“Pateikt dažos vārdos, kas mums ir Līvija, nemaz nav iespējams!” klausulē saka Zinta Pencele, sazvanījusi Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja bijušās kolēģes Andru Lazdāni un Maiju Kalniņu, lai skumjajā dienā dalītu bēdu un mazliet apsildītu sirdi pie kopīgā atmiņu ugunskura. Asaras mijas ar sirsnīgiem smaidiem, risinot gaišos dzīves stāstus, ko ne tikai par Latvijas rakstniecības spožākajiem autoriem aiz sevis atstājusi zvaigzne no tā paša zvaigznāja – literatūrzinātniece Līvija Volkova. Viņas gaismas ir pieticis, lai apspīdētu ceļu daudziem laikabiedriem.

Nevēlamās biogrāfijas dēļ (politiski represēti vecāki – tēvs miris izsūtījumā, māte pretlikumīgi atgriezusies dzimtenē ar mainītu vārdu) pēc mācībām Rīgas 11. vidusskolā sapnis par medicīnas studijām Līvijai tā arī palika nepiepildīts, un, absolvējusi Rīgas Pedagoģiskā institūta Dabaszinātņu un ķīmijas fakultāti, viņa kļuva par ķīmijas skolotāju – vispirms Sabiles vidusskolā, pēc tam Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolā. Savus audzēkņus viņa iedvesmoja iepazīt ne vien dabas zinātnes, bet arī pašu dabu, mudinot un vedot viņus ceļojumos pa visu Latviju. Tā nu kādā laivu braucienā kopā ar skolēniem piestājusi Eduarda Veidenbauma “Kalāčos”, gluži nejauši Līvija uzzināja par vēl neatšifrētām dzejnieka stenogrammām, kas gadiem ilgi vientuļas un neviena neizprastas tur gulējušas. Negaidīti sajutusi sevī pētnieces aicinājumu un paklausījusi savai aizrautīgajai kaislībai, viņa neklātienē pabeidza filoloģijas studijas, turpmāk pievēršoties latviešu literatūras pētniecībai un nacionālo bagātību apzināšanai.

No 1965. gada Līvija savu radošo garu nodarbināja muzeoloģijā, veidojot ekspozīcijas un vadot Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja filiāļu nodaļu. Īpaši uzteicams ir viņas darbs Raiņa dzimtajās mājās Tadenavā un vēlāk arī Majoros (tagad – Raiņa un Aspazijas vasarnīca), Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna “Jāņaskolā”, Annas Brigaderes “Sprīdīšos”, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā un Jāņa Poruka “Druvienas Vecajā skolā”. Līvija Volkova bija skolotāja pēc aicinājuma arī dzīvē un savu Dieva doto pedagoģisko talantu lika lietā, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā dibinot jauno muzejnieku pulciņu vidusskolēniem. Tur starp viņas audzēkņiem darbojās arī jaunie dzejnieki Māris Melgalvs un Pēters Brūveris, tagadējā Memoriālo muzeju apvienības direktore Rita Meinerte un citi šodienas muzeju speciālisti. Vidusskolēni varēja vērot, kā top ekspozīcijas un asistēt visos darba procesos. Saskanīgā komandā ar muzeja direktoru Voldemāru Kalpiņu Līvija Volkova jaunajiem censoņiem organizēja tikšanās iespējas ar viņu apbrīnotajiem aktieriem un dramaturgiem, ikvienu uzskatot par līdzvērtīgu sarunu biedru – pret visiem viņa allaž izturējusies ar cieņu, tā ceļot jauniešu pašapziņu un kopjot personību. Lielu uzmanību Līvija Volkova pievērsa jauno muzeja entuziastu darbam ar apmeklētājiem – mācīja stāju un publisko runu, lai muzejnieka stāstījums būtu skaidrs, precīzs un aizraujošs. Viņa skaidri zināja, kādu rezultātu vēlas panākt, un darīja visu, lai šo perfekciju sasniegtu.

Pēc darba Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā Līvijas darba gaitas veda uz Eduarda Veidenbauma “Kalāčiem” un Rūdolfa Blaumaņa “Brakiem”, katram no senajiem māju saimniekiem pievēršoties arī savās literatūrzinātniskajās publikācijās. Vēl gandrīz desmitgade Andreja Upīša memoriālajās mājās, un Līvija atgriezās savā muzeju dzīves šūpulī, ko šodien pazīstam kā Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju, – tieši laikā, lai atmodas pārmaiņu vējos uzņemtu pirmos kontaktus ar latviešu literāro sabiedrību otrpus dzelzs priekškaram. Tas nemaz nenāca tik viegli – informācija par dzīvi ārpus Latvijas bija visai trūcīga, interneta nebija un vēl ilgi visam līdzi nāca arī trimdinieku piesardzīgā attieksme pret ikvienu, kas viņus uzrunāja no okupētās Latvijas. Taču Līvija fantastiski prata veidot attiecības, un cilvēki viņai uzticējās: iedzimtā inteliģence un unikālās zināšanas, ko pavadīja arī silts un mirdzošs skatiens, atbruņoja gan Stokholmā, gan Minsterē. Tomēr lielākoties Līvija šejienes un turienes latviešu tikšanās tikai organizēja, pati biežāk paliekot nostatus un saulītē ceļot kolēģus.

“Muzeoloģijā viņa bija galvastiesu pārāka par savu laiku un varbūt arī mūsējo,” vērtē bijušās kolēģes. Plašākai sabiedrībai Līvija Volkova pazīstama kā vairāku monogrāfiju autore, kas pētījusi un rakstījusi par Eduardu Veidenbaumu, Rūdolfu Blaumani, arī Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja dibinātāju Jāni Gresti. Līvija mācēja par sarežģītām lietām rakstīt tik aizraujoši un aizrautīgi, ka viņas darbus ar interesi lasa pat ar literatūru nesaistīti cilvēki. Viņa teikusi: “Ja ir savākts pietiekami daudz faktoloģiskā materiāla, paliek rakstīšanas vaina, un tas ir tikai disciplīnas jautājums!”, un tas ļoti daudz pastāsta par viņu pašu. Līvija bija droša, ka visu var paciest, panākt un izdomāt – viņai bija ļoti svarīgi varēt un pārvarēt. Un viņa uzvarēja, savas pēdējās monogrāfijas iznākšanu piedzīvojot deviņdesmit divu gadu vecumā 2023. gadā. Kolēģes apbrīno literatūrvēsturnieces apņēmību tik cienījamos gados visu pētniecisko darbu līdz pēdējam sīkumam un detaļai atsaucēs paveikt pašas spēkiem: “Viņas stiprās gribas būtu gana trim cilvēkiem, tāpat kā cilvēcības un gaišuma.”

Grūti teikt – pie vainas bērnībā pieklusinātās sarunās dzirdētie stāsti par vecāku kāzu ceļojumu pa Eiropu, kas vēlākos gados šķita kā tāls un nesasniedzams sapnis, vai gluži vienkārši pētnieces gēns, bet lielākas baudas Līvijai nebija par ceļošanu, un to viņa darīja visdažādākajās kompānijās: ar saviem skolēniem, studentēm, Imantu Ziedoni, kolēģēm un tūroperatoru kompānijām. Lai gan pēdējās ne vienmēr spēja sacensties ar Līvijas pašas detalizēti izplānotajiem ceļojumiem, ko tāpat kā savas ekspozīcijas Līvija nostrādāja bezgala rūpīgi, liekot lietā ārkārtīgi strukturēto un eksakto prātu. Viņai bija ļoti svarīgi, lai visiem būtu labi! Vēl pēdējos gados viņa bez mitas mudinājusi – ir jābrauc uz Šveici! Nevarēja pārdzīvot, ka dažas kolēģes vēl nav redzējušas, viņasprāt, skaistākās vietas. Tāpēc, lai arī pati ar divām kūjiņām visam vairs netiktu līdzi, kolēģēm izstrādāja maršrutu, paredzot ar lidojumu pievienoties viņu kompānijai Cīrihē un aizvest viņas uz pilsētas glaunāko kafejnīcu. Ar tādu vērienu dzīvoja Līvija Volkova.

Rūdolfa Blaumaņa pētniecei mīļš bija citāts no viņa lugas “Sestdienas vakars”: “Silta cilvēka rociņā nauda izkūst kā sniedziņš saulītē.” Blaumanis to būtu varējis teikt arī par Līviju pašu, jo viss, ko viņai vajadzēja, bija silta, cilvēciska klātbūtne. Viņa bija gatava maksāt par visiem, lai tikai varētu kaut ko skaistu piedzīvot kopā. Ja visu mūžu esi visiem palīdzējis, nauda nekad nepieķeras. “Es nezinu otru tik altruistisku cilvēku! Sadzīvē tik pieticīga, bet kāds milzīgs devums tautai, draugiem, cilvēcei!” kāda kolēģe atceras. Līvijai piemita viedums saskatīt galvenās dzīves vērtības. Viņa prata novērtēt emocijas, nevis materiālas vērtības. Varbūt tā ir pēckara paaudzes iezīme, jo, kā gan citādi trūkumā sagādāt prieku saviem mīļajiem, ja ne dāvājot sajūtas, nevis lietas? Pati Līvija dāvanas gandrīz nekad nepieņēma, ja nu vienīgi kaut ko paštaisītu, īpaši un no visas sirds gādātu. Toties svētkus viņa rīkoja “uz pilnu banku”, pat ja pēc tam jāsavelk josta – uz saviem draugiem nekad netaupīja, tāpat kā uz ceļojumiem. Līvija vienmēr atcerējās savas daudz pārcietušās mātes vārdus: “Tev dzīvē visu var atņemt – mantu, mājas, bet to, ko būsi redzējusi, neviens neatņems.” Līvijai bija piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija, ko, par spīti niecīgajai pensijai, viņa turējusi neskartu, jo neuzskatīja par savu personīgo naudu. Viņa vienmēr uzsvērusi: “Mēs kopā strādājām, tā ir mums visiem.” Šo naudu viņa krāja ceļojumiem, kuros kādu daļu izmaksāja arī kolēģēm – uzsauca naktsmājas vai maltītes. Kad ceļabiedrenes mēģināja iebilst, Līvija tikai atteikusi: “Tas ir kultūrkapitāla fonds!”

Neparasta, aizrautīga, īpaša un spilgta – tie ir tikai daži no atslēgvārdiem, kas kolēģiem pirmie nāk prātā, atceroties mūsu muzeja leģendu Līviju Volkovu. Daudziem viņa bija leģenda arī personīgajā dzīvē. Viņa bija gana drosmīga, lai sekotu aicinājumam un pilnībā mainītu izvēlēto profesiju, un no tā ir ieguvusi visa mūsu tauta. Literatūrzinātnieku aprindās runā: “Vai nav tā, ka patiesībā viss, ko mēs zinām par Blaumani un Veidenbaumu, ir tas, ko mums par viņiem izstāstījusi Līvija Volkova?” Stāstos par savu pētījumu varoņiem viņa mācēja uzburt ainas un leģendas, vēstījumā paliekot dokumentāli precīza un patiesa. Līvija dzīvoja un strādāja tā, lai ne uz ko nebūtu kauns atskatīties. Daudziem viņa kļuva par personīgu paraugu, un viņai centās līdzināties. Kādai kolēģei Līvija bijusi spēka avots – kad uzmākusies bezcerība, atlicis tikai parunāt par jebko ar Līviju, un problēmas pašas atkāpušās, enerģija pieplūdusi kā no jauna. Līvija prata cilvēkos saskatīt spēcīgāko šķautni, ko vajadzētu izcelt un attīstīt, un, būdama skolotāja no Dieva, prata iedrošināt un virzīt. Ap viņu pulcējās domubiedri, un viņa mācēja uzturēt draudzības mūža garumā, vienmēr liekot sarunu biedram pacelties līdz savam līmenim – gara dimensijai.

Līvija bija liels, sirdssilts un ļoti vienkāršs cilvēks. Andrai šajās dienās acu priekšā esot kāda pastkarte, ko reiz no skaistās Grieķijas sūtījusi Līvija. Tās aizmugurē rakstīts: “Es te esmu, un tu arī te kādreiz būsi!” Lai brīnišķi skaisti tur, kur Tu tagad esi, Līvija, – mēs arī kādreiz tur būsim, bet, kamēr vēl esam tepat, ir vēl daudz taku, kurās varam tikai sekot Tavām gudri un rūpīgi iemītajām pēdām. Paldies par gaismu!