Esmu strādājusi dažādos arhīvos – literāros un vēsturiskos – Rīgā, Pēterburgā, Helsinkos, Minsteres Latviešu centrā. Tas saistījies ar dažādiem darbiem. Tā kā lielākā daļa manu pētījumu ir latviešu literatūras vēsturē, arhīvi ir ļoti nepieciešami. Ne velti mūsdienās jaunā vēsturiskuma svarīgs jēdziens ir “arhīvs”, norādot nepieciešamību pētīt rakstiskos avotus noteiktā pagriezienā un saskatot tajos jaunas sakarības.

Pagaidām bibliotēku un muzeju arhīvi ir maz pētīti kā noteiktu materiālu paslēpēji un saglabātāji. Padomju laikā rakstnieki atdeva muzejiem, bibliotēkām un arhīviem cenzūras skartus, arī nepublicētus un citus materiālus, lai tie tiktu saglabāti un būtu laika liecinieki.  Tā 1960. gadā Pētera Lūča Valmieras Drāmas teātrī iestudētās Harija Gulbja lugas “Mans cilvēks” pirmizrāde notiek 10. maijā, – teātris iestudējumu uzreiz parāda Rīgā, pēc trešās izrādes sanāk komisija, kas nolemj izrādi noņemt no repertuāra lugas un izrādes sliktās mākslinieciskās kvalitātes dēļ. Tas bija laiks, kad notika vēršanās pret nacionālsociālismu un vajadzēja parādīt partejisku principialitāti. H. Gulbja lugas “Mans cilvēks” noņemšana no teātra skatuves iekļāvās šajā tendencē – izveidot idejiski un mākslinieciski pareizu repertuāru. Luga netika publicēta padomju laikā, H. Gulbis vienīgo eksemplāru nodeva Rakstniecības un mūzikas muzejam, un tikai tāpēc lugu varēja iekļaut viņa Rakstos.

Protams, arhīvi ir saistīti arī ar personas datu aizsardzību, piemēram, LU arhīvā personu lietām nepieciešama LU Juridiskās daļas un Rektora atļauja. Kad saņēmu atļauju, pārsteidzošs bija atklājums, ka dzejniece un docente Milda Losberga padomju laikā regulāri brauca uz ārzemēm, ko nezināja pat kolēģi. Viņa bija bijusi VDR, Čehoslovākijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Anglijā, Nīderlandē, Dānijā un Somijā. Lai uzrakstītu apcerējumu, tieši arhīva materiāli ļāva ieraudzīt jaunu aspektu dzejnieces biogrāfijā un, protams, precizēt izglītības un darba gadus.

Somijā, meklējot materiālus, varēju novērtēt Latvijas Medicīnas vēstures muzeja labās slavas nozīmi, jo tikai tādēļ dabūju Rūdolfa Blaumaņa ārsta (Takaharju sanatorijā) foto un sapratu, kāpēc Blaumanis nonāca tieši Takaharju. Ārsts ļoti mīlēja mūziku, izcili spēlēja klavieres, un bija zināms E. Rozentāles kundzei.

Savukārt Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, pārbaudot R. Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls” teātra eksemplāru, ieraudzīju, ka Blaumanis nosvītrojis vairākas replikas pirms cenzūra zīmoga un aiz tā pierakstījis pāris vārdus (tas bija aizliegts). Nosvītrotajā tekstā Krustiņu nošauj māte, Ilze dodas izdarīt pašnāvību, un mātei paliek slikti ar sirdi. R. Blaumanis acīmredzot skatījies lugas mēģinājumu un sapratis, ka tādas beigas ir samākslotas, un tagadējais variants ir īss, koncentrēts, un Krustiņu nošauj tēvs.

Pašlaik pētu Annas Brigaderes kolekciju, vēl nezinu, ko visu atradīšu. Atradu jau nepabeigtu oriģinālromānu, kas tapis pēc brauciena uz Šveici. Mīlas romāna darbība notiek ārzemēs, tēlota pārtikusi sabiedrība. Atceroties, cik nozīmīgs A. Brigaderei bija Augusts Langmesers, saprotams ir romāns, kura darbība noris ārzemēs. Pārbaudot lugu rokrakstus, ieraudzīju, ka Milža Lutauša sākotnējais vārds bijis Lāčplēsis, un Brigaderes stāstā “Lūcija Dunkere” ir arī virsnieks Vronskis, pavedējs.  Vai tā A. Brigadere atbild vīriešu (A. Pumpurs, Ļ. Tolstojs)  radītajiem tekstiem? A. Brigaderes luga “Raudupiete” arī ir versija par R. Blaumaņa noveli “Raudupiete”.

Pētot Gulbja darbus, vēl darbs priekšā, – ir redzams, ka viņš romānu “Doņuleja” pakļāvis pašcenzūrai, jo labojumi vienā no rokrakstiem skar tieši vēstures un politiskās reālijas.

Protams, minētie gadījumi ir it kā sīkumi, bet tie atklāj jaunus faktus, sakarības un mudina pamatīgāk pētīt tekstus. Literatūras vēsturnieka darbs bez arhīva ir grūti iedomājams, vismaz man tas nešķiet nopietns.