Aleksandra Čaka tēva Jāņa Čadaraiņa durvju plāksnītes ar uzrakstiem “J.Čadarainis. Drēbnieka amata meistars” (RTMM 196813) un “J.Tschadarain” (RTMM 196814)

Dzejnieks Aleksandrs Čaks bērnībā (RTMM 242007)

Čaks ar tēvu pēc A.Brigaderes prēmijas saņemšanas 1940. gadā (RTMM 2232)

A.Čaks bērnībā (pirmajā rindā pirmais no kreisās) ar vecākiem un radiem pie mājas Ģertrūdes ielā (RTMM 38009)

Pēc laikabiedru liecībām, Aleksandrs Čaks dzīvē bijis īsts pretstats savas agrīnās dzejas liriskajam varonim – brutālajam ielas zēnam. Māju sajūtai viņa mūžā ir nozīmīga vieta. Atšķirībā no vairuma tā laika latviešu dzejnieku, kuri pieder “bijušiem cūkganiem” (kā sacīts pazīstamajā Čaka dzejolī), viņa mājas ir Rīga. Pilsētas dzīvokļos viņš dzīvo kopā ar vecākiem.

1966. gadā muzeja krājumā iekļautas divas durvju plāksnītes, kas reiz rotājušas šo dzīvokļu durvis. Senākā no tām ar vienkāršu uzrakstu vācu valodā “J.Tschadarain” izgatavota 20. gadsimta sākumā. Otra tapusi, domājams, trīsdesmito gadu otrajā pusē: “J.Čadarainis, drēbnieka amata meistars”.

Dzejnieka tēvs Jānis Čadarainis (1866 – 1952) dzimis Bērzaunes pagasta “Kurzemniekos”. Viņa tēvs Jēkabs jaunībā bijis Lauteres muižas dzimtcilvēks. 1848. gadā ģimene pārgājusi pareizticībā. Jānis no 16 gadu vecuma mācījies drēbnieka amatu pie dzejnieka Jūlija Dievkociņa tēva brāļa, tad kā “drēbniekzellis” apstaigājis daudzas lauku sētas. 1895. gadā viņš ienācis Rīgā, kur kļuvis par kungu drēbnieku. 1900. gadā Jānis Čadarainis apprecas ar Emīliju Freiju. 1901. gada oktobrī, kad piedzimst dēls Aleksandrs, ģimene dzīvo tagadējā Blaumaņa ielā, tad Ģertrūdes, Bruņinieku un Lāčplēša ielā, no kurienes Pirmā pasaules kara laikā dodas bēgļu gaitās. Visticamāk, pirmā durvju plāksnīte būs atradusies pie vairāku dzīvokļu durvīm, tad paņemta līdzi uz Maskavu. Pēc atgriešanās Latvijā pasūtīta jauna durvju plāksne ar uzrakstu latviešu valodā: “Drēbniekmeistars J.Čadarainis”. Tā nav  saglabājusies, bet redzama fotoattēlā pie mājas durvīm Marijas ielā. Šajā dzīvoklī pavadīti 15 gadi – no 1922. līdz 1937. gadam. 1936. gadā mūžībā aiziet dzejnieka māte, acīmredzot tādēļ nākamajā gadā tēvs un dēls pārceļas uz abu pēdējo dzīvesvietu Lāčplēša ielā, kur tagad atrodas A.Čaka memoriālais dzīvoklis –  muzejs. Jādomā, tieši tad izgatavota trešā, lielākā plāksne, lai gan dokumentāla apstiprinājuma tam nav.

Jānis Čadarainis ir iecienīts sava amata pratējs. Pie viņa šūt uzvalkus un mēteļus devušies daudzi smalki Rīgas kungi, un mēnesī viņš saņēmis 8 – 10 pasūtījumus. Tādēļ arī ģimenes iztika vienmēr ir nodrošināta. Dēls dzejnieks gan dažkārt esot saņēmis no tēva kādu pārmetumu par nepraktiskumu. Tomēr, atšķirībā no daudziem amata brāļiem, viņam nav nācies ciest trūkumu arī tajos dzīves posmos, kad viņš dzīvojis pa māju, rakstījis dzejoļus un pastāvīgu maizes darbu nestrādājis. Tēvam veltītajā dzejolī “Dzīves variācijas”, kurš autora rokrakstā glabājas muzeja krājumā, Čaks atzīstas: “Uz bumbas apaļās, ko sauc par zemi, mēs esam tikai divi – es un tēvs. Viņš sēž uz galda, es uz savām jūtām. Viņš pelna, es tik tērēju kā sieva. Un tā mēs dzīvojam un dzīvosim uz priekšu.” (A.Čaka dzeju burtnīca. RTMM 40791 Čak. R8/9; 5 lp.)

Kaimiņiene Rūta Kronenberga atceras tēva drēbnieka darbnīcu: “Tā bija aprīkota ar tradicionāli pilsoniskām mēbelēm – augstu bufeti pie sienas un lielu galdu istabas vidū zem lampas. Kaktā stāvēja manekens un šujmašīna.” (Aleksandra Čaka gadagrāmata. – Rīga: Pils, 2004.; 106. lpp.)

Tēva klienti sadzīvo ar  Čaka draugiem un paziņām, kuri dzīvoklī nākuši un gājuši katru dienu un jebkurā diennakts laikā. Čaks labprāt uzņēmis viesus, bijis pieklājīgs, sirsnīgs un atsaucīgs, mīlējis jokus, lieliski gatavojis un pacienājis arī ar pašdarinātiem stiprākiem dzērieniem. Arī tēvs bijis labs pavārs. Čaka draudzene Milda Grīnfelde kādā no savām vēstulēm piemin ceptu gailīti, kuru tētis viņai devis līdzi (Aleksandra Čaka gadagrāmata. – Rīga: Pils, 2001.; 85. lpp.). Daudzus pievilcis dzirkstošais humors, garšīgie ēdieni un ģimeniskums,  kas veidojuši īpašo mājīguma atmosfēru. Mums par to atgādina muzejā glabātās piemiņas lietas: Čaka virtuves priekšauts, ēdamgalds ar piederumiem un vairāku Rīgas dzīvokļu “vizītkartes” – dzejnieka tēva durvju plāksnītes.