Juris Kunnoss, sēž zemē pie zīmes “Stāt! Aizliegtā zona” Juglas ezera krastā. Ap 1985. gadu. Foto: Uģis Niedre. (RTMM 654668)

Jura Kunnosa dzejoļa “Pankūku bastions” melnraksts. 1986. gada 6. marts. (RTMM 654829)

Šogad dzejnieks Juris Kunnoss (1948-1999) svinētu 70. dzimšanas dienu. Ja starpkaru Rīgas dzejnieks bija Aleksandrs Čaks, tad 20. gadsimta 80.-90. gados par tādu ar pilnām tiesībām būtu dēvējams Kunnoss – Rīgas ielu un vietu vēstures faktūras un “smeķa” pazinējs.

Kunnoss piedzima 4. decembrī netālu no Rakstniecības un mūzikas muzeja tagadējās atrašanās vietas – pretī Matīsa tirgum. Nepabeigto arhitektūras un vēstures studiju starplaikā, 60. gadu nogalē, Kunnoss tika iesaukts armijā un tostarp bija spiests piedalīties “Prāgas pavasara” apspiešanā Čehoslovākijā. Pēc armijas strādājis dažādus darbus, līdz 1975. gadā nonācis Brīvdabas muzejā. Kā sarunā ar Kārli Vērdiņu un Māri Salēju min pats Juris, te arī 27 gadu vecumā sākušās viņa dzejnieka gaitas.  Kolēģis Andris Smildziņš esot no galvas mācējis daudzus Čaka dzejoļus. Tā, kopīgi staigājot pa toreizējo Suvorova, tagadējo Čaka ielu, Jurim pašam “atnāca” pirmais dzejolis “Aleksandra Čaka iela”. Tomēr, kā min Kunnosa daiļrades pētniece Austra Gaigala, ir arī agrāk – 1973. gadā tapuši dzejoļi.

Īpaša “firmas” zīme Jura Kunnosa dzejā ir burts “x”, kuru viņš lietojis burtu salikuma “ks” vietā. Kunnoss sarunā ar Edvīnu Raupu atklāj, kā tas sācies: “Lūk, vienu gadu man gadījās mācīties Politehniskajā institūtā, un, konspektējot lekcijas, man šis “x” parādījās. Svešvalodās taču arī ir “iksi”, K. Marx, piemēram. (..). Lai ātrāk un “tempīgāk” visu pierakstītu – par taupību es jau minēju –, es ieviesu “x”. Es to lietoju konsekventi, kā es māku, tā es “maunu”, tā nav ekstravagance. Bija viens periods, kad sadusmojos un nolēmu apzināti nerakstīt pantiņus, kuros kopā parādās “k” un “s”. Rakstīju bez šī burtu savienojuma. Bet nu, protams, tā bija “čakarēšanās”, piedodiet.”[1]

Pirmajos divos Kunnosa krājumos – “Drellis” (1981) un “Pieci septiņi” (1987) – redaktori konsekventi visus “x” svītro ārā. Presē publicētajos dzejoļos tie gan sastopami jau agrāk. Tikai trešajā krājumā “Slengs pilsētas ielās” (1991) “x” ir ieņēmuši savas pareizās vietas, t.sk. dzejoļos, kas pārceļojuši no iepriekšējā krājuma. Sākumā arī Jānis Rokpelnis, viens no Kunnosa redaktoriem uzskatījis, ka Kunnosa lietotie “X” ir blēņošanās un tos konsekventi svītrojis. Taču būtībā šī zīme nebija ekstravagance, bet papildus vizuāls ornaments Kunnosa dzejas teksta biezajam audumam, tā daudzbalsībai. Tas savā ziņā palīdz panākt vēl lielāku poētiskās informācijas blīvumu dzejas teksta laukumā. Šāda ietilpība ir raksturīga lielākajai daļai Kunnosa dzejoļu: “Papīrs jāpieraksta no sākuma līdz beigām. Kādreiz ir gadījies, ka būtu vēl ko teikt, bet uz otru pusi to papīrlapu ir slinkums pārvērt, un tad es rakstu – “te ir pantiņam beigas”.[2]

Ar “x” zīmi Kunnoss ir spēlējies savos pseidonīmos – heteronīmos. Tā parādījušies Alexandrs Krems, Džonijs Ikss un Juris Benedikts Lox. Tādēļ arī jau deviņus gadus pēc Kunnosa nāves iznākušajai Sergeja Moreino izveidotajai un krieviski atdzejotajai dzejas izlasei ir pamatoti dots atbilstošs nosaukums “Jura Kunnosa “X”” (2008).

Izmantotā literatūra:

Gaigala Austra. Dzīves un dzejas krustcelēs // Kunnoss, Juris,  Dzejoļi, 1995-1999 un par Juri Kunnosu. Rīga: Jaunā Daugava, 2007.  335 lpp.

Kunnoss, Juris,  Jura Kunnosa X [dzeja] = X Юриса Кунносса: [стихи]. Rīga: Neputns, 2008 (a/s “Preses nams”). 379, [5] lpp.

[1] Raups E. Garā pļāpa ar Kunnosu Juri. Pirmpublicējums: Karogs. – nr.10. – 1997. Citēts: Jura Kunnosa X. Rīga: Neputns, 2008, 256.lpp.

[2] Turpat, 354.lpp.