainis nevēlas šķirties no sava ierastā un ērtā dēlīša, tomēr piekāpjas, kad Greste apsola to aizstāt ar citu – gludāku, ērtāku, speciāli Rainim gatavotu. Raiņa īstais dēlītis nonāk Skolotāju muzeja īpašumā, vēlāk Raiņa muzejā Durbē, tagad – Majoros. Bet surogātdēlītis, ko darinājis Greste vai kāds viņa skolēns, glabājas RMM kolekciju krātuvē.