Rakstniecības un mūzikas muzejs
Es piedzimu reizē ar dārzu
Inese Zandere kopā ar māti Laimu Zanderi. 1970. gadu sākums. No dzejnieces personīgā arhīva.
Ineses Zanderes grāmatzīme, dzejniecei uzdāvināta kādā pasākumā. 1980.gadi.
Literāti Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči”. 1970. gadu beigas. No kreisās: Vladimirs Kaijaks, Saulcerīte Viese, Knuts Skujenieks, Pēteris Zirnītis, Inese Zandere. Foto: Māris Melgalvs. RTMM 478424.
Latviešu un lietuviešu literāti Liepājā, 1985. gada pavasarī. No kreisās: Māris Melgalvs, Inese Zandere, Vaidots Daunis, Arvīds Vaļonis, Dzintra Šulce, Valdemārs Kukuls. Foto: nezināms. RTMM 478381.
Dzejas lasījumi “Cilvēks un piemineklis” Dzejas dienās pie Raiņa pieminekļa, Esplanādē, Rīgā. Pie mikrofona – dzejniece Inese Zandere. 2015. gada 11. septembris. RTMM p136052
Dzejas diena lieliem un maziem un jaunās bērnu dzejas gadagrāmatas “Garā pupa 2015” atvēršanas svētki Raiņa muzejā “Tadenava”. No kreisās: tulkotāja Inese Paklone, dzejniece Inese Zandere un dzejnieks Aivars Eipurs. Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gads. 2015. gada 18. septembris. Foto: Vitālijs Vinogradovs. RTMM p136136.
Dzejas lasījumi “Cilvēks un piemineklis” Dzejas dienās pie Raiņa pieminekļa, Esplanādē, Rīgā. No labās: Inese Zandere un Heinriks Eliass Zēgners. 015. gada 11. septembris. Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gads. Foto: Vitālijs Vinogradovs. RTMM p136072.Mākslinieka tapšanas stāsts – pirmās atmiņas, bērnība, pieaugšana – būtībā satur tos pašus mezglapunktus, kādi ir jebkura cilvēka tapšanas stāstā. Tur nav nekā unikāla – tādēļ vien, ka ikviena cilvēka tapšana ir tāda. Un bērns pats pēc definīcijas ir ģeniāls. Kā gan viņš citādi spētu intuitīvi apgūt pasauli, kurā piedzimis, iemācīties valodu, kultūru, cilvēcisko attiecību mistēriju – visu, kas pieaugušajiem šķiet tik dabisks un pašsaprotams? Jebkura radoša personība ir pieaugušais, kurš nav aizmirsis, kā ir būt bērnam. Varbūt šāda apjēgsme ļaus izvairīties no uzskata, ka mūsdienu ekonomisko attiecību laikmetā mākslinieks ir vien vairāk vai mazāk veiksmīgs mākslas produkta ražotājs un mēs – šā produkta patērētāji. Dziļākajā būtībā runa ir nevis par ražošanu un patērēšanu, bet par radīšanu un līdzradīšanu. Pat mazākais dzejolītis, dziesmiņa, kurā tās autors ieguldījis ko vairāk par savu profesionālo rutīnu, rada gan pašu radītāju, gan pasauli. Un lasītājs, klausītājs ir šī mākslas darba līdzradītājs – ja šis dzejolītis, dziesmiņa kļūst par viņa pasauli.
Cilvēka tapšanā nav nekā no linearitātes, aritmētiskas skaidrības, gluži tāpat, kā mākslinieka tapšanas stāsts nav glīta augšupejoša taisne, uz kuras satupuši pirmie talanta uzplaiksnījumi un vēlākās panākumu virsotnes. Tas, drīzāk, ir daždažādu lauztu, līkumotu līniju un spirāļu kopums, uz kuru noraugoties no malas, ne ar kādu dedukcijas metodi nav saprotams, kas no šā jūkļa var dzimt…
Sākums.
Inese Zandere (kuru vēlāk pazīsim kā izcilu dzejnieci, publicisti un redaktori, bērnu grāmatu autori un izdevēju) piedzima 1958. gadā, Dobelē, skolotāju ģimenē. No tēva puses Inese ir mantojusi Zemgales votu, tā dēvēto krieviņu asiņu saknes, somugrisko dzīslu, kuras dēļ dzejniece puspajokam piemin savu radniecību ar Raini.[1] Māte bija dziedāšanas skolotāja. Vecākā māsa – pianiste.
“Tētis mācīja matemātiku, bet viņš bija no tiem skolotājiem, kam bija jāprot spēlēt vijole, ērģeles un diriģēt, jo tā toreiz skolotājus gatavoja.”
Mūzikas vide sākumā tika uzsūkta neapzināti, – kad Inese skolas gados jau bija atteikusies no klavierspēles vingrinājumiem, tā pēkšņi kļuva par ilgotu lietu.
“(..) es tā kā mēģināju no visa tā atrauties, jo man likās, ka es tur tai mūzikā īsti neiederēšos. Bet pēc tam es sāku pēc mūzikas ilgoties trīsreiz vairāk. (..) Es sapratu savu lielo kļūdu.”[2]
Mūzika – turklāt nevis galda dziesmas un ziņģes, bet kora dziesmas, tautasdziesmas un operas – vairs nebūdama obligāta, skolas gados kļuva par “dziedāšanas un primitīvu dziesmiņu sacerēšanas”[3] dzinuli. Jau pieauguša cilvēka gados šī pieredze noderēja, sadarbojoties ar komponistiem dziesmu tekstu, scenāriju un libretu tapināšanā.
Bet – vispirms bija dārzs. Kā pati Inese saka, viņa piedzima reizē ar dārzu, kas bija iestādīts tieši tajā laikā.
“Ne tas dārzs ar putniem, kāds tas man ir tagad, jo toreiz tāda nemaz vēl nebija. Bet man bija citi dārzi, ap māju vecas ābeles, liepas, milzīga meža bumbiere, ceriņi un dzeltenās akācijas, pagalms, cieši noaudzis ar zosu zāli, sūnas uz pamatiem, gara vecu liepu gatve, ievas un milzu ozols, strauts, pļavas, lauki, grāvji, mežs, avoti gravā zem pilsdrupu mūriem, lielie mūru akmeņi un tik košas ķieģeļu drumslas, ka ķieģeļkrāsas skaistuma dēļ es pēc tam sāku no visām puķēm mīlēt kliņģerītes. Un – pats galvenais, iespēja katru brīdi pietuvināt detaļas, līdz pat saplūšanai ar tām, un vienlaikus nebeidzami paplašināt mērogu – klejot, atrodot aizvien jaunus virzienus, vietas, plašumus, līdz pat izkušanai apkārtnē. Es domāju, ka tieši tādā veidā esmu mācījusies sajust ritmu – kā tādu tuvplānu un plašuma, perspektīvas pulsāciju.”[4]
Mazpilsētas nomalē Ineses bērnība bijusi ļoti, ļoti lēna un nesafragmentēta. Pieticis laika vienatnei, klejojumiem dabā, ļoti daudz lasīšanai, nodarbēm ar to, kas tajā brīdī prasās. Līdz četru gadu vecumam nav bijis arī draugu – bērnu. Vecākā māsa daudz bija prom no mājām, mūzikas vidusskolā. Ar kaimiņu puikām ceļi krustojušies tikai epizodiski. Vecāki – lielākoties skolā.
“Mājās mēs bijām trīs – es, vecmāmiņa un melnais runcis, kas bija piedzimis ar mani vienā dienā, pārējos kustoņus (vistas, trušus, kazas) es gluži kā personības neuztvēru, ja vien kāds neiekoda vai neiebadīja. Reizēm ar mīlīgu smaidu man pietuvojās Veras tante, komunālā kaimiņiene, kura runāja tikai krieviski, viņas abas krieviski sarunājās ar manu vecmāmiņu, kurai bija kārtīga, klasiska krievu valoda. Man bija ļoti svarīgi, kā viss skan, gan daba, gan valoda, gan mūzika. Un neviens no pieaugušajiem nebija uzstājīgs, pārāk runīgs, kontrolējošs, bīdošs, pieaugušie bija blakus, bet ne vairāk. Īpaši vecmāmiņa, – tik delikātas un, jāatzīst, arī melanholiskas vecmāmiņas ir diezgan liels retums. Vienatnes man bija ļoti daudz, un bez tās nekam citam nebūtu vērtības, tas nevarētu pārvērsties par saturu. Es dzīvojos viena, visu laiku dabā, neierobežota savos sākumā mazajos, bet pēc tam aizvien tālākajos un ilgākajos klejojumos. Man nav sacensību azarta, spēles prieka, ātruma vilinājuma, komandas gara, tas nebija tas, kas attīstījās, lai gan nevar teikt, ka es būtu nesabiedriska būtne, toties man ir rīki, vai es pati esmu rīks vērošanai un tēlošanai. Biju arī pati sev sarunu biedrs, ne tikai klusībā, bet arī balsī, sākumā tas izpaudās kā visādu bezvārdu meldiņu ģenerēšana, vēlāk arī kā monologi, lomas, visas šitās latviešu klasisko ganiņu izpausmes.”[5]
Mājās starp galvenajiem priekšmetiem, kas pilnībā saistījuši uzmanību, bijušas reiz vectēvam piederējušās klavieres – “vecs tumši brūns pianīns, kam varēja visu atvērt gan augšā, gan apakšā un izpētīt gan stīgas, gan āmuriņus, bīdīt klusinātāju, spiest pedāļus, visādi spēlēties, (..) un slēpt klavierēs savus dārgumus”. Un grāmatas – “pirmkārt jau kā skaisti priekšmeti, kas, skatoties uz grāmatplauktu, vienmēr uzprasījās tikt personificēti.”[6]
Lasīšana
Inese lasīt sākusi jau ļoti agri. Jau piecu gadu vecumā no vāka līdz vākam izlasījusi “Lāčplēsi”, milzīgu 1947. gada izdevumu audekla vākos, “Ģirta Vilka sumpurņu acīm un zīdpapīru pār ilustrācijām”[7]. Tieši tur iegūta sajūta, ka ritms šūpo kā lieli viļņi. Turpat blakus, vienā kaudzītē, bija “Uguns un nakts”, kura tūdaļ tika izlasīta nākamā, jo bijusi tā pati pasaka, tikai citā versijā. Un pretstats starp Laimdotu un Spīdolu “lika pirmo reizi pa īstam domāt par to, ka cilvēkam ir kaut kāda identitāte un izvēle.” [8] Tad, vēl pirms skolas un, mācoties pirmajās klasītēs, nākušas Annas Brigaderes lugas “Maija un Paija”, “Princese Gundega un karalis Brusubārda” un septiņreiz lasītā Ernesta Birznieka-Upīša “Pastariņa dienasgrāmata”, Doku Atis un Valda “Staburaga bērni”.[9] Līdz 7., 8. klasei lasīts daudz un nekritiski, bet 18–19 gadu vecumā bija ļoti svarīgi lasīt Dostojevski, Hesi vai Tomasu Mannu. Tas, ko Inese savos agrajos gados spējusi izjust literārā darbā, radījis pilnīgi dabisku pārliecību par to, ka bērni var saprast un sajust ļoti daudz.
“No sarežģītāka darba paliek nospiedums cilvēka atmiņā vai emocijās, kurš viņam būs kaut kad saprotamāks vai noderīgāks vai vienkārši izpeldēs no viņa atmiņās tad, kad tas viņam būs vajadzīgs.”[10]
Radīšana
Radīšana bērnam (un ne tikai) ir nepieciešams pasaules saprašanas un jēgpilnas sakārtošanas veids. Piektajā vai sestajā klasē Inesei ļoti patika zīmēt. Turklāt nevis vienkārši zīmēt, bet ar krāsu palīdzību attēlot ko līdzīgu abstraktiem jēdzieniem.
“Tie nebija sižetiski zīmējumi, bet kaut kādas tapetes, kompozīcijas ar guašas krāsām, kurās es vienkārši mēģināju trāpīt to, kā es sajūtu vai saprotu kādu jēdzienu. Pēc tam paškritiski nolēmu, ka man nav izdevies trāpīt, un sāku rakstīt otrā pusē tiem zīmējumiem, ar guašu notraipītajām zīmēšanas papīra lapu kreisajām pusēm tā kā kaut kādus paskaidrojumus. Izteikt ar vārdiem to pašu. Un tad pēc kāda brīža jau sapratu, (..) ka rakstītais nav pakārtots tam diletantiskajām zīmējumam, bet ka tam ir kaut kāda patstāvīga jēga. Un tas notika ļoti ātri.[11] (..) Es konstatēju, ka es ar vārdiem varu ļoti labi izdarīt to, ko citi var izdarīt dejojot, zīmējot, projektējot vai muzicējot. (..) Kļuva skaidrs, ka vieta, kur es vislabāk jūtos, ir valoda, un ka es ar to valodu tādā vai citādā veidā gribu nodarboties.”[12]
Arī rakstīšanas vides iekārtojums jeb ornaments Inesei ir izveidojies bērnībā. Tā kā vienā istabā bijis jādzīvo četratā – Inesei, vecmāmiņai un divām mazajām māsasmeitiņām – viņa rakstījusi pa naktīm virtuvē, “kur viens no diviem logiem bija no manis pa kreisi, un aiz tā cauru nakti kliedza lakstīgala. Vai arī pa dienu savā dīvānā – tur es arī mācījos, visu pieradu darīt, klēpī turot vai guļus. Radio Luxembourg klausījos zem segas caur spilvenu, lasīju arī zem segas ar lukturīti; man nebija savas teritorijas, kur norobežoties, izņemot nelielu zemu skapīti, kurā atradās atskaņotājs un plates, bet uz sāna bija salīmēti dzīvei svarīgi žurnālu izgriezumi: Marks Bolans ar T.Rex, viens indonēzietis ar skaistiem zobiem un lielu čūsku ap kaklu, u.c. Logu koncepts, pie kura visu mūžu turos, ir radies tieši šajā istabā: tai ir divi logi, kas veido taisnu leņķi, es vienmēr atrados ar seju pret tiem un redzēju lielu bumbieri gan pa labi, gan pa kreisi, abos logos. Saule un mēness apgāja man apkārt visu savu ceļu.”[13]
Ideoloģija un lūzums
Kā ikvienam padomju okupācijas laikā augušam bērnam, arī Inesei padomju ideoloģija bija iepriekšdota dzīves sastāvdaļa, kas caurauda bērnu literatūru, skolu, sociālo vidi. Viņas ģimene bija no “klusējošajiem”. Iebiedētie vecāki dažādu ģimenes izciesto represiju rezultātā nestāstīja, kāda ir bijusi dzīve pirms kara, nestāstīja, ka mammas vecāki un māsa bija izsūtīti un ka vectēvs nomira lopu vāģī. Pagātnes vienīgās bezvārda liecinieces bija “vectēva klavieres, nošu kaudze, 1924. gadā izdota latviešu dzejas antoloģija, dažas mammas rotaslietas, tostarp gaidu nozīmīte un Bauskas ģimnāzijas absolventes žetons. Bet bez kādiem komentāriem. Vecmāmiņai – tēvamātei – bija čemodāniņam līdzīga lakota rokassomiņa, kurā viņa glabāja pastkartes, starp tām savu foto zīda zeķēs ar Šopenhauera citātu aizmugurē (“Jo vairāk attīstīta kāda būtne, jo vairāk tā pakļauta sāpēm”) un vectēva pirmsnāves zīmīti “Milda esi stipra”.[14] Pa Dobeles apkārtni dragāja tanki no padomju armijas poligoniem. Tā nu pirmajā klasē Inese uzrakstīja savu pirmo dzejoli “Auroras zalve”, – nevis par savu kaķīti vai par jauko pavasari. Taču neko īpašu tas nenozīmēja. Ideoloģija tika pieņemta un izprasta pēc bērna prāta: Inese atceras, kā skolas gados ielīdusi drēbju skapī un bučojusi oktobrēnu nozīmīti, kas bija piesprausta pie skolas formas, nemaz neapzinoties, ka tas sprogainais ir jēzusbērniņš, lasījusi Konstantīna Fadejeva “Jauno gvardi”, Jūlija Vanaga stāstus par “Daugavu un Lielupi”, kuros ideoloģijas slānis pilnīgi paslīdējis garām, toties aizrāvuši dabas apraksti un cilvēku attiecības. Skolas korī tika dziedāts gan “no ņi gģe i ņikogda ņezabuģem imja Ļeņin” [15], gan operas klasika “Lido doma zelta spārniem”. [1] No padomju dziesmu grāmatiņām Inese samācījās ne vien “Katjušu” un Pahmutovu, bet arī slaveno skotu Jaungada dziesmu ar Roberta Bērnsa vārdiem, no Cimzes “Dziesmu rotas” – tautasdziesmas, viss no brīva prāta.
“Vienreiz izvēlējos skolas koncertā nodziedāt solo drausmīgu 50. gadu padomju maršu, un mamma nesaņēmās man pateikt, kāpēc tā nav laba izvēle.”[16]
Un tad, pēkšņi – trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā – lūzums.
“Kādā jubilejā radinieki pajautāja, vai meitas vēl atceras dziesmu, ko vectēvs komponējis un uzdāvinājis vecmāmiņai dzimšanas dienā, – viņš bija kordiriģents un komponists. Un viņas sāka dziedāt to dziesmu, bet es zināju gan melodiju, gan vārdus, biju dzirdējusi „dīpīšu” lentēs, bet nezināju, ka to komponējis mans vectētiņš. Tajā brīdī man viss atvērās un apgriezās otrādi. Es briesmīgi sašutu, saniknojos par tādu turēšanu melos un sāku no tā brīža visu ko jautāt. Un no tā brīža man bija burtiski jābūvē cita identitāte. Es uzzināju, ka īstenība ir kaut kas cits.”[17] 14–15 gados Hercs Franks iedeva lasīt Arsēniju Tarkovski, un jau kopš “Kad svece deg” iznākšanas Inese ļoti aizrāvās ar Ziedoni. Taču vēl ilgi tika smelts arī no latviešu padomju moralizējošās lirikas, un 1971.–1975. gada dzejoļu kladītes pārsvarā ir “neticami naivas un bezgaumīgas rakstīšanas gadījums,” [18] kaut daži dzejoļi izdzīvoja, tika publicēti un viens pat atdzejots nesen Polijā izdotajā latviešu dzejas antoloģijā. Inese Ārijai Elksnei nosūtīja vienu savu dzejolīti, kas polemizēja ar kādu viņas dzejoli. Lai arī noteikti nekāda gudrības izpausme tajā nebija, “Ārija tomēr atbildēja, sāka labvēlīgi sarakstīties, atsūtīja pravietisku vēstulīti, kurā bija teikts, ka kļūt par dzejnieci nozīmēs nebūt labai nevienam, ne sev, ne citiem, un ielūdza ciemos uz Baltezeru, kur iepazīstināja ar pirmo konjaka glāzīti manā mūžā. (..)”. Nekas pasaulē nepastāv tīrā veidā. Ir vairāk par trim avotiem un trim sastāvdaļām.”[19]
Nepieciešamība arī “lielajā dzīvē” radīt un uzturēt ko līdzīgu bērnības radīšanas videi bijusi spēkā arī pēc vidusskolas beigšanas. Jau studējot filozofijas fakultātē, šāda mazpilsētai tuva vide rasta Rīgā, Pārdaugavā, apmetoties Āgenskalnā pie Ineses pirmā dzīvesbiedra dzejnieka un žurnālista Egila Zirņa ģimenes – viņiem ir mājiņa ar dārzu. Un kopš tā laika Āgenskalns ir kļuvis par Ineses Rīgas dzīves un radīšanas vidi.
Bet tas jau ir cits stāsts – ar filozofijas studijām, redaktora darbu izdevniecībā “Avots”, tad “Pionierī”, publikācijas, skarbas un pelnītas kritikas par jaunības dzejoļiem, un ceļš līdz pirmajai plānajai dzejas grāmatiņai, kas tā arī saucās – “Grāmatiņa” (1983). Pati Inese gan piemin – viņas kolēģis Kārlis Vērdiņš sakot, – īstā Zandere sākoties ar trešo grāmatu “Melnās čūskas maiznīca” (2003). Vaicāta, ko devuši šie vēlākie gadi, Inese atbild īsi:
“Bērns var vērot, izjust, domāt, rīkoties, ciest un saprast, bet uzrakstīt to var pieaugušais. Tas arī viss.”[20]
[1] https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/atjaunots-krievinu-jeb-votu-tautasterps.-kas-vini-ir-un-kadas-si.a63964/
[2] https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/72698/personiba-100g-kulturas-dzejniece-inese-zandere
[3] https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/72698/personiba-100g-kulturas-dzejniece-inese-zandere
[4] I.Zanderes atbildes e-pasta sarakstē Marianam Rižijam.
[5] turpat.
[6] turpat.
[7] turpat.
[8] https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/72698/personiba-100g-kulturas-dzejniece-inese-zandere
[9] I.Zanderes atbildes e-pasta sarakstē Marianam Rižijam.
[10] https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/72698/personiba-100g-kulturas-dzejniece-inese-zandere
[11] turpat.
[12] https://www.youtube.com/watch?v=ufcyOTsj8Vs
[13] I.Zanderes stāstījums Marianam Rižijam.
[14] I.Zanderes atbildes e-pasta sarakstē Marianam Rižijam.
[15] Bet nekad, nekur neaizmirsīsim Ļeņina vārdu (kr. val.)
[16] turpat.
[17] https://www.punctummagazine.lv/2020/01/27/cilveks-ap-kuru-viss-saverpjas/
[18] I.Zanderes atbildes e-pasta sarakstē Marianam Rižijam.
[19] turpat.
[20] turpat.