Regīna Ezera raksta ar rakstāmmašīnu “Briežos”. 1984. gads. Foto: U.Veiss. RTMM 37373990.

Regīna Ezera pie rakstāmgalda Tomes pagasta “Briežos” [strādājot pie romāna “Nodevība”?]. [ 1983. – 1984. gads]. Foto: U.Veiss. RTMM 373986.

Regīna Ezera ar meitu Aiju un suni mežā pie izgāzta koka saknēm. 1984. gads. Foto: U.Veiss. RTMM 373980.

Regīna Ezera ar mazdēlu Robertu un meitām Ilzi un Aiju tīra sēnes pie virtuves galda Tomes pagasta “Briežos”. 1984. gads. Foto: U.Veiss. RTMM 374001.

Regīna Ezera pie savas nodegušās mājas “Brieži”. Tomes pagasts, 1985. gada 7. maijs. Foto: U. Veiss. RTMM 376415.

Regīna Ezera ar suni [1970. gadi]. Foto: Juris Krieviņš. RTMM 337409.

Regīna Ezera par savām mājām Ķeguma novada Tomes pagastā stāstījusi gandrīz katrā prozas darbā, kur vēstījums risinās viņai tik pazīstamajā provinces mikrokosmosā, kas tomēr izrādās gana ietilpīgs dažnedažādiem smeldzīgiem likteņiem, sarunām ar dzīvām un mirušām dvēselēm vai dabas mistiskajām pārvērtībām pilnmēness gaismā.

Iesākumā “Brieži” ir vasaras mītne, kuras augšstāvā rakstniece strādā, savos darbos izmantojot pastaigās ar savu suni redzēto, dzirdēto un, visticamāk, arī nojausto, kas piefiksēts uz mazām papīra strēmelītēm vai pierakstīts pastāvīgi klātesošos blociņos kādai varbūtējai literārai vajadzībai. Pa logu paveras plaši tālumi ar Vidzemes mežiem, Daugavas tuvumu, – ar gadiem Regīna Ezera iemācās pazīt katru stigu, katru māju, psiholoģiski precīzi nolasīt vietējo ļaužu zemdegas.

Izvērsti iecerētās, nepabeigtās tetraloģijas “Pati ar savu vēju” pirmā romāna “Nodevība” ievaddaļā Regīna Ezera atklāj, kā un kāpēc šeit nokļuvusi no Rīgas pelēkās daudzstāvenes, kas viņā nav atstājusi nekādas paliekošu izjūtu pēdas. Tā bijusi kā vārtu telpa, kas devusi patvērumu pret lietusgāzi vai taras kaste, kurā salikt savas iztukšotās dienas:

“Esmu dzimusi pilsētā, bet neesmu pilsētas cilvēks. Caur asfaltu varu izbadīties ar pieri. Asfaltā laist saknes nespēju. Man nepatīk ilgi kavēties pilsētā. Man patīk ielēkt pilsētā uz galvas, peldēt starp sudrabotām cilvēkzivīm, ielu šaurībā satikties, saskarties sarkanām spurām, berzēties zvīņa pret zvīņu, trīties sānu pret sānu kā milzu nārstā, nirt cauri vērpetēm, izšķīst svešas elpas mutuļos – un atmosties.
Uztrūkties no gaiļa sauciena pērļainā rītausmā.
Atģisties baltā, vēl soļu neskartā mežā, sniegam krītot, kad pārslas nāk lejā tik blīvi un bieži, ka gaiss ir pilns dzīvas sanoņas, un pasaules ekrānu aizsedz ņirbošs neilona priekškars, aiz kura palieku aci pret aci ar sevi un baltivizmojošu izplatījumu, kurā nav nekā, un ir viss”.

Regīnai Ezerai vajadzēja pietiekami lielu vientulības devu, lai varētu katru dienu sistemātiski veltīt laiku rakstīšanai, un tas reizē izvēršas bailēs gan par, gan no savrupības. Viņa nevēlējās kļūt par papīru dūrēju, katru dienu izejot darbā Kultūras un atpūtas parkā, apaugot ar dzīvesveida stereotipiem, kas tik raksturīgi padomju homo vulgaris. Laukos rakstniece jūtas kā pasaules radītāja, autore, deus ex machina, kas iedēvē stigas, lauces un krustceles bez saskaņošanas ar birokrātiskām komisijām: “Paralēle”, “ Tālais krusts”, “Smukā Tante”, “Marta trijstūris”, “Minitiltiņš, “Vēders”, “Pauris”, “Smiržas”, “Putras”… Regīnas Ezeras darinātos vietvārdus arī rakstnieces pēcvēsturē varētu iesakņot zemē kā vērtīgus topogrāfiskus ceļa rādītājus uz viņas dzīvi un prozu, – Mežaini, Mūrgali, kuras viņa saukusi par savām mājām. Autore teic, – ja stundas, kas pavadītas mežā, būtu nosēdētas bibliotēkā, viņas zināšanās būtu mazāk robu, un grāmatās sirds tik nesaprātīgi nebūtu pārsvarā pār smadzenēm. Tikai jautājums – vai tā būtu ne ar vienu nesalīdzināmā Regīna Ezera?

Rakstnieces meita Aija Vālodze visvairāk dzimšanas dienā vēlētos kopā ar mammu, savu labāko draudzeni, un suni Skonto iet pa “Paralēli”- meža ceļu jūnija mijkrēslī, runāt par to, ko runājušas tikai viņas abas, un mammai rokās būtu pļavā saplūktas naktsvijoles:

“Es viņai gribētu pateikt, ka garīgi viņa man vienmēr bijusi vistuvākais cilvēks un man viņas vēl aizvien ļoti pietrūkst“.

Pēkšņā iedvesmas eksplozijā Regīna Ezera spēj atstāt novārtā traukus, bet, kopā skaitot, laiks, kas veltīts ikdienas sadzīves būšanām un atrauts jaunradei, būtu pagarš. Taču šis vienkāršais aprēķins ir nesvarīgs, kad, – jo īpaši nedēļas nogalēs, ģimene pulcējas pie “Briežu” virtuves galda, mammas ceptajiem speķa pīrādziņiem un visgaršīgākajām zupām pasaulē. Tad mežā sasēņotajām beciņām pievienojas īpaša garša – kopā būšanas smeķis uz vienkāršas koka virsmas, starp pavārgrāmatām un pavārnīcām, sinonīmu vārdnīcām un trakām dzejām.
Regīna Ezera nav iedomājama bez galda kā rakstīšanas poligona, kurā jebkurš nieks, piemēram, galda kāja, var pārtapt asprātīgā sižetā. Kā lasām vienā no rakstnieces pēdējiem darbiem “Odas skumjām”, visvētraināko biogrāfiju tomēr pārcietis lielās istabas lielais galds, jo pie tā visbiežāk pulcējušies ciemiņi visplašākajā sortimentā, pārrunātas samilzušas problēmas un aprunātas populāras personas, dzerts silts lauku piens, zvērīgi melna un ellīgi karsta pupiņu kafija un pat aqua vitae, kā senie romieši dēvējuši to, kas skaidrā latviešu valodā saucas šņabis. Ciemu reizēs ēdamā un dzeramā netrūka, bet lielāko baudījumu viesiem sniedzis Regīnas Ezeras dzirkstošais stāstījums, jo viņa bija ne tikai garšīga rakstītāja, bet arī apetītlīga runātāja, kas no valodas sastāvdaļām spēja pagatavot jebkuru maltīti, atraisot ģimenisku atmosfēru arī amata brāļu vidē. Rakstniecei raksturīgi, ka, – tāpat kā viņas pseidodokumentālajos darbos, kas rakstīti pirmajā personā, – arī mutvārdu daiļrades uzplaiksnījumos ir cieši savijušies dokumentāli fakti ar fikciju un iztēles rotaļām, un ikvienā tēlā ir arī noslēpumainā brūnacīte – viņa pati.

Ķeguma “Briežus” Regīna Ezera nopērk 1966. gadā, bet pastāvīgi tur dzīvoja kopš 1978. gada. Pirmā māja nodega 1985. gadā, pēc tam tajā pašā vietā tiek uzcelta nākamā, līdzīga pirmajai – uzlabota līvāniete, arī divstāvu, ar trepēm vidū. Kā atceras draudzene, kolēģe un tuva kaimiņiene no nedaudz tālāka Daugavas līkuma “Staburaga” – Māra Svīre, tad nākamajā dienā pēc ugunsgrēka Regīna nevaimanāja un asaras nebirdināja. Ko īsti viņa juta, palika apslēpts un atstāts katra iztēlei. Viņa nežēlojās ne par māju, ne bojā gājušām mēbelēm, jo “Kāpēc lai mājas būtu mūžīgas un galgalā, kālab lai mūžīgi būtu mēs?”. Žēl bijis apdegušo grāmatu, jo viņa ļoti labi zinājusi to patieso – dzīvo vērtību, dzīvu likteņu nepārmaksājamo cenu, taču vissāpīgāk bijis redzēt savas piezīmju lapiņas kā baltus putnus aizlidojam dārzā.
Ugunsnelaimē bojā gājušo māju, tāpat kā manuskriptus, kuri laikam gan tikai literārajā mitoloģijā nedeg, nav iespējams atjaunot, bet veco “Briežu” vietā par valdības piešķirto naudu uzceļ jaunos “Briežus”. Regīna kādā brīdī tos lielījusi kā skaistāko līvānieti Latvijā, – te brauca cilvēki un māju fotografēja katalogam. Lai gan šajā laikā tautas un inteliģences mīlētā rakstniece no namamātes pārvēršas par īrnieci.

Rūdolfs Blaumanis, pirmais nepārspētākais cilvēku siržu un likteņu svērējs latviešu reālpsiholoģiskajā prozā, teicis, ka katram savs suns pagrabā jeb skelets skapī. Savukārt Regīna Ezera biedējusi lasītājus ar savu it visām dzīves būšanām un nebūšanām piemītošo humora izjūtu: “Ak tu ķīselis no suņa, un Sunim vajag kārtīgu saimnieku, nevis no abiem galiem apzelētu makaronu“.

Tagad Regīna Ezera guļ zem ozola, pēdējās mūža mājās Tomes kapos, bet par godu “Briežu” saimniecei pagasta centrā lepojas tēlnieka Aigara Zemīša suniskā skulptūra, kurā iemiesojušies visi līdz pat nāvei uzticamie mājas sargi un labākie draugi un vidutāji starp mirušo un dzīvo pasauli: Azazello ( kura vārds aizgūts no Regīnas Ezeras augsti vērtētā Mihaila Bulgakova romāna “Meistars un Margarita”) jeb Aza, Džonijs, Lesija, Sangris un Skonto. Apsaukāt par suņiem viņus negribētos. Drīzāk viņi ir beznosacījuma augstākās mīlestības simboli, kuriem piemīt dzīvnieciska zemapziņa, bet pāri visam – baltākā uzticība.