Gunars Janovskis Anglijā 1974. gadā. Foto: nezināms. RTMM 394162.

Gunara Janovska mājas Anglijas vidienē, netālu no Notingemas. Priekšplānā G. Janovska stādītie koki. 1970. gadi. Foto: nezināms. RTMM 394166.

Gunars Janovskis ar savām gleznām. 1986.gads. Foto: nezināms. RTMM p100599.

Rakstnieks Gunars Janovskis (no labās) ar dzīvesbiedri Sarmīti un Viktoru Avotiņu pie Rakstnieku savienības nama Kr. Barona ielā. Rīga, 1994. gads. Foto: G. Janaitis. RTMM 573690.

Gunārs Janovskis ar sievu Sarmīti (dz. Ērenpreiss) 1990. gadu vidū. Foto: nezināms. RTMM 686812.

Gadījumu, kad radoša personība savu jaunradi sāk un sasniedz panākumus mākslās pusmūža vecumā vai pat vēlāk, pasaules kultūrā ir pietiekami. Sākot no tādiem klasiķiem kā Marks Tvens un Knuts Hamsuns, beidzot ar mūsdienās populāriem, iedvesmojošiem cilvēkiem – “Harija Potera” autori Džoanu Ketlīnu Roulingu vai skaistās balss īpašnieci Sūzanu Boilu.

Laika ritējumam, protams, pretī stāties nav iespējams, taču nereti tieši laiks – kāds mirklis, nejauša sekunde – var kļūt par radoša cilvēka sabiedroto, akumulējot un izraisot pēkšņu talanta dzirksti. Dažiem tā ir ilgi sevī lolota, citiem – jaunatklājums pašiem sev.

Trimdas prozaiķis Gunars Janovskis (1916–2000) arī ir starp cilvēkiem, kuri savam mūža darbam, radošajai misijai pievērsās vēlu. Spārnotais Pēgass – radošā iedvesma, kas raisīja vēlēšanos saistīt savu dzīvi ar rakstīto vārdu – pirmoreiz G. Janovski apciemoja vēl zēnības gados. Kad tēvs trīspadsmitgadīgajam puisēnam jautāja, kas viņš gribētu kļūt, kad izaugs liels, Gunars atbildēja: “Papiņ, es būšu rakstnieks.” Tēvs gan bijis skeptisks: “Muļķi, tur vajag talantu.”[1] Varam tikai iztēloties, kā jutās zēns, kura agrajam sapnim tēvs ar tik šķietami lielu neticību pieliek punktu, taču – pēc vairākiem gadiem, kad Gunaram jāstudē, tieši tēvs ir tas, kurš iesaka iestāties Latvijas Universitātē un studēt Klasisko filoloģiju, lai gūtu pienācīgu un labu izglītību. Lai arī studijas jauno cilvēku ne pārāk aizrāva, G. Janovskis atceras, ka vienīgo prieku tolaik guvis no literatūras. Arī pirms tam viņš jau bija mēģinājis paust savas literārās dotības – gan skolā, rakstot domrakstus, gan 22 gadu vecumā piedzīvojot debiju prozā – laikrakstā “Studenta Dzīve” lasāms tēlojums “Piezīmes ceļojot”, kas parakstīts ar pseidonīmu Gunars Salna. Jau tajā jaušami autora centieni veidot savu, oriģinālu stilu, kas pēc daudziem gadu desmitiem, izkopts un izjusts, būs lasāms vairāk nekā 20 prozas un divās dzejas grāmatās.

Sākoties karam, Gunars Janovskis ir starp tiem ļaužu tūkstošiem, ko sev līdzi aizrauj trimdas vēji. Pirmie gadi bēgļu nometnēs un mītnes zemē Anglijā bija dzīves pieredzes uzkrāšanas un radošā gara briedināšanas laiks: “(..) es gaidīju to brīdi, kad varēšu sākt rakstīt. Kara laiki pagāja, tad par to nebija jādomā. Tad aizbraucām uz Vāciju, es dzīvoju tādā nomaļā dārzā viens pats, un uz galda man vienmēr stāvēja klade un zīmulis – tam brīdim, kad es sākšu rakstīt. Tas brīdis ilgi nenāca.”[2] Trimdas laiks un tā neizbēgamā traģika – pirmie bēgļu gadi, kam fonā kara dunoņa, dzīve un neilgas filoloģijas studijas Vācijā, iedzīvošanās Anglijā – tas ir viens no pamatiem, no kā pamazām rakstniekā iekšēji kondensējās literārais materiāls. Taču tas, kas viņā nobriest visvairāk, ir jaunībā un Latvijā pieredzētais, latvietības saknes, kas būs jo dziļi ieaugušas G. Janovska daiļradē.

Dzīvojot svešumā, G. Janovskis strādā dažādos darbos – ķieģeļu ceplī, cementa fabrikā, bārā, vēlāk pats iekārto savu saimniecību Notinghemā, pievēršas vistu audzēšanai un laukkopībai, lai arī, kā pats raksta vēstulē draugam Anšlavam Eglītim, neatšķīris auzas no kartupeļa.[3] Darbs un mājas, kas atrodas meža ielokā, tuvina viņu dabai un arī kalpo par iekšēju impulsu paust sevi rakstītos vārdos. Dodoties sabiedrībā, G. Janovskis vērīgi lūkojas cilvēkos un izkopj analītiķa, asredzīga tipāžu veidotāja spējas. It viss, kas ir redzēts un piedzīvots, vēlāk kalpos par materiālu stāstiem un romāniem.

1963. gadā tiek izdots Gunara Janovska pirmais romāns “Sōla”. 46 gadus vecais vīrs beidzot ir notvēris Spārnotā Pēgasa pavadu. Ilgi glabātais aizgūtnēm un nevaldāmi laužas ārā. Teju ik gadu G. Janovskis saraksta pa romānam vai stāstu krājumam.

Tomēr uzkrātā dzīves pieredze, dažādie gadījuma darbi gan Latvijā, gan trimdā – kamēr tiek rasts stabils pamats zem kājām –, dabas vērojumi un atmiņu mozaīkas, ir tikai viens no impulsiem, kas atmodina G. Janovska iekšējo rakstnieku. Nevar neminēt otru – daudz sāpīgāku un traģiskāku impulsu – redzes zudumu. 1978. gada vasarā G. Janovskis raksta vēstulē savam draugam Zigmundam Skujiņam: “Pašreiz nerakstu nekā. Radamo dzirksti paslāpēja čābīga kaitava: redze, citvārdiņ, neredze. Sāka man miglot viena acs. Pagāja laiks, kamēr saposos pie dziednieka. Un tikām vaina bija notikusi. Vakar dabūju rezultātu. Kā ir bijis, tā ir paliks.”[4] Nepilnu gadu vēlāk rakstniekam, kurš jau līdz tam uzrakstījis lielāko daļu prozas darbu un trimdas sabiedrībā iemantojis cienīšanu, veic acu operāciju, kas uz laiku aptur redzes pasliktināšanos, un viņš darbu var turpināt. Un to viņš dara spraigāk, nekā agrāk: “Es jutu, ka aklums nāk, pamazām pārņem manas acis, un tātad – ja vēl ir kas sakāms, tad tas ir jāsaka ātri. Parasti, kad es rakstīju savus pirmos darbus, man bija likums – nekad nerakstīt vairāk par vienu lapaspusi vakarā. Bet tagad es rakstīju sešas, septiņas lapaspuses dienā, lai aizsteigtos aklumam priekšā.”[5] Ap šo laiku top romāni “Purvā”, “Ines”, “Helmī”, kā arī mūsdienās populārais, ekranizētais romāns “Pilsēta pie upes”. G. Janovskim gan pašam, gan ar sievas palīdzību (viņa darbus pārrakstīja ar rakstāmmašīnu) izdevās pateikt savu sakāmo un piepildīt savu bērnības sapni, apliecinot gara un vārda spēku, kas spēj stāties pāri dzīves grūtībām. Daudzi literatūrzinātnieki ir uzsvēruši, cik spriegota un koncentrēta, taču saturiski bagāta ir Janovska izteiksme. Iespējams, zemapziņā dziļi jaušot nelaimes tuvošanos, tika meklēts pēc patiesākiem, piemērotākiem, asākiem vārdiem. Dzīves izskaņā viņš norādīja, ka ir pateicis visu un rakstījis tikai par to, ko pats ir piedzīvojis. Darba ražību būtiski ietekmējis fakts, ka temati, varoņi un darbi viens pēc otra vienkārši “ieradušies” pie rakstnieka – atlicis tikai rakstīt: “Vienmēr pienāca gatavs. Vienmēr man likās – nu ir pēdējā grāmata, nu ir cauri. Nekā! Pāris mēneši paiet – naktī guļot vai neguļot, bezmiegā! – atnāk divi trīs tipi no atmiņu laukiem, un tie ir sākums darbam. Dzeja atnāk. Pati pieklauvē pie loga: esi tik laipns!”[6]

Tā dzīves nejaušības vai likteņa mirklīgi lutinājumi radīja rakstnieku, kurš ilgi lolodams sevī talantu un palaizdams to brīvībā, kļuva par vienu no viscienītākajiem trimdas autoriem. Viņš zaudēja savas mājas, zaudēja redzi, bet viņam palika ass vārds, mīlestība pret dabu un bijība pret patiesību kā vienīgā dzīves mēraukla.

[1] Rožkalne A. Zvaigznes šūpolēs. Rīga : Preses nams, 1999. 167. lpp.

[2] Rožkalne, A. Zvaigznes šūpolēs. Rīga : Preses nams, 1999. 167. lpp.

[3] Vēstule. Gunars Janovskis – Anšlavam Eglītim. 1970.gada 4.septembris. RTMM 735583.

[4] Skujiņš, Z. Jātnieks uz lodes. Rīga : Preses nams, 1996. 96. – 97. lpp.

[5] Rožkalne, A. Zvaigznes šūpolēs. Rīga : Preses nams, 1999. 168. lpp.

[6] Turpat, 174. lpp.