Rotondas atklāšanas mītiņš. Klātesošos uzrunā Aspazija, aiz viņas – Pauls Kalniņš un Kārlis Dziļleja. 1932. g. 10. septembris. Foto: nenoskaidrots. RTMM 138495.

Jau Raiņa nāves dienā aizsākās dažādas iniciatīvas viņa piemiņas saglabāšanai. Kā veidojās tēlnieka Kārļa Zemdega pieminekļa ideja, kas tika īstenota? Kādi bija varianti, redzējumi un idejas, ko nerealizēja? Un kā no pieminekļa tapšanas procesa tika izstumta Aspazija?

Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmie piecpadsmit gadi mākslas un sabiedriskās dzīves kopsakaros aktualizēja memoriālo tēlniecību. Tapa kapa piemineklis Oskaram Kalpakam Meirānos (Kārlis Zāle), pieminekļi atbrīvošanās cīņās kritušajiem Valkā (Emīls Melderis), Straupē (Teodors Zaļkalns) un Brāļu kapu ansamblis Rīgā. Līdztekus Brīvības piemineklim tie ir izcili mūsu nacionālās identitātes izteicēji. Šādā nozīmē minami arī pieminekļi Cēsīs (Pēteris Kundziņš), Jelgavā (Kārlis Jansons) un Raunā (Kārlis Zemdega). Tapa pieminekļi Rūdolfam Blaumanim (Teodors Zaļkalns) un Janim Rozentālam (Burkards Dzenis) Rīgā, Jānim Čakstem Jelgavā (Kārlis Jansons). Ievērojamu kāpinājumu piedzīvo arī memoriālā tēlniecība kapos. Burkards Dzenis izveido pieminekļus Haraldam Eldgastam Rīgas Meža kapos, Rūdolfam Blaumanim Ērgļos un Rūdolfam Pērlem Aumeistaros; Teodors Zaļkalns – Fricim Bārdam Umurgas kapos, Jānim Porukam un Gustava Zemgala dzīvesbiedrei Rīgas Meža kapos, Kārlis Jansons – Jānim Čakstem un Augustam Deglavam Rīgas Meža kapos¹. tēlnieku Nosauktie ne tuvu nav vienīgie minēto darbi, kas skatāmi ārpus izstāžu zālēm – brīvā dabā, pievienojot mākslinieciskajai vērtībai funkcionālu nozīmi un saistību ar konkrētu personu vai notikumu. Izcilu vietu šajās sakarības ieņem Kārļa Zemdegas (toreiz – Baumaņa) veidotais kapa piemineklis Rainim. Pirmais posms tā tapšanā bija Raiņa piemiņas fonda izveide un pieminekļa meta izvēle.

Organizācija, kas uzņēmās gādāt par Raiņa kapa pieminekli, aizsākās Raiņa nāves dienā – 1929. gada 12. septembrī. Sanāca kopā grupa iniciatoru: Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kas pārstāvēja Latvijas sociāldemokrātus, un citi šīs partijas biedri  – Saeimas deputāti Voldemārs Bastjānis, Klāvs Lorencs, Andrejs Veckalns, kā arī Rīgas 4. ģimnāzijas direktors Indriķis Rītiņš un dzejnieks Valdis Grēviņš. Tika nolemts dibināt Raiņa piemiņas fondu. Dibinātāji – LSDSP CK, Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība un Latvijas Skolotāju savienība. Iestāšanās bija kolektīva – fondā tika uzņemtas tikai organizācijas, un katra no tām deleģēja pārstāvniecību – divus biedrus. Atsevišķas personas varēja būt tikai biedri veicinātāji. Dibināšanas sapulci tika nolemts sasaukt 8. decembrī².

Jau Raiņa bēru atreferējumos apbedīšanas vietai paralēli tika lietoti divi nosaukumi – Jaunie Komunālie kapi un Raiņa kapi. Raiņa bērēm ar steigu tika labiekārtota centrālā aleja, bet kapu vārti tā arī palika nepabeigti.

Raiņa kapu nosaukumu apstiprināja Rīgas dome 1929. gada 20. septembrī³. Kapi bija paredzēti tiem, kas nevēlējās savu atdusas vietu saistīt ar kādu no konfesijām. Dažus gadus tas arī izdevās.

Raiņa piemiņas fonda dibināšanas sapulce sanāca izraudzītajā dienā Skolotāju namā Dzirnavu ielā 11/12 plkst. 11 dienā⁴. Galvenais uzdevums  –  Raiņa kapa pieminekļa celšana. Šim nolūkam nolēma izdot pastmarkas ar piemaksu nominālam, kas radītu izveides kapitālu. Atbildīgais kļuva Kārlis Dziļleja⁵. Pastmarku zīmējumu konkursā uzvarēja Niklāvs Strunke (2 un 25 sant.), Sigismunds Vidbergs (6 un 15 sant.) un Rihards Zariņš (30 sant.)⁶.

Līdztekus piemineklim fonda uzdevumos ietilpa Raiņa darbu izdošana un popularizēšana, muzeja uzturēšana, stipendiju piešķiršana skolēniem un studentiem, piemiņas pasākumu organizēšana. Fonda valdē ievēlēja Paulu Kalniņu (Saeimas un fonda priekšsēdētājs), Indriķi Rītiņu (Rīgas 4. ģimnāzijas direktors), Jāni Kārkliņu (Jaunāko Ziņu redakcija), un rakstniekus Kārli Dziļleju no Latvijas ārpusskolas izglītības padomes un Arturu Bērziņu no Latvijas PEN kluba⁷.

1931. g. 4. jūnijā Rīgas pilsētas valde, ievērojot pilsētas nekustamo īpašumu nodaļas priekšlikumu, atļauj kapu vārtiem izgatavot no bronzas burtiem nosaukumu Raiņa kapi priekšpusē un Raiņa dzejoļa vārsmu Gars laiku laikos redzēs jaunu gaismu vārtu iekšpusē⁸. Tas nozīmē, ka vārtu būvdarbi bija pabeigti.

Raiņa pieminekļa ideju pirmā pauž Aspazija intervijā laikrakstam Pēdējā Brīdī 1930. gada 12. septembrī (nr. 206):

“Rainis bija vientuļnieks, un, ja viņš guļ Raiņa kapos, tā bija mana vēlēšanās. Tur tik daudz saules, ko Rainis pārlieku mīlēja [..].

Attēlā gribu redzēt Raini augstu paceltu, uzvarošu, lielu un cēlu. Sevi gribu redzēt kā maigāku ļimstošu figūru, kas apķērusi Raini. Ar paceltu galvu pret viņu, ar lūstošu skatu acīs.

Uz pieminekļa rakstāmi vārdi:
“Es mirdams nemiršu,
Nāks saules sūtņi,
Tie man zem kājām spārnu segas klās,
Un spēcīgs celšos es uz sauli augšā.”

(“Jāzeps un viņa brāļi”)

“Tur, kur stars ar staru liesmās vienojas,
Tur, kur gars ar garu atkal satiekas.”

(“Vaidelote”)”

1931. gada 11. decembrī tiek izsludināta sacensība pieminekļa metam⁹. Bija savākts pietiekami daudz līdzekļu, lai sāktu rīkoties. Konkursa žūrijā bija arhitekti Ernests Štālbergs un Osvalds Tīlmanis, tēlnieki Burkards Dzenis un Emīls Melderis, mākslinieki Jūlijs Madernieks un Uga Skulme¹⁰. 1932. gada 2. aprīlī tika pieņemts lēmums – realizēt arhitekta Paula Ārenda un tēlnieka Kārļa Baumaņa (vēlāk Zemdegas) apvienoto projektu ar devīzi Un mūžīgs celsies viņš ar saules lēktu¹¹. Visai dīvainu informāciju konkursa sakarā žurnāla Daugava 1932. gada 5. numurā publicēja Uga Skulme: “Drīz pēc konkursa termiņa noorganizēja žūriju no 2 tēlniekiem, 2 celtniekiem un 2 mākslas kritiķiem. Tie godalgoja Zaļkalna un kāda arhitekta metus. Pats par sevi saprotams, ka izdevīgāk bija vienkārši, bez jebkāda konkursa uzdot mūsu redzamākajam tēlniekam Zaļkalnam pieminekļa izvešanu. Žūrijas lēmums galu galā arī bija vislabvēlīgākais Zaļkalnam, jo, piespriežot otro godalgu arhitektam, žūrija bija rēķinājusies ar viņa projektu tikai kā iežogojumu kādai centrālai, projektā neesošai grupai.” Var teikt, tas ir personiskais viedoklis.

Noslēgumā divu materiālu vietā tika izraudzīts monolīts akmens.

Citos projektos samanāma saules un vientulības ideja, taču tēli ir citi. Pavisam bija iesniegti 35 projekti, pēc konkursa noteikumiem – anonīmi.

Otro pieminekļa tapšanas posmu iezīmēja arhitekta Paula Ārenda projektētās rotondas celtniecība. Pamatakmens iemūrēšana svinīgos apstākļos notika 1932. gada 12. jūnijā¹², piedaloties Saeimas priekšsēdētājam Paulam Kalniņam, Aspazijai, Saeimas un Rīgas domes sociāldemokrātu frakciju biedriem, strādnieku organizāciju dalībniekiem, rakstniekiem un žurnālistiem¹³.

Pauls Kalniņš norādīja, ka Raiņa piemiņas fonds savācis 35 000 latus, kas ļauj uzsākt pieminekļa būvi. Kārlis Dziļleja nolasīja pieminekļa pamatā iemūrējamā dokumenta saturu, pēc tam katram klātesošajam bija iespēja dokumentu parakstīt. Pēc tam to kopā ar svētdienas laikrakstiem un naudas gabaliem ielika īpašā kastītē, ko iemūrēja pamatos¹⁴. Jau 10. maijā bija noslēgts līgums ar akmeņkali Oto Dambekalnu¹⁵ par kolonādes izgatavošanu no Raunas šūnakmens¹⁶. Akmeņu apstrādi veica Brāļu kapu komitejas darbnīcā¹⁷. Bija plānots darbus paveikt līdz Raiņa dzimšanas dienai. Kopējās izmaksas bija 16 000 Ls¹⁸.

Rotondas atklāšana notika 1932. gada 10. septembrī. Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš runā uzsvēra, ka Raiņa cienītāju skaits pieaug, ka tagad pie viņa atgriežas tie, kas, Rainim dzīvam esot, no viņa novērsās. Raini viņš raksturoja kā ievērojamu brīvības cīnītāju, valodas kuplinātāju, filozofu un dramaturgu.

Aspazija, atcerēdamās Raini kā saules un mīlestības dzejnieku, pateicās visiem, kas veicinājuši pieminekļa pacelšanos.

Rakstnieks Kārlis Dziļleja salīdzināja Raini ar kalnu, kas labi redzams tikai no tāluma. Rainis apkarojis šaurumu un seklumu literatūrā un iepazīstinājis mūsu sabiedrību ar Vakareiropas gara dzīves augstākiem sasniegumiem.

Dzejnieks Kārlis Skalbe atzīmēja, ka Rainis pabeidzis Ausekļa, Jura Alunāna, Krišjāņa Barona u. c. iesākto darbu. Viņš atbrīvojis latviešu rakstniecību no baznīcas domāšanas un valodas, izkopdams valodu uz tautasdziesmas pamata. Skalbe uzsvēra, ka Rainis pieder visai mūsu tautai. Vēl runāja Saeimas deputāts Fēlikss Cielēns, izglītības ministrs Atis Ķeniņš, skolotāju savienības priekšnieks Pēteris Kūla un Saeimas deputāts Andrejs Veckalns¹⁹.

Pieminekļa izveides noslēguma posms aizsākās 1932. gada 24. decembrī, kad Raiņa piemiņas fonds noslēdz līgumu ar Kārli Baumani (Zemdegu) par centrālās figūras izveidi. Tai pašā dienā noslēgts līgums ar akmeņkaļa Kārļa Bankovska darbnīcu ²⁰.

1933. gada 31. augustā iesniegumā Raiņa piemiņas fonda valdei K. Baumanis (Zemdega) raksta: “Manas vienīgās rūpes – lai piemineklis būtu vērtīgs, Raiņa piemiņas cienīgs”²¹ un iesniedz projekta izveides kopējo tāmi ²²:

“Kārlim Baumanim pienākas:

1) pie līguma noslēgšanas                                             Ls 2000

2) pēc māla veidojuma pieņemšanas                        Ls 3000

3) pēc akmens izlaušanas                                            Ls 3000

4) pēc akmens atvešanas Rīgā                                  Ls 4000

5) pēc akmens rupjās apstrādes                              Ls 4000

6) pēc akmens smalkās apstrādes                         Ls 4000

7) pēc akmens noslīpēšanas                                   Ls 4000      

8 ) pēc akmens uzstādīšanas vietā                      Ls 2000

9) pēc akmens galīgas pieņemšanas                 Ls 2500

Ne vēlāk kā gadu pēc galīgās pieņemšanas  Ls 1500

KOPĀ                                                                    Ls 30 000

Pēc Raiņa Piemiņas fonda 1933. gada 31. augusta lēmuma piemaksa par akmens piegādi no Somijas – Ls 3000.

KOPĀ                                                                 Ls 33 000”    

Tajā pašā reizē Raiņa piemiņas fonda valde nosūta lūgumu Izglītības ministrijai piešķirt iespējami lielāku pabalstu Raiņa kapa piemineklim, jo projekta izmaksas kopā ar rotondu sasniegušas 50 000 Ls²³. Ministrijas atbilde nav saglabājusies, taču skaidrs, ka ar ziedojumiem vien nepieciešamos līdzekļus nesavākt.

Nepieciešamie priekšdarbi pieminekļa izgatavošanai tika veikti īrētā, pēc Rīgas rūpniecības izstādes pārpalikušā PSRS paviljonā, kas tagad atradās Gaujas ielā, kur tika izgatavots māla modelis mērogā 1:1²⁴.

Par pieminekļa akmens izvēli Kārlis Zemdega 1940. gadā stāstīja: “Madonā atradām skaistu akmeni, ap 100 m³ tilpumā. Ziemu nostrādājām pie viņa plēšanas un izcelšanas. Tomēr visu tuvāk apsverot, šis akmens bija jāatmet, jo dažu plaisu dēļ viņā nebija iespējams pieminekli tā realizēt, kā to vēlējos.

Bija jābrauc uz Somiju un jādabū tik liels akmens, lai visu pieminekli varētu cirst monolītisku – vienā gabalā. Gadu pirms tam biju apmeklējis Ēģipti, un viņas kolosi, kuru slīpētās virsmas nebojā neviena salaiduma rēta, jo skaidri bija manā apziņā. Tomēr lielās firmas Somijā uz manu projektu skatījās skeptiski, jo iecerētais akmens varēja svērt līdz 70 tonnām. Esot gan Somija kādreiz devusi vēl lielāku akmeni Aleksandra II piemineklim. Tikai tad ar izdevumiem neesot rēķinājušies, un tikusi ierīkota akmens uzbraukšana uz kuģa ar visu vagonu. Beigās vienojos ar kādu no mazākām firmām.

Otrreiz ierados Somijā apskatīt izlauztos akmeņus un izvēlēties piemērotāko. Turku apkārtnē somu strādnieki bija izgāzuši priedes, atvēluši biezo sūnu segu un atklājuši kailu granīta virsmu. Neskatoties uz fantastisko granīta pārpilnību Somijā, tomēr izrādījās, ka atrast tik lielu gabalu – bez mazākās vainas – nav viegls uzdevums. Pieminekļa vajadzībām bija izlauzti 5 akmeņi. Izvēlējos vienu ar tumšu dzīslu stūrī. Tas ir granīts no plaši pazīstamās Balmoralu šķirnes. Trešo reizi aizbraucu pārbaudīt galīgos mērus, kad akmens jau bija sagatavots nosūtīšanai.

Akmens nu bija pienācis Rīgā, sākās grūts un atbildīgs transports no ostas līdz pieminekļa vietai. Kaut gan akmens jau bija piecirsts pēc mēriem, tomēr viņa svars vēl līdzinājās 55 tonnām. Pateicoties dzelzceļa virsvaldes laipnai pretimnākšanai, arī šo uzdevumu atrisinājām labi. Turpat pie kapa uzcēlām pagaidu darbnīcu, kur ar saviem palīgiem veicu pieminekļa izciršanu un noslīpēšanu.”²⁵

Kamēr tēlnieki strādā, notikumi un viedokļi ap pieminekli nerimst.

Atmetot sākotnējo Raiņa kapu koncepciju, 1934. gada 8. jūlijā notiek kapsētas starpkonfesionāla iesvētīšana²⁶. Šodien nav iespējams noskaidrot, kur atradās kopējais kapu krusts, taču 1934. g. 13. septembrī (nr. 19) laikraksts Rīts ziņoja:

“Dzejnieka Raiņa nāves piemiņas dienā nezināmi ļaundari ielauzuši krustu Raiņa kapos, kuru tur uzcēla baznīcas virsvalde. Kapos bija izkaisīti sarkani ziedi. Kādā ejā sargs atradis sarkanu lentu ar uzrakstu “Sociālistiskās jaunatnes savienība”.”

1934. gada 13. septembrī (nr. 225) laikrakstā Pēdējā Brīdī publicēts žurnālistes Māras Ozoliņas raksts Aspazija vientuļa raud pie Raiņa kapa. Tajā atveidots šāds dialogs:

“”Jauki jau ir,” skan Aspazijas mierīgā balss, “bet tikai par vienu es skumstu, ka manis šajā piemineklī nebūs. Mani pat neuzaicināja pie tā izvēles. Un es taču ar Raini visu mūžu kopā strādāju. Mans un viņa vārds nav šķirami.”

“Katrs taču zinās, ka šis piemineklis domāts arī jums,” viņu mierina Baumanis.

“Jā, bet kas to zinās pēc simts gadiem?” šaubīdamies jautā dzejniece. “Es gribu panākt, lai izgatavo vēl krūšu tēlus – manu un Raiņa, un tos nostāda pie viņa kapa.”

“Arī pēc tūkstoš gadiem atcerēsies jūs abus un jūsu darbus,” mierina viņu Baumanis. “Es ierosināju nolikt uz kapa plāksni ar jūsu abu vārdiem.”

Dzejniece pateicīgi spiež viņam roku, vēlreiz apliecina, ka piemineklis ir skaists un Raiņa cienīgs.

1934. gada 6. decembrī (nr.112) laikraksts Rīts publicē informāciju par negadījumu Raiņa kapos, pie akmeņkaļu darbnīcas:

“Pie Raiņa kapa pieminekļa izveidošanas jau ilgāku laiku nodarbināti vairāki strādnieki. Vakarrīt, ierodoties darbā, strādnieki kapsētā atraduši nesamaņā kādu jaunavu. Uz jautājumiem viņa nekādas atbildes nespēja sniegt. Turpat blakus atradusies tukša glāze. Cik noskaidrots, glāzē bijušas ziepjuzāles, kuras jaunava pašnāvības nolūkā izdzērusi. Pašnāvniece ātrās ārsta palīdzības automobilī nogādāta 1. pils. slimnīcā. Nelaimīgā ir 18. g. v. Lidija Jugāns no Bruņinieku ielas 113. Viņa strādājusi par mācekli kādā adītavā. Bijusi sevī noslēgta, sapņotāja.”

Šādi pieminekļa tapšanā noslēdzas 1934. gads. Fona sīkumi it kā piesedz galveno – Kārļa Ulmaņa apvērsumu 1934. gada 15. maijā un Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu memoriālā ansambļa tapšanu un atklāšanu. Protams, var teikt, ka lielās, kopnacionālas nozīmes celtnes aizēno pieminekli kapos. Var būt, bet – ja nebūtu 15. maija apvērsuma, diezin vai sociāldemokrātu aktivitātes Raiņa kapa pieminekļa sakarā paliktu nemanāmas vai tīšuprāt noklusētas. Katrā ziņā skaidrs, ka Rainim – vispirms pozicionētam kā politiķim un tikai tad kā dzejniekam – 15. maija ideoloģijā nebija vietas.

1935. gada marta sākumā pieminekļa kalšanas darbi ir nobeigti, un tas ieņem paredzēto vietu rotondā. Uzstādīšana noris no 13. līdz 16. martam²⁷.

Atklāšanas svinības nebija iespējamas, un presē par šo notikumu informācijas nav. Liekas, ka vienīgā, kas nav apmierināta ar rezultātu, ir Aspazija. Vēl 1936. gada 19. maijā laikrakstā Rīts (nr.138.) viņa pauž viedokli:

“Es vēlreiz gribu pateikt, ka piemineklis uz Raiņa kapa mani neapmierina. Es to vēlējos pavisam citādā izteiksmē. Pieminekli ceļot, bija jāņem vērā arī mani, ka es reiz smiltainē gulēšu Rainim blakus. Mūsu kopējo pieminekli es iedomājos šādi: Rainis jāattēlo kā Jāzeps pēdējā cēlienā, kur viņš aiziet tuksnesī. Sevi es iedomājos kā mirstošo Mirdzu no lugas “Vaidelote”. Tādējādi būtu akmenī tiešām panākts, ka gars ar garu savienojas. Bet, diemžēl, arī manus priekšlikumus noraidīja.”

Ievērosim, pieminekļa fotogrāfijā skaidri redzams – nekādas epitāfijas nav, centrālais tēls ir simbols, kura nozīmi var interpretēt daudzveidīgi. Vietas atpazīstamība pati par sevi apliecina piederību, tādēļ papildus norādes nav nepieciešamas.

Šādu pieminekli varēja aplūkot līdz 1940. gada septembrim, kad Raini atcerējās Latvijas Komunistiskā partija, kas PSRS okupācijas rezultātā tagad bija pie varas. Interesanti, ka vēl 1940. gada augusta sākumā piemineklis bija bez uzraksta. Tāds tas redzams izdevumā Brīvā Jaunatne, kas iznāca minētā gada 4. augustā (nr. 28). Te, līdzās dzejnieka Meinharda Rudzīša rakstam Atbrīvotais Rainis, ir arī Kārļa Zemdegas publikācija Jaunais spēks. Tās noslēgumā teikts:

“Pieminekli esmu komponējis trīsstūrī un paredzējis vairāk pretskatam. Figūras mošanās un augšāmcelšanās motīvu gribēju nolikt pretstatā kapam un iznīcībai. Gribēju, lai tā ir himna brīvībai, kas tik nevaldāmi liesmo Raiņa darbos, kaut visnotaļ ieskanētos arī viņa kapa zīmē.“

Šāda nostādne varētu būt pieņemama arī Aspazijai, bet… Jaunajai varai pēc dzejoļu krājuma Kaisītās rozes publicēšanas (1936) un Tēvzemes balvas saņemšanas (1939) Aspazija bija nevajadzīga. Turklāt – oficiāla pieminekļa atklāšana nebija notikusi, un tādēļ tika pieņemts, ka 1940. gada 11. septembrī pie Raiņa kapa notikušais mītiņš to aizstāj. Mītiņā piedalījās LKP CK sekretārs Žanis Spure, LKP CK propagandas nodaļas vadītājs Jānis Avotiņš, LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins, viņa vietnieki rakstnieki Andrejs Upīts un Jānis Niedre un izglītības ministrs rakstnieks Jūlijs Lācis, Augstākās Padomes prezidija locekļi Juris Pabērzs un Roberts Dambītis²⁸.

Bija daudz vainagu un… labi saskatāms vēl šodien redzamais uzraksts zeltītiem burtiem pieminekļa postamenta kreisajā pusē, kuru klātesošie skatīja pirmoreiz²⁹. Tādējādi tika nepārprotami norādīts, ka Aspazijai līdzās Rainim vietas nav.

Tā noslēdzās Raiņa kapa pieminekļa tapšanas vēsture.

Interesanti atzīmēt, ka 1940. gada 12. septembrī Latvijas skolotāju biedrība noorganizēja Raiņa 75. dzimšanas dienas sarīkojumu Rīgas pilsētas 2. vidusskolas telpās. Raiņa pētnieks un biogrāfs Pēteris Birkerts šajā sanāksmē runāja par sociālistisko ētiku Raiņa lirikā. Sarīkojuma noslēgumā radās iniciatīva celt pieminekli Rainim Rīgas centrā. Skolotāji šim mērķim ziedoja 500 Ls un aicināja citas organizācijas pievienoties, jo “pieminekļa celšana Rainim ir visas tautas lieta”³⁰.

Šī iniciatīva tika realizēta 25 gadus vēlāk.

 

Referāts nolasīts 2015. gada 25. septembrī Līvānu pilsētas bibliotēkā Raiņa atceres konferencē 2015. gada 27. novembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja zinātniskajā konferencē

 

¹ Senatne un Māksla 01.03.1936., nr.2.

² LVVA 1883 f.  –  1.a.  –  1.l.  –  1.lp.

³ Latvijas Kareivis 14.09.1929., nr. 214.

⁴ LVVA 1883  – 1  –  1  – 4

⁵ LVVA 1883  – 1  –  1  – 7

⁶ LVVA 1883  – 1  –  1  – 11

⁷ LVVA 1883  – 1  –  1  –  7

⁸ Latvijas Kareivis  01.06.1931., nr. 123.

⁹ Sociāldemokrāts 10.09.1932., nr. 204.

¹⁰ Turpat.

¹¹ Turpat.

¹² Pēdējā Brīdī  08.09.1932., nr. 126.

¹³ Latvijas Kareivis 14.06.1932., nr. 131.

¹⁴ Turpat.

¹⁵   LVVA 1883  – 1  – 5  – 9

¹⁶  LVVA 1883  – 1  – 1  – 37

¹⁷  LVVA 1883  – 1  – 5  – 14

¹⁸ Izglītības Ministrijas Mēnešraksts  01.09.1932., nr. 9.

¹⁹ Plašāku  atreferējumu  skat.  Izglītības Ministrijas Mēnešraksts  01.09.1932., nr. 9.

²⁰ LVVA 1883  – 1  – 5  – 21

²¹ LVVA 1883  – 1  – 5  – 24

²² LVVA 1883  – 1  – 3  – 89

²³ LVVA 1883  – 1  – 1  – 32

²⁴ Brīvā Jaunatne  04.08.1940., nr. 28.

²⁵ Turpat.

²⁶ RTMM 128 904

²⁷Pēdējā Brīdī  14.02.1935., nr. 28.

²⁸ Padomju Latvija 12.09.1940., nr. 29.

²⁹ Turpat.

³⁰ Padomju Latvija  13.09.1940., nr. 30.